Dzīve ir pārsteigumu, bet reizēm arī atklājumu pilna. Arī Rudo saietā grāfu pils dārzā patīkamā saskarsmē ar kolēģiem žurnālistiem es pēkšņi sadzirdēju sajūsminošas atsauksmes par unikālu meistari, kura darina rotas no ādas un... akmeņiem. Savām ausīm nenoticēju, bet vēlāk biju divtik pārsteigts, kad uzzināju, ka ekskluzīvo dārglietu pārdevējā ir... krāslaviete Ludmila Morozova. Uzreiz arī vienojāmies par tikšanos klusajā Rancāna ielā, kur dzīvo un savus darbus rada neparastā māksliniece.
Mājīgas modernas viesistabas interjeru rotāja Renesanses laikmeta dižgara Leonardo da Vinči, holandiešu gleznotāja Vana Meijera pasaules mākslas šedevru kopijas zeltītos rāmjos... Ar to arī sākās radošie meklējumi, kad grūtajos deviņdesmitajos gados skumjas un apjukumu Ludmila remdēja ar izšūšanu krustdūrienā, gūstot augstu meistarību. Vairākums viņas darbu dāvanu veidā glabājas pie draugiem un radiem. Kopš tā laika Krāslavas meistare sāka piedalīties izstādēs, amatnieku tirdziņos. Starp citu, Krāslava kļuva par viņas otro dzimteni, uz kurieni pēc Rīgas Politehniskā institūta beigšanas Ludmila, kura dzimusi Jēkabpilī, ar norīkojumu ieradās pilsētiņā Daugavas ielokā. Tie paši dzimtie upes krasti un liktenis... Ar inženiera ekonomista diplomu strādāja bankās, biznesā. Nemanot aizritēja trīs gadu desmiti, un pati nepamanīja, kā kļuva par individuālo komersanti.
Uz viņas darba galda dators un skices uz vatmaņpapīra, atpūtas stūrītī grezna pēdējo dāmu rotājumu kolekcija, kas drīz vien atradīs īpašnieces. Nekas nero- das tukšā vietā, lūk, arī radušos interesi par lietišķo jaunradi Ludmila izskaidro ar gēniem. Vecmāmiņa Dom- na šuva galvas rotas no ādas, māmiņa bija īsta rokdarbniece, pie tā kopš mazotnes centās pieradināt arī meitu. Pareizi saka: lai Dievs dod visu prast, bet ne visu darīt. Jaunībā Ludmila pabeidza piegriešanas un šūšanas kursus, tagad tas, lūk, lieliski noderēja.
Pirms gadiem trim Ludmila veda savas izšūtās gleznas uz Viļņu, kur arī ieraudzīja krāšņu pusdārgakmeņu kolekciju. Ukrainas košakmens ahāts ar bagātīgu krāsu gammu no vīnsarkaniem līdz dzeltenbrūniem toņiem vienkārši apbūra zinātkāro meistari. Līdzīgu saviļņojumu viņa pārdzīvoja vēlreiz, kad ciemojās pie meitas Īrijā: dārgakmeņu veikalā, kur viņa vienkārši nevarēja novērst skatienu no spožiem ametistu blāķiem, ahāta, granāta, labradorīta, tīģeracs kristālu kaudzēm. Apburoša mistika, un kādu reizi Ludmila pateica sev: akmeņi — tas ir mans lauciņš, laiks uzsākt meklējumus. Tikai viena nelaime: šie krāšņie akmentiņi, kam nav pareizas ģeometriskas formas, ir pasmagi un auksti uz cilvēka miesas. Respektīvi, tiem nepieciešams maigs un silts ietvars. Tā mākslinieces galvā radās ideja apvienot pusdārgakmeņus ar dabīgo ādu, pat kažokādu — ūdeļādu, vāverādu, sermuļādu, lapsādu... Sākums bija grūts, šādu dāmu rotu darināšanas tehnoloģiju Ludmilai nācās izgudrot pašai: visādā ziņā Latvijā Ludmila pagaidām nepazīt nevienu sev līdzīgu meistaru. Radošie meklējumi sākas ar mazu akmentiņu rokā, kas arī diktē ādas papildinājuma krāsu un formu. Tādos brīžos neiztikt bez iedvesmas: ekskluzīvu darinājumu tapšana allaž ir iluzora, un tikai jaunrades procesā dzimst tas, kas var pārsteigt gan meistari, gan dāmu, kuras tēls uzsvērs neatkārtojamo rotājumu. Ludmila atzīstas, ka daudz grūtāk ir strādāt ar pasūtījumu, kad ekskluzīva autorei vēl nākas būt arī psiholoģei.
Pusdārgakmeņi savienojumā ar ādu uzsver sie- vietes individualitāti, ataino tās raksturu, efektīgi papildina apģērba stilu. Tad māksliniece nokļūst divkāršas maģijas burvības varā: akmens diktē mīkstā ietvara formu, bet meistares uzdevums ir saistīt to ar pasūtītājas portretu. Tās ir jaunrades mokas, un tām parasti seko vienīgi pareizā varianta tapšana. Ar pēdējo veiksmīgu vilcienu sirdi pārņem prieks, tāds dvēseles stāvoklis, ko nav iespējams izteikt nekādos vārdos.
Labākais jaunrades laiks — tuvāk pusnaktij, kad sadzīviskas rūpes ir garām un var palikt vienatnē ar saviem visdārgākajiem akmeņiem pasaulē. Un cik bieži pēdējo punktu kārtējā ekskluzīva tapšanā nācās pielikt plkst. 2.00 vai 3.00 naktī. Laime un garīgs tukšums... Pūces dzīve — tikai ne piespiedu kārtā, bet pēc sirds aicinājuma. Ludmilai ir daudz jaunu ieceru: apguvusi kaklarotu, rokassprādžu, auskaru darināšanas mākslu, tagad viņa jau domā par dāmu jostu rotājumiem. Tūrisma tirgus piedāvā oriģinālu piekariņu izgatavošanu. Ludmila pastāvīgi apmeklē svētku gadatirgus, ar piedāvājumiem pie viņas vēršas suvenīru veikali, tikai ekskluzīvā jaunrade necieš steigu un rosību — ļoti svarīgi ir saglabāt savu radošo individualitāti. Talantīgajai meistarei pa pēdām seko popularitāte un slava: Ludmilas darinātās rotas laimīgie īpašnieki aizveduši uz Franciju, Īriju, Vāciju, ASV, Azerbaidžānu, bet vēl uz Baltkrieviju, Lietuvu, tie priecē daiļās dāmas daudzās Krievijas pilsētās...
Jaunu radošo meklējumu periodu Ludmila uzskata par visinteresantāko. Pusdārgakmeņu pārvēršana par dārgām rotām viņai kļuvusi par galveno dzīves jēgu. Atrast sevi izdodas retiem meistariem, un te mērķtiecīgajai Ludmilai palīdzēja veiksme.
Talantīgu cilvēku obligātā īpašība ir sirds dāsnums. Uz atvadām Ludmila parādīja man pēdējo darbu — piezīmju grāmatas apvākojumu ar jašmu — dāvana jaunajai kaimiņienei Janai ar viņas akmeni pēc horoskopa sakarā ar iestāšanos augstskolā.
Aleksejs GONČAROVS