Māksla būt laimīgam

Slikti vadītajā valstī apstākļi, kas izveidojušies, spiež Latgales iedzīvotājus masveidā atstāt dzimtās vietas. Pesimisti aizbraukuši sen, bet nelokāmie optimisti dara visu iespējamo, bet reizēm arī neiespējamo cīņā par veselā saprāta triumfu. Pamestas zemes — tas ir noziegums pret neatkarīgo Latviju! Tā apzināšanās arī diktē pagastiem glābiņa iespēju atrast savus radošos brendus, lai noturētu cilvēkus. Šodien runa ir par deju tradīcijām. Patīkami apzināties, ka horeogrāfiskās vizītkartes ir ne tikai Dagdai, Krāslavai, Indrai un Izvaltai, divtik iepriecina tas, ka arī Latvijas vistālākajā malā — Šķaunē — dzīvo un darbojas deju kolektīvs “Dancary”, kurš pagājušajā gadā atzīmēja savu desmit gadu jubileju. Atzīšos godīgi: daudzkārt ar sajūsmu vēroju Šķaunes dejotāju neizsīkstošo radošo sparu, bet kaut kā neiznāca tikties ar populārā kolektīva vadītāju. Ritēja gadi, profesionālā interese nelika mierā. Un, lūk...

Uz Svariņu tautas nama spilgtās skatuves, vētrainiem aplausiem skanot, iznāca jaunie dejotāji krievu tautas tērpos, un, lai arī ne uzreiz, bet, ieraugot spilgtu solisti, es uzreiz no- pratu: protams, tie ir viņi, “Dancary” jaunā ampluā! Pie skatuves pamanīju arī staltu “diriģējošu” dāmu, kura, pro-tams, bija mana noslēpumainā horeogrāfe. Priekš-karam aizveroties, vienojāmies tikties Šķaunē. Es palūdzu Natāliju uzaicināt noteiktajā laikā dažus dejotājus, bet ieradās gandrīz visi, patīkamas saskarsmes nekad nav par daudz.

Savus pirmos horeogrāfiskos eksperimentus viņa uzsāka vēl grūto deviņdesmito gadu vidū. Ātri aizrit gadi, un tagad uz skatuves iznāk jau to pirmo dejotāju bērni. Zīmīgi ir tas, ka kolektīvs augstu vērtē jauniešu degsmi, pašlaik tā sastāvā ir dalībnieki no 10 līdz 27 gadiem. Desmit pāri — tas ir ļoti labi pierobežas nomalei, bet visefektīgākā dejotāja, kā izrādījās, ir... horeogrāfes meita. Marika studē Daugavpils universitātes Humanitārās fakultātes otrajā kursā, kas netraucē viņai paspēt uz mēģinājumiem gan Šķaunē, gan Rēzeknē, kur viņa dejo tautas deju ansamblī “Dziga”. Arī viņas brālis Alēns Daniēls ne tikai dejo māmiņas vadītajā kolektīvā, bet arī sapņo par horeogrāfa profesiju. Tādi, lūk, ģimenes atklājumi...

Kā to arī gaidīju, Natālija Sprukte izrādījās izcila personība. Piedzima Bērziņos, kur viņas tēvs Anatolijs Harčenko vadīja sovhozu, bērnība pagāja Šķaunē, mācības turpināja Ezernieku vidusskolā. Tur jauno Natāliju liktenis arī saveda ar Veltu Kalniņu, pedagoģi no Dieva. Toreiz viss arī sākās, aizraušanās ar deju kultūru ir uz visu mūžu. Natālija atceras: “Skolā ezera krastā valdīja apbrīnojama radošuma gaisotne. Mēs ar baudu dejojām latviešu, krievu, lietuviešu, igauņu, ukraiņu, moldāvu dejas... Kultūru dažādība ir nenovērtējama bagātība, bet pastāvīgajā neapmierinātībā saskatu gan jaunrades jēgu, gan prieku. To skaidri apzinos arī tagad, lūk, kāpēc par ļoti svarīgu uzskatu repertuāra atjaunošanu. Pati dzīve diktē kārtējo scenāriju, un Svariņos mums gribējās iekļauties tēmā, lai pārsteigtu skatītājus ar krievu dejām.

Radās nepieciešamība iegādāties skatuves tērpus, un negaidot te mums palīdzēja Ezernieku skola, kura saudzīgi saglabājusi mantoto rekvizītu.

Pirmizrāde tā aizrāva dejotājus, ka viņiem negribējās atstāt skatuvi. Lūk, kāpēc mūsu deju pavadījums veiksmīgi izdaiļoja vairākumu stihiskā pasākuma numuru, kas arī nodrošināja pilnīgus panākumus. Mēs dāvājām prieku skatītājiem un paši atgriezāmies mājās gluži kā spārnoti.” Kalpošana mākslai necieš steigu, bet prasa rūpīgu un neatlaidīgu darbu. Kolektīva “Dancary” sastāvā tikai skolēni un studenti. Mēģinājumi, koncerti, viesbraucieni... Vis- atbildīgākais eksāmens — piedalīšanās Latvijas Dziesmu un deju svētkos, tagad rit rosīga gatavošanās kārtējiem svētkiem, kas notiks pēc gada.

Sastāva maiņa ir objektīva realitāte, ar ko atliek tikai samierināties. Vieni aiziet, citi atnāk... Rūgti ir vadītājai apzināties, ka vietējā jaunatne, kļūstot vecāka, spiesta papildināt nevis dzimtās Latvijas, bet gan ārvalstu — Anglijas, Īrijas, Vācijas — budžetus... Tie, kuri pārbrauca uz pastāvīgu dzīvi Daugavpilī un Rīgā, vēl var turpināt dejot. Piemēram, Aleksejs Fedotovs dejo galvaspilsētas studijā “Bramaņi”.

... Ar baudu klausos emocionālo Natāliju, man tiešām laimējas sastapt gaišus cilvēkus! Atklāsmes uzplūdā viņa pēkšņi atzīstas: “Dejas man ir dzīves jēga. Tās ir svarīgākas par darbu!” Mana jaunā paziņa ir tipisks mūsdienu lietišķais cilvēks, kurš uzticīgs Latgalei un kuram mobilitāte ir svarīgs labklājības faktors. Dzīvo Rēzeknē, strādā par Imigrācijas dienesta inspektori Ludzā, vada deju kolektīvu dzimtajā Šķaunes ciematā. Un tas viņu dara laimīgu. Mūžu dzīvo — mūžu mācies. Sekojot tautas gudrībai, jaunā Natālija saņēma veterinārfeldšera diplomu, tad pabeidza sporta deju studiju, tālāk — robežsardzes koledža Rēzeknē.
Aizraut jaunatni ar tautu dejām ir sarežģīts uzdevums, un, manuprāt, daudz kas ir atkarīgs no horeogrāfa valdzinājuma. Lūk, uz tikšanos ar mani ieradās visi viņas audzēkņi. Par ko mēs runājām? Par brīnišķīgo koncertu Svariņos, kur “Dancary” iemirdzējās jaunajā slāvu tēlā. Jaunrade taču nepazīst robežas, bet aizrautība ir galvenā laimes sastāvdaļa, kā tik ļoti trūkst daudziem nabadzīgās Latgales iedzīvotājiem. Kļuvusi laimīga, tagad Natālija māca šo mākslu citiem, kas viņai lieliski izdodas.
Augusta pēdējā sestdienā deju kopa “Dancary” piedalīsies tautas svētkos Ezerniekos, septembra pirmajā dienā uzstāsies Šķeltovā — ansambļa “Zvoņņica” jubilejā.

Aleksejs GONČAROVS