Sāc dejot, un pazūd visas raizes!

Sarunbiedres apgalvo, ka kolektīvs ir saliedēts un draudzīgs, turklāt arī pati vadītāja dejo kopā ar pārējām dalībniecēm, jo gadās, ka kāds no pamatsastāva nevar doties uz to vai citu pasākumu, piedalīties mēģinājumā. Kolektīvu atbalsta pagasta vadība un novada dome, lai gan arī pašām dalībniecēm nākas tērēt savus līdzekļus, lai, piemēram, brauktu piemērīt jaunus tērpus vai dotos ceļojumā uz Zviedriju. Sievietes stāsta, ka šis ceļojums ar prāmi ieplānots 30. septembrī, brauks arī citas Latvijas senioru kopas, kuras to vēlējās. Naktī ar savu priekšnesumu uz prāmja uzstāsies deju kopa “Veldzītes”, kā arī citas senioru kopas. Tomēr tas kolektīvam būs atpūtas brauciens, kura laikā dejotājas vienu dienu iepazīs Stokholmu.

Visa kolektīva vārdā sarunbiedres saka lielu paldies novada domei, kuras deputāti vasaras sākumā nolēma piešķirt finanšu līdzekļus Andrupenes pagasta deju kopai “Veldzītes” jaunu tērpu un apavu iegādei. Dejotājas izvēlējās tirkīzzilu materiālu, kleitas šuva Krāslavā ateljē IU “Stefani S”. Kurpes tika pasūtītas Rēzeknes apavu darbnīcā “Kristāla kurpīte”. Skaisto komplektu papildina baltas cepures, kuras visām dalībniecēm notamborēja vecākā dejotāja Ārija Girse. Starp citu, pensionāre apgāž viedokli, ka saimniecība un attālums liedz cilvēkiem piedalīties kultūras aktivitātēs: viņai ir gan saimniecība, gan arī dzīvo patālu no centra un uz mēģinājumiem dažreiz nāk kājām. Tērpu dejotājas atdzīvina ar piespraužamu pušķi — balta rozīte. Pirmoreiz uz skatuves jaunajā tērpā “Veldzītes” dalībnieces kāpa Rēzeknē Eiropas deju festivālā, pēc tam arī pasākumos Dagdā un Andrupenē. Bet tas nav vienīgais tērps, agrāk tapuši divi kostīmi, viens no tiem par pašu līdzekļiem, otru apmaksāja tolaik vēl pagasta padome. Viens kostīms ir sūnu zaļš, otrs — melni svārki un dzeltenas blūzes. Tagad “Veldzītes” jūtas pavisam droši — jo vairāk tērpu, jo tie ilgāk kalpos, turklāt iespējas mainīt vizuālo tēlu ir vēl plašākas, nekā līdz šim, un skatītājiem ir interesantāk vērot dejotāju priekšnesumus. Starp citu, skatītājiem ”Veldzītes” patīk, dejotājām dāsni aplaudē, viņas aicina arī uz citiem pasākumiem. “Veldzītes” labi uzņem visur, arī ārpus Andrupenes un novada. Tiesa, tuvinieki, radi un paziņas parasti apmeklē vietējos pasākumus, ceļu uz tālākām vietām uzstāties kolektīvs mēro vienatnē, jo pašiem knapi pietiek vietas transportā.

Zīmīgi, ka kolektīvam palīdzīgu roku sniedz arī jaunā paaudze — deju kopas “Veldzītes” karoga skici zīmēja Ilze Pauliņa, kura Rīgas augstskolā studē vides dizainu. Sarunbiedres pauž lepnumu, ka karoga izveidē savu artavu devusi arī vietējā jauniete, kuras mamma ir muzeja “Andrupenes lauku sēta” vadītāja. Fiziski karogs tapa, pateicoties kolektīva dalībnieču kopīgi samestajai naudiņai auduma un diegu iegādei, kā arī Zojas Soboļevas prasmei darboties ar šujmašīnu. Starp citu, tieši Zoja savulaik sašuva melnos svārkus dejotāju kostīmam. Uz karoga auduma viņa uzšuva aplikācijas, arī katrs burts tika rūpīgi izgriezts, apšūts un uzšūts karogam kā aplikācija. Karogā attēlota ūdenslāse un uzraksts — Senioru deju kopa “Veldzītes”. Krāsu gamma — zaļā, dzeltenā, gaiši zilā un zilā krāsa, jo sākotnēji kopa saucās ”Veldze”, bet, reģistrējot kopu, šis nosaukums izrādījās aizņemts, un uz karstām pēdām dzima “Veldzītes”. Bez sava karoga nekādi nevar, sevišķi festivālos. Arī daudzi citi pasākumi sākas ar kolektīvu svētku gājienu.

Ir pieņemts, ka senioru kolektīvu veido dalībnieces pēc 45 gadiem, augšējās robežas nav. Deju kopas “Veldzītes” vecākajai dalībniecei ir 75 gadi, jaunākajai — 55. Sarunbiedres apgalvo, ka ir ļoti grūti piesaistīt kolektīvam jaunas dejotājas, uzrunātās sievietes vienkārši negrib uzņemties papildu slogu. Varbūt dažas uzskata sevi par jaunu kopā ar tagadējo sastāvu dejot, bet tas nav pareizi. Darbs un mājas solis nevarētu būt par traucēkli, to manas sarunbierenes kategoriski noraida.

Zoja Soboļeva: “Es nezinu, ko darītu, ja nebūtu šis lieliskais kolektīvs, ja nebūtu jāapmeklē mēģinājumi, jādodas uz koncertiem. Katru mēģinājumu gaidu ar prieku. Darbi traucē? Nu nē! Man sava māja, viena dzīvoju, bērni jau izauguši un pašiem sava darba gana. Jāappļauj zāle apkārt mājai, ņemu trimmeri un daru. Līdz martam strādāju bērnudārzā par skolotāja palīgu, bet tad tur samazināja darbinieku skaitu, un kādu laiku es biju bez darba. Piedāvāja strādāt par apkopēju tautas namā, šis darbs man pat dod lielākas iespējas dejot kolektīvā. Ir laiks dejot, ir laiks aizbraukt kaut kur uz festivāliem, kas norit katru gadu, koncertējam kolektīvu jubilejās. Visu grūti uzskaitīt, bijām Viļakā, Ludzā, Vārkavā un daudz kur citur. Vajag tikai sākt, vajag gribēt. Ir arī pie ārsta jābrauc, bet mēs mēģinājumus izplānojam tā, lai ir labi visiem. Taisnība, arī pašām kolektīva dalībniecēm nākas ieguldīt savu naudu, jo gadās, ka braucam uz pasākumiem ar personīgo autotransportu, ir jāsametas benzīnam. Kad kleitas šuva, bija jābrauc trīs reizes pielaikot, un tas bija par savu naudu. Es gan domāju, ka mūsdienās var atļauties nelielus tēriņus, ja tas sagādā prieku. Arī uz Stokholmu par biļetēm maksājām savu naudu, taču diez vai pa vienam mēs uzdrīkstētos tik tālu ceļot, bet visi kopā aizbrauksim. Varbūt pagasta pārvalde palīdzēs mums ar transportu, varbūt arī sagaidīs un mājup atvedīs. Redzēs, kā sanāks, ja ne, tad kulsimies paši. Tāpat pagasta pārvalde vienmēr palīdz, ko var.”
Janīna Puža: “Man tāpat mājās ir dārzs, ir jāravē, bet man patīk dejot. Kopā sanākšana sagādā prieku, tā ir iespēja izkustēties. Šķiet, viss sāp, bet atnāc, sāc dejot, un pazūd visas raizes.”

Juris ROGA