Esam viena likteņa bērni...

— Jā, noteikti! Skolēnu piepildījuma ziņā situācija līdzīga abās skolās: Sauleskalna sākumskolā plānots mācīt 16 skolēnus, Aulejas pamatskolā — 32 skolēnus. Katrā skolā ir piecgadīgo un sešgadīgo bērnu grupa: Sauleskalna sākumskolā vajadzētu būt septiņiem pirmsskolas vecuma bērniem, Aulejas pamatskolā — četriem. Daži vecāki šos bērnus palaiž skolā agrāk, citi vēlāk, tāpēc šis skaitlis vēl var mainīties.

Abās skolās būs veikti kosmētiskie remonti. Sauleskalna sākumskolā šiem darbiem iztērēsim līdz 300 latiem, Aulejas pamatskolā būs jāiegulda aptuveni 600 latu, jo plānojam nomainīt arī linoleju gaiteņos. Plus tam šajā pamatskolā plānota arī katlu mājas daļēja rekonstrukcija. Mums tur ir viens lielas jaudas katls, kas nokalpojis gadus septiņus. Lai katlu iekurinātu, krāsnī jāiepilda 1,5 kubu malkas. Kad nāk drēgnais laiks, katla jauda ir par lielu, tā darbība nav energoefektīva. Plānots sadalīt šo slodzi, uzstādot divus katlus pa 20 KW, kas būtu ekonomiskāks risinājums. Lielais paliks tur, kur ir, jo platības katlu mājā pietiek. Malku apkures vajadzībām cenšamies sagatavot ar bezdarbnieku palīdzību, kuri pilda algotos pagaidu sabiedriskos darbus.

— Mūsu valstī ir cilvēki, kuri neredz jēgu uzturēt nelielas skolas pagastos un iesaka bērnus pārvadāt uz lielākām pilsētu skolām. Kādi ir jūsu pretargumenti šādai nostājai? Vai tiešām tik mazas skolas vērts uzturēt?

— Šo deputātu sasaukumu domē veido puse lauku iedzīvotāju, puse — no pilsētas. Līdz ar to es neredzu draudus laukiem un mazajam skolām. Tieši otrādi, dome vienmēr ir nākusi pretī un mēģinājusi palīdzēt mazajām lauku skolām, atrodot iespēju no lielajām pilsētas skolām kādu slodzīti pārdalīt par labu mazajām skolām, lai tās varētu izdzīvot.
Ir patīkami arī tas, ka mūsu skolu skolēni iegūst godalgotas vietas ne tikai sportā un pasākumos, bet arī olimpiādēs. Ar to mazās lauku skolas pierāda, ka skolotāji, strādājot arī apvienotajās klasēs, saņemot pavisam mazu atalgojumu, spēj bērniem labi iemācīt programmu. Skolotājiem ir ļoti mazas algas, arī apkalpojošajam personālam tās ir nelielas. No tehniskajiem darbiniekiem praktiski nevienam nav pilnas slodzes, izņemot kurinātājus, kas ir sezonas strādnieki. Protams, ka skolu uzturēšana laukos ir dārgāka tikai tāpēc, ka ir maz skolēnu. Skolas telpas Aulejā atļauj uzņemt līdz 300 skolēnu, Kombuļos — līdz 90-100. Diemžēl situācija ir tāda, kāda tā ir — bērnu tik nav. Laukos ir smagi jāstrādā, turklāt darba iespējas jauniešiem šeit nelielas.

— Varētu laist autobusu, runā, tā būtu lētāk un izdevīgāk...

— Lētāk tas noteikti nebūs, jo šobrīd degvielas cena nemaz nav tik zema un ir pietiekami strauji augoša, kas prasa aizdomāties pirms tādiem lēmumiem. Milzīgas problēma būs ar piecgadīgajiem un sešgadīgajiem, kuri mācās tikai līdz pusdienām. Arī 1.-4. klases un pat 5. un 6. klases bērni ir gana mazi un stundas viņiem neilgst līdz plkst. 15-16 pēcpusdienā, kā tas ir vecākajās klasēs. Bērni būs jāvadā vismaz divas reizes. Šoferis uzreiz uzdod vissvarīgāko jautājumu: “Kas pieskatīs bērnus autobusā? Kas notiks, ja es strauji sabremzēšu, kurš atbildēs par sekām?” Drošība ir ļoti aktuāla tēma. Ja mazais bērns ceļā aizmidzis, bet autobusa vadītājs ir spiests strauji bremzēt, lai izvairītos no avārijas, bērns var gūt traumas. Kurš par to atbildēs? Protams, ka vecāki bērni varētu izturēt agrāku celšanos un vēlāku tikšanu mājās. Bērni, kuri dzīvo laukos, tāpat pietiekoši agri mostas. Bet vienalga tas ir milzīgs slogs bērnam, ka jāzaudē vienu stundu rītā un vakarā.
Gribu arī to uzsvērt, ka, aizverot skolu Kombuļos, darbu zaudētu trīs skolotāji, divi sezonas kurinātāji, pavāre, divas apkopējas, un pagasts iegūs vienu brīvu ēku, kurai nav pielietojuma, kas pamazām pārvērtīsies drupās. Aulejā situācija līdzīga — darbu zaudētu 11 skolotāji, tiesa, dažs jau tagad mēnesī strādā tikai 6 stundas. Tāpat bez darba paliktu pavāre, garderobiste, divas apkopējas, trīs kurinātāji. Katrā pagastā ir pa vienam skolēnu autobusa šoferim. Ja sper tik kardinālu soli, tad šis ir potenciālais bezdarbnieku saraksts, kuri nāks uz pagastu. Protams, skolās bērnu nebūs vairāk, bet mums šodien jāmeklē iespējas, ko vēl izvietot skolas ēkās, kas tur varētu funkcionēt, netraucējot skolēnus un mācību procesu, bet kas mums atvieglotu ēkas uzturēšanu. Varianti ir. Piemēram, sociālajā sfērā. Vienīgi mums trūkst starta kapitāla un programmas, kas ļautu telpas pielāgot pansionātam. Topā ir zivju audzētavas, pārstrāde, dīķi, baseini, bet atkal vajag starta kapitālu. Pie tā tiek strādāts. Kad bija apvienošanās nauda, to iedeva viegli: ejiet novadā — jums nauda. Tagad, kad budžets ir krīzes, mēs pagastā nevienu santīmu neesam papildus redzējuši no tiem papildus līdzekļiem, kas tiek dalīti valsts budžetā.
Ja nebūtu skolas, es nevaru iedomāties, kā mēs varētu bagātināt kultūras dzīvi ar dejām, dziesmām, deklamēšanu. Diez vai varētu dabūt atpakaļ šo sniegumu uz pagastu. Mazās lauku skolas, manuprāt, ir mūsu lepnums, jo laukos vairs nav tik daudz struktūru, kas reāli dzīvotu un nestu pagasta tēlu, būtu kultūras vides veidotājs.

— Gribat sacīt, ka uz skolām balstās pagastu kultūras dzīve?

— Zināmā mērā jā, jo lielākā daļa aktivitāšu, kas saistītas ar Miķeļdienu, Ziemassvētkiem, Lieldienām, budēļiem, olu ripināšanu un citas, ir saistītas ar bērniem un viņu vecākiem. Aulejā, kad nāk pensionāru balle, vienmēr gaidīts ar savu priekšnesumu ir skolas kolektīvs un skolēni. Vecmāmiņas, vectētiņi, mammas un tēti var paskatīties un novērtēt savu bērnu un mazbērnu sniegumu, kas tiešām nes sirdī prieku. Tā ir vienreizēja lieta un vispareizākā. Sevišķi sirsnīgi norit Māmiņu diena, kas ir spilgtākais pasākums un par kuru ir vislabākās atsauksmes.

— Gan Kombuļos, gan Aulejā ir tautas nami, ir to vadītāji. Kāda tad viņu loma?

— Mēs paši esam nedaudz vainīgi. Piemēram, ir pagasta pasākums, kas veltīts Latvijas dzimšanas dienai, protams, ar svinīgo daļu un koncertu, bet uz to atnāk 5-8 iedzīvotāji. Vaicājam pašiem cilvēkiem, kāpēc tā? Mēs taču centāmies, mums bija sagatavoti priekšnesumi un viss cits. Bet atbilde ir — ko tad te, lūk, Krāslavā cita lieta! Tur ir tas un tas, tādi un tādi mūziķi, pavisam citādāks līmenis, bet ko te iet skatīties? Varbūt arī ir daļa taisnības, jo kultūras dzīve pilsētā nenoliedzami ir augstākā līmenī pilsētas plašāko iespēju dēļ. Bet, ja mēs tā uz to skatīsimies, ka tikai Krāslavā forši, bet laukos viss kaķim, tad tā tas arī paliks. Lai līmeni paceltu, tautas namā jābūt speciālistiem, kas var vadīt kolektīvus, bet viņu algām vajag nopietnas summas, ko nevaram maksāt. Bet arī ar to nepietiek. Runājām par deju kolektīvu. Kad tautas nama vadītājas mēģina šo lietu palaist, spējām sapulcināt 3-4 pārus, deju kolektīvam ar to ir par maz. Aulejā šodien darbojas etnogrāfiskais ansamblis “Aulejas sievas”, Kombuļos ir dziedātāju ansamblis, un tie ir arī visi mūsu tautas namu kolektīvi. Pasākumi, protams, notiek visu gadu, arī diskotēkas jauniešiem tiek rīkotas.

— Kombuļos esat iecerējuši būvēt brīvdabas estrādi?

— Sākums visam bija pirms pāris gadiem, kad uz Kombuļu ezera pussalas realizējām nelielu projektiņu, saņemot nelielu finansējumu no Nīderlandes fonda: ierīkojām Jāņu ugunskura vietu, krēslus skatītājiem un lielas šūpoles. Nākamajā gadā atkal startējām ar jaunu projektu un papildinājām iesākto ar ziņojumu dēli, soliņiem un aprīkojām ūdens avotiņu. Jāsaka, projekts bija veiksmīgs un ieguvām labu novērtējumu, līdz ar to arī balvu naudas izteiksmē, kuru izlietojām laipas izbūvēšanai. Esam startējuši domes rīkotajā projektā un dabūjuši atbalstu, par ko esam labiekārtojuši ezera krastu: iztīrījām vietu pludmalei un uzbērām smiltis. Neskatoties uz iedzīvotāju skepsi, ka Kombuļu ezerā ūdens netīrs un peldēties nav ieteicams, tas tā īsti nav. Pēdējos gadus esam ņēmuši analīzes, kas parādīja, ka ūdens ezerā ir attīrījies un pietiekami labs, lai droši peldētos.

Pussalas labiekārtošanas doma nav izsmelta. Esam atkal rakstījuši projektu, kas jau ir realizācijas stadijā. Šosezon gan vairs neko nepaspēsim, bet nākam- gad plānojam uzbūvēt brīvdabas estrādi, tiltiņu, rotaļu laukumu, divus skatu laukumus, kas šo pludmali ar pussalu un visu esošo kompleksu padarīs vēl dzīvāku. Plānots ierīkot arī elektrību, jo vasaras laikā aktīvi brauc atpūtnieki ar autokempingiem. Viņiem vajag elektrības pieslēgumu, kanalizāciju un ūdeni. To visu ir plānots izdarīt. Stratēģiskā nozīmē šī vieta ir vienreizēja: ceļš Krāslava-Aglona ir asfaltēts un tepat blakus.
Kas atteicas uz sakoptību, tad šī lieta ir atrisināma ar bezdarbnieku palīdzību, kuri pilda algotos pagaidu sabiedriskos darbus. Grūti pateikt, kas būs pēc gada, bet, domāju, ka valsts šai kategorijai noteikti piedāvās kādas algotas darba vietas arī turpmāk.

— Ja par tūrismu, tad savulaik esat rekonstruējuši ceļu, kas šodien it kā nav nepieciešams...

— Ceļš līdz atpūtas kompleksam “Sauleskalns” tiešām ļoti labs un vajadzīgs projekts, lai pagasta un novada bagātība Sauleskalns neizskatītos pēc galīgās bedres. Tas bija paveikts par projekta naudu. Katram pagastam bija iedalīts 200000 eiro, Kombuļos par prioritāti izvēlējāmies ceļu līdz atpūtas kompleksam, tā bija arī visa novada prioritāte. Viss tapa, kad komplekss “Sauleskalns” aktīvi darbojās. Diemžēl īpašniekiem radās domstarpības, savā starpā viņi arvien nav vienojušies, šobrīd atpūtas komplekss “Sauleskalns” nefunkcionē, un izskatās, ka arī šosezon tur varētu būt klusums.

— Kā ar mazo tūrismu?

— Kombuļos ir nelielas atpūtas vietas pie ezeriem, par kurām gādā zemnieku saimniecības un piemājas saimniecības. Aulejā ir gana liels atpūtas komplekss “Lejasmalas”, kas piedāvā vairākas atpūtas mājiņas, lielo viesu māju, kur neviens vien ir bijis un baudījis arī kulināro mantojumu. “Lejasmalas” pavāre ir pietiekami augsti novērtēta konkursā “Latvijas garša”. Otrs mazāks komplekss ir “Sidari”, tam vairāk se- zonāls raksturs un tur netiek piedāvāts ēdināšanas pakalpojums. Tāpat ir zemnieki un piemājas saimnieki ar savu piedāvājumu. Sīvera ezera krasts vienmēr bijis atpūtnieku un makšķernieku pilns.

— Vai lauku tūrisms patiesi dod kādu pienesumu, ieguvumu?

— Viennozīmīgi ir ieguvums, to jūt jau pēc tā, ka vasarā mazāk lūdz pabalstus. Pozitīvais efekts būtu vēl lielāks, ja tiktu sadzirdēti mūsu saucieni pēc labiem ceļiem. Tas ir liels mīnuss, ka no Rīgas šurp jābrauc četras stundas, atpūtnieks tikai galīgā gadījumā izvēlas Latgali, kaut gan šeit ir daudz ko redzēt. Bet katrs grib atbraukt atpūsties nenoguris un maksimāli izmantot brīvās dienas.

— Veselība katram viena, līdz ar to gribas zināt, vai jūsu pārvaldītajā teritorijā feldšeru vecmāšu punktos (FVP) viss kārtībā?

— Šādi punkti strādā abos pagastos, iedzīvotāju sūdzību par mediķu darbu man nav. Medicīnas jautājumā saskatu ļoti lielu pretimnākšanu no domes un Krās-lavas slimnīcas vadītāja A. Jevtušoka kunga. Lai kā tur būtu, cīnoties par Krāslavas slimnīcu, viņš neaizmirt arī pagastu fedšerpunktus sarunās ar visam iespējamām iestādēm par finansējumu. Katrs mūsu FVP saņem pusi feldšeres algas un 100 latus mēnesī uzturēšanai no Veselības ministrijas caur norēķinu centru. Pārējo piemaksā pagasts. Iedzīvotāji kļūst vecāki, slimības smagākas un nopietnākas, kas prasa regulāru mediķa būšanu uz vietas. Situācijas ir visdažādākās, pat sapņos nerādās, tajās vajag zibenīgi reaģēt. Aulejā strādā viena feldšere, Kombuļos feldšere brauc no Krāslavas, bet medmāsa ir vietējā. Abi feldšerpunkti ir izremontēti un sertificēti. Aulejā tika realizēts liels projekts, izveidojot FVP kā ģimenes ārsta otro darba vietu. Kombuļu FVP pērn esam kosmētiski izremontējuši par saviem līdzekļiem, iesaistot simtlatnieku programmā nodarbinātos.

— Par kadriem arī nav bažu? Nebūs kā kaimiņu novadā, kur tā jau ir asa problēma?

— Kombuļos situācija tuvāko desmit gadu laikā nevarētu pēkšņi mainīties tā, ka FVP paliktu bez darbiniekiem, Aulejā situācija nav viennozīmīga, jo feldšere ir pensijas gados. Protams, viņa man sacīja, ka strādās tik ilgi, cik viņai ļaus, taču Aulejā par kadriem jādomā šodien. Nedaudz vieglāku mums situāciju dara tas, ka pēc vidusskolas beigšanas viena jauniete ir iestājusies Daugavpils koledžā mācīties par ārsta palīgu. Tas gan nenozīmē, ka viņa nāks uz šejieni, bet vismaz ir cerība runāt ar viņu. Tiesa, man jāatzīst, ka situācija ar kadriem valstī atstāta pašplūsmā. Atceros sovhoza laiku, kad šis jautājums bija nostādīts labā līmenī. Šodien sēžu kā uz naglām — aiziet cilvēks mācīties specialitātē, kas mums tiešām vajadzīga, bet varu tikai cerēt, ka šo speciālistu sagaidīšu atpakaļ uz pagastu. Ja būtu nauda un paši sāktu maksāt viņai stipendiju, tad iedzīvotāji uzriez man uzdotu simtiem jautājumu. Kāpēc viņai? Varbūt apmānīs un neatnāks? Varbūt var atrast labāku? Tā var turpināt bezgalīgi. Šāda prakse būtu jāievieš valsts vai vismaz novada līmenī, proti, ir nepieciešamo speciālistu saraksts, kuriem maksā stipendiju ar nosacījumu, ka viņi kādu laiku nostrādā tur, kur tas nepieciešams. Tad šī programma darbotos un nestu reālu labumu, arī cilvēkus noturētu laukos.

— Piekrītat, ka var pagasta pārvaldi aizvērt, tikai ne feldšerpunktu?

— Viennozīmīgi, veselība cilvēkam ir pati svarīgāka. Kad feldšeris ir uz vietas, tas ir ļoti apsveicami un varu izstāstīt ne vienu vien piemēru. Saikne ar pagasta feldšeri, medmāsu ir ārkārtīgi nozīmīga, un tas ir atbalsts iedzīvotājam drošības ziņā. Arī ārstiem tas atvieglo dzīvi, katrs zinām, kādas ir rindas pie ģimenes ārstiem.

Līdzīgi ir ar lauksaimniecības konsultantiem. Viena lieta konsultāciju birojs Krāslavā, kas viennozīmīgi nepieciešams, un ir lielie zemnieki, kuri izmantos šo pakalpojumu. Bet ir naturālie saimnieki, kuri fiziski nevar izskraidīt uz Krāslavu. Turklāt viņiem tas ir par dārgu, tātad kādu svarīgu informāciju var arī neiegūt. Pagasta lauksaimniecības konsultants viņiem vitāli nepieciešams. Mums šāds konsultants ir abos pagastos, un esam pārliecinājušies, ka viņi vajadzīgi.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA