Izdzīvošanas skola: Patiesība par Latgali

Bet bēdu piemeklētā novada ekonomiskā situācija it kā tika novirzīta dibenplānā. Latgales atdzimšanas vietā, kas tika solīta vēl valsts neatkarības rītausmā, reģiona degradācija: tika slēgta lielākā daļa vietējo ražotņu, iznīcinātas agrorūpniecības apvienības, pazūd tradicionālās nozares, tāpēc cilvēki spēku un gadu plaukumā spiesti pamest dzimtās vietas, bet laukos paliek sirmgalvji vien... Saskaņā ar oficiālajiem datiem, kurus minēja Latgales reģiona attīstības aģentūras pārstāvis Māris Bozovičs, kopš 1990. gada ezeru novada iedzīvotāju skaits samazinājies par 88000 cilvēku. Šī gada sākumā dzimstība bija 7 cilvēki uz tūkstoti iedzīvotāju, bet mirstība sasniedza 19! Formāli tiek izstrādāti plāni depresīvā reģiona glābšanai, un, spriežot pēc Māra Bozoviča teiktā, pēdējos astoņos gados no Eiropas fondiem Latgale saņēma 320 miljonus latu. Par šo investīciju “efektivitāti” liecina rezultāts: reģions joprojām velkas Latvijas “astē”, bet IKP uz vienu iedzīvotāju sastāda 54,9% no Latvijas kopējā. Te ir viszemākais iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes rādītājs, bet vidējais darba algas līmenis ir tikai 239 lati (salīdzinājumam Latvijā — 300). Novads patur līdera vietu bezdarbnieku skaita ziņā, turklāt vairāk nekā pusei no viņiem nav darba ilgu laiku.

Te būtu vietā minēt Pasaules latgaliešu kongresa aktīvā dalībnieka Leona Bojāra domas. Viņš uzskata, ka piecpadsmit gadus ilgā administratīvā reforma nenāca par labu nedz Latgalei, nedz Vidzemei, nedz Kurzemei. Agrākais Latvijas teritorijas dalījums 26 rajonos bija absolūti racionāls, bet jaunie 110 novadi palielināja ierēdņu skaitu. Kā pastāstīja pazīstamais latgalietis, Latvijā ar Eiropas naudas dalīšanu nodarbojas 900 ierēdņu, taču neviens nav dzirdējis, lai viņu atlasei tiktu rīkots konkurss. Kas viņus ieceļ un atbilstoši kādiem kritērijiem, kā šie cilvēki vispār strādā? Kur ir atskaites par Eiropas investīciju sadali? Spriežot par Latgales zemju izpārdošanu ārzemniekiem, Leons Bojārs uzsvēra, ka Valsts zemes dienestā tādi dati ir, taču tie netiek izpausti. Turklāt zemes bieži vien sapērk firmas, kuras formāli vada cilvēks ar latvisku uzvārdu, taču reāli tās pieder ārzemniekiem.

Divu dienu konferences nosaukums “Latvijas neatkarības laiks — Latgales iespējas vai iznīcināšana” precīzi atainoja problēmas aktualitāti. Rēzeknes augstskolas filoloģijas profesore un viena no kongresa organizētājām Ilga Šuplinska uzskata, ka vārdā “iznīcināšana” nekāda pārspīlējuma nav: “Tur, kur vēl deviņdesmitajos gados bija pilns cilvēku, viss pamests. Novada iedzīvotāji nejūt savu piederību šai valstij.” Šajā sakarā pilnīgi utopisks šķiet “ģeniālais” nācionālās attīstības plāns — valdības vīru fantāzijas auglis, kuri ir pilnīgi atrauti no reālās dzīves. Ja jūs vēl neesat lasījuši šo oficioza šedevru, tad ziniet, ka pēc astoņiem gadiem virtuālā ģimene dzīvos īstā paradīzē, turklāt brīnumainās pārvērtības notiks Latgales depresīvajā Vārkavas pagastā.

Teiktajam grūti noticēt, un, lai izjustu īstu dzīves pulsu, es devos uz pašu nomali — cienījamās profesores Ilgas Šuplinskas dzimteni. Un pieklauvēju pie vietējās Latvijas Sarkanā Krusta nodaļas durvīm, kas ir viena no labākajām bijušā Krāslavas rajona teritorijā. Tur arī tikos ar savām labajām paziņām: nodaļas vadītāju Sandru Drozdovu un štata dežuranti Ināru Kraini. Invalīdes nodarbinātības fakts nav nekas cits kā humāns akts, un labdarības ofisa žēlsirdīgā saimniece arī šoreiz neslēpa sirsnīgas pateicības jūtas par viņai parādīto uzmanību. Bet tas labais, ko dari citiem, kā zināms, atgriežas pie tevis, lūk, kāpēc neaizaug cilvēku iemītā taka. Esmu pārliecināts, ka jebkuram, kurš iegriežas te, sirsnīga saskarsme ir simtkārt svarīgāka par materiālo palīdzību. Nav lielākas nelaimes par vientulību, bet viensētu izmiršanas tendence turpinās, it sevišķi tad, ja sētā paliek vecs, vientuļš cilvēks. Viņu bērnus un mazbērnus varas iestādes sen piespieda doties uz lielpilsētām un pat uz svešām valstīm. Palielinās arī tukšu dzīvokļu skaits ciemata daudzdzīvokļu mājās.

Kādreiz šis ciemats bija slavens visā republikā ar lielo cūkkopības kompleksu. Tajā laikā, kad Ministru prezidents Valdis Dombrovskis skandina pasaulei par Latvijas sekmīgu izkļūšanu no finanšu krīzes, Šķaunē tika slēgta cūkgaļas ražotne, kas kļuva par īstu postu desmitiem vietējo ģimeņu. Un, kā paskaidroja manas sarunbiedres, Sarkanajam Krustam slodze tikai pieauga. Kopš mūsu pēdējās tikšanās aizritēja tieši gads, un mums bija par ko parunāt. Sabiedriskā veļas mazgātava, kas tika atvērta nodaļā pagājušajā gadā ar Hipotēku bankas palīdzību, sekmīgi funkcionē. Šo pakalpojumu labprāt izmanto gan vientuļie pensionāri, gan invalīdi, gan daudzbērnu ģimenes. Automātiskā veļas mazgāšanas mašīna daudziem lauku iedzīvotājiem ir milzīga greznība, tā ka realizētais projekts izrādījās īsti vietā un laikā. Pildot labdarības misiju, ļoti svarīgi ir just trūkumā nonākušo cilvēku vajadzības, viņu ar laiku nekļūst mazāk. Lūk, arī pirms gada, aizsapņojusies manā klātbūtnē, Sandra runāja par vēlēšanos pārvērst vienu no tukšajiem labiekārtotajiem dzīvokļiem par sociālo. Un noteikti ar dušas telpu, jo lielajā ciematā nav sabiedriskās pirts, bet daudziem slimiem un vientuļiem veciem cilvēkiem pirts diena kļuva par gandrīz nepieejamu labumu. Un atkal, izmantojot Hipotēku bankas sagādāto iespēju, Šķaunes LKK nodaļai izdodas atrisināt arī šo aktuālo problēmu. Protams, ar pašvaldības līdzfinansējumu, un jau augusta pēdējās dienās sociālais dzīvoklis viesmīlīgi atvērs savas durvis. Bez liekas kautrības atklāšu noslēpumu: simpatizējot Šķaunes brīvprātīgajiem, divi Hipotēku bankas eksperti no redakcijas atdeva savas balsis tieši par šā projekta prioritāti. Pabeidzot vēl vienu sociāli svarīgo darbu, LKK nodaļas vadītāja jau atklāj nākamo sapni: vēl ir vajadzīgas telpas bērnu pagaidu pieskatīšanai, kad vecāki spiesti būt prom no mājām.

Jaunajā projektā vēlams paredzēt vēl vienu štata darbinieka vienību... Nesteigsimies notikumiem priekšā, bet, klausoties Sandru, es nemaz nešaubījos, ka tā arī būs. Viņa pati atzīstas, ka sākumā kārtējais plāns biedē, bet vēlāk, kad sāc just vispārējo atbalstu, sapņi kļūst par realitāti. Gribējās izveidot labdarības dārzu, un ar līdzekļiem augļu kociņu iegādei palīdzēja Norvēģijas Sarkanais Krusts. Pēc pāris gadiem sāks dot augļus ne tikai ābeles, bumbieres, skābie ķirši, plūmes, saldie ķirši, aprikozes, bet arī vīnogulāji. Sabiedriskajā sakņu dārzā gribējās ierīkot siltumnīcas, un te sadabūt brusas palīdzēja Mihails Tomiļins. Viņa dēls Vasīlijs palīdz apstrādāt zemi, bet zemnieks Juris Pudulis nodrošināja ar organiskiem mēsliem. Drīz vien uz Šķauni atbrauks sadarbības partneri no Norvēģijas, būs ko parādīt! Iespējams, ka pilsētas lasītājam rodas jautājums: kāpēc vajadzīgs sabiedriskais sakņu dārzs laukos, ja katram ir savs piemājas zemes gabals? Taču šajā gadījumā runa ir par tiem vientuļajiem cilvēkiem, kurus atstāj spēki, kad pat buntīte zaļo lociņu vai diļļu sagādā lielu prieku. Brīvprātīgu palīgu Sandrai Drozdovai ir gana: nodaļā tādu seši desmiti, bet nesen Agris Drozdovs uzņēmās jaunatnes labdarības organizācijas vadību, kura apvieno astoņus cilvēkus. Daudz akciju, palīdzība ar fizisko darbu, humānās palīdzības sadale, kas pastāvīgi pienāk uz Šķauni pa dažādiem kanāliem.

Var nosaukt ļoti daudz cilvēku, kuri veic labu darbu. Tikai vai to ir vērts darīt, ja labie darbi tiek veikti nevis reklāmai, bet pēc sirds aicinājuma. Kad bija vajadzīgi naudas līdzekļi, lai izremontētu dzīvokli invalīdam Aivaram Bricam, nepieciešamo summu izdevās savākt kopīgi.

Kamēr valsts tērē fantastiskas summas “gaismas pilij”, kamēr apmierina bijušā valsts prezidenta V. Zatlera iegribas grezna limuzīna iegādei un apartamentiem, vienkāršie latgalieši atdod pēdējos grašus, lai palīdzētu tuvākajam, kurš nokļuvis nelaimē.
Attēlā redzamas Sandra Drozdova un Ināra Kraine ar gladiolām, ko pēc viņu lūguma nodevu Sandrai Molotokai kā pateicību par viņas pastāvīgo palīdzību Šķaunes nodaļai un kā apsveikumu sakarā ar maģistra grāda iegūšanu.

Aleksejs GONČAROVS