Māja ar mezonīnu

Un mazmeita uzreiz ierunājās par savu mīļo vecmāmiņu: “Tik smags liktenis, taču nekas viņu nesalauza. Pavisam drīz atzīmēsim 90 gadu jubileju, ne visai sen viņa pārcieta gūžas operācijas, taču nesēž bez darba. Pieskata sakņu dārzu, rosās virtuvē, bet pēdējā laikā nodevusies lasīšanai. Brilles kļuvušas vājas, tāpēc lasīšanai omīte pielāgojusi lupu. Lasa ne tikai avīzes, bet arī grāmatas.”

Drīz vien arī pati Nadežda apstiprināja, ka visa viņas bērnība pagājusi lauku rūpēs. Kopš astoņiem gadiem sākusi slaukt govis, kopš trīspadsmit sēdās pie aužamajām stellēm. Dēls ar lepnumu parādīja goda stūrīti, kur senatnīgu ikonu rotāja linu dvielis ar māmiņas izšuvumu — atmiņas par senās jaunības dienām. Labākā piemiņa par tālo un grūto bērnību laukos. Pēc jubilāres atzinuma no lauku darbiem viņa pratusi visu, vienīgi nav staigājusi pakaļ arklam. Mīlestību uz rokdarbiem viņai ieaudzināja vecmāmiņa, kura nodzīvoja līdz 92 gadiem. Taisnību vien kādreiz pateica čigāniete, izzīlēdama viņai mūžu... līdz pēdējam zobam. Patiešām, kad zaudēja pēdējo, arī dzīve aprāvās. Nadeždas vecmāmiņa Darja bija ļoti labestīgs cilvēks. Viņas piemiņu tagad glabā mazmazmazbērni. Ģimenei, kura glabā dzimtas saknes, ir lemts būt laimīgai.

Dzīve nav lutinājusi Nadeždu. Apprecējās aiz mīlestības, savam dzīvesbiedram Mitrofanam dzemdēja trīs dēlus. Tas vai no ādas līda laukā, lai tikai bērniem būtu viss nepieciešamais. Nebaidījās riskēt un reiz slepus veda ābolus uz Ļeņingradas tirgu, lai nopelnītu, taču nokļuva avārijā. Toreiz, 1951. gadā, viņa arī palika atraitne. Savu bērnu dēļ izgāja pie vīra otrreiz, un arī veiksmīgi: Aloizs mīlēja padēlus kā paša bērnus. Taču lauku sievietei it kā ļauns liktenis sekoja līdzi: viņa palika atraitne gan otro, gan trešo reizi, taču par saviem vīriem vecā sieviete glabā gaišas atmiņas — viņai paveicās ar labiem cilvēkiem.
Vislielāko nelaimi pārdzīvoja Nadežda tad, kad nācās apglabāt vecāko dēlu Valentīnu, kurš nomira mātes rokās. Negribējās pat dzīvot, tikai kur tu liksies. Pasaulē ir viens dziednieks — tas ir laiks, taču paliek nedziestošas rētas. Cilvēka dzīvē ir ne tikai gaiši un priecīgi mirkļi...

Ritēja gadi, bērni izauga, atstāja dzimto ligzdu, bet māte joprojām turpināja glabāt uzticību dzimtajai vietai. Kad Berževkā pie Baltinavas no diviem desmitiem viensētu apkaimē palika tikai viena — Andrejevu, dēls ar lielām grūtībām pierunāja māti pārbraukt uz Krāslavu kopā ar māju. Un tad viņas arguments “neatstāšu dzimtās mājas sienas” it kā zaudēja spēku. Tagad dēls Leonīds atceras, ka deviņdesmitajos juku gados it kā Dievs palīdzēja ātri izjaukt veco guļbūvi, laimīgi pārvest to un šo pašu māju ar mezonīnu uzstādīt klusajā Krāslavas nomalē. Kādreizējā lauciniece ar dzīvi pilsētā aprada ne uzreiz, un Nadežda man pa kluso atzinās, ka kādu reizi gandrīz vai kājām devās “uz mājām”, tikai dēlu pažēloja. Ar laiku pierada, un Krāslavā noteikti atceras šo strādīgo sievieti — slimnīcā un tirdzniecības sistēmā, kur viņai nācies strādāt. Ar savu pensiju viņa ir apmierināta — tieši iztikas minimuma līmenī. Vai daudz vajag vecam cilvēkam, ja tevi aprūpē gādīgie tuvinieki?

Sirsnīgajā sarunā Nadežda atzinās, ka ar savām piecu klašu “universitātēm” kopš bērnības mīlēja lasīt, tikai pietrūka laika. Dēls parādīja man laikraksta “Ezerzeme” numurus ar publikācijām, kas iepatikušās mātei. Nesen izlasīja šausmīgu grāmatu — autobiogrāfisko romānu “Baisais maršruts”— un uzzināja, kā mazo sievieti Jevģēniju Ginzburgu, triju bērnu māti, bez vainas vainīgo, cietumos un lēģeros astoņpadsmit gadus mocīja Staļina rokaspuiši.

Tajā valstī nācies dzīvot arī viņai, un uz personības kulta laiku fona pašas pārdzīvojumi kaut kā mazinās. “Raudāju, kamēr lasīju,” no sirds atzīstas Nadežda.

Apbrīnojama aura valda šajā no baļķiem celtajā mājā, kas glabā senču garu. Ģimenes vērtības ir augstākā greznība virs zemes. Bērnībā un jaunībā saņēmis no vecākiem visu nepieciešamo, tajā skaitā arī iespēju iegūt augstāko izglītību, tagad dēls Leonīds pateicas visdārgākajam cilvēkam ar mīlestību, gādību un uzmanību. Viņi kopā apmeklē pareizticīgo baznīcu, slavējot Dievu par laimi un ilgo mūžu. Pārkāpt deviņdesmit gadu slieksni izdodas tikai retam cilvēkam.

... Jubileju plānots atzīmēt šaurā ģimenes lokā: šogad pirms Līgodienas māju piemeklēja liela nelaime — nomira Leonīda dzīvesbiedre. Es nesteidzos atvadīties no mājas iemītniekiem, lūk, arī aizsēdējos. Neviļus padomāju, lūk, ko: būtu katrai mātei tāda dēla mīlestība, un likteņa pamesto sirmgalvju pasaulē kļūtu mazāk.

ATTĒLOS: Andrejevu četras paaudzes — Nadežda, Leonīds, Natālija un Marija Luīze; goda stūrī; lasīšana — patīkama nodarbe.

Aleksejs GONČAROVS