Ar pilnu jaudu

Andrupene gardēžiem pazīstama ar diviem, jāsaka, šīs puses zīmoliem: Andrupene lauku sētā cepto maizi un SIA “TRY” ražoto sieru, kas top Aleksandra un Melānijas Rudavinu ģimenes uzņēmumā.

SIA “TRY” sierus nogaršojuši ļoti daudzi mūspuses ļaudis un novada viesi, jo firma sierus prezentēja gan muzeja pasākumos, gan novada zemnieku ballē, gan tūrisma sezonas atklāšanas pasākumā, gan citviet novadā un Latvijā. Pērnā gada decembrī, kad Melānija Rudavina atklāja “Ezerzemes” žurnālistam nākotnes plānus, uzņēmums sieru ražoja tikai pēc pasūtījuma, jo dabīgam produktam ir dārga pašizmaksa un ražot tikai ražošanas pēc būtu pārāk liela greznība. Sabiedrība aktīvi meklēja noietu savai produkcijai, un kārtējā mūsu tikšanās reizē Melānija pārsteidza ar patīkamu ziņu — pēc ilgiem pūliņiem viss ir izdevies, un siera cehs 20. augustā ir sācis strādāt ar pilnu jaudu, pārstrādājot pustonnu piena diennaktī. Tiesa, tagad būs grūtības nodrošināt vietējos pasūtītājus ar sieru, bet risinājumu tomēr varēs rast.

M. Rudavina: “Ja būs vajadzība pēc siera Andrupenes lauku sētai vai citiem interesentiem, tad pastrādāsim kādu sestdienu. Uzņēmuma īpašnieks ir mans vīrs Aleksandrs, bet droši var rakstīt, ka siera ražošana ir visas ģimenes bizness, kurā iesaistīti arī dēls, meita un znots. Visa saražotā produkcija tiks nogādāta lieltirgotājam uz Rīgu. Sieru varēs iegādāties RIMI veikalu tīklā. Iepakojumu izmainījām pēc viņu lūguma, siers tiks pārdots 200 gramu iepakojumā, ir ļoti skaista etiķete. Ražosim sešus dažādu veidu sierus — klasisko, un pieci būs ar piedevām. Ražošanā izmantosim vietējo zemnieku pienu, kuru mums piegādās PKS ”Avots”. Darbs ritēs divās maiņās, nodarbināsim četrus cilvēkus, arī pats saimnieks strādās. Iespējams, nākotnē vajadzēs vēl kādu darbinieku, jo šī siera ražošana pamatā ir roku darbs.

Atklāti runājot, patiesībā tas viss izvērtās kā ļoti smags pasākums, sākums bija sevišķi grūts. Ja nebūtu bērnu, kas pelnīja naudu un ieguldīja to šeit, diez vai kas izdotos. Siera prezentācijas Rīgā znots sāka organizēt jau 2009. gadā, tas viss gāja lēnām, pamazām. Recepti līdz pilnīgumam novedu es pati kopā ar vīru. Pēc darba pārnācu mājās un līdz vieniem naktī eksperimentējām. Ne vienmēr sanāca, ilgs laiks pagāja, kamēr trāpījām ar īsto temperatūru, konsistenci, recepti. Sapratām arī to, ja siers tapis ar mīlestību un sirsnību, tad tas patiesi ir gards.

Juris ROGA