Medniekiem sākusies pīļu sezona

Vispirms tika pārrunātas tehniskās lietas: drošības jautājumi, plāni, piešķirtās licences, dzīvnieku piebarošanas jautājumi, pērnā gada kļūdas un neveiksmes. Bet līdztekus tam mednieki uzmanīja savus laikrāžus, lai nenokavētu būt purvā tieši plkst. 16, brīdī, kad sezona tiek oficiāli atklāta. Aulejas medību kolektīvā nav iedibinātas tradīcijas, ka pirmo šāvienu izdara kāds konkrēts kolektīva biedrs par tiem vai citiem nopelniem.

Te valda demokrātija, un pirmais šauj tas, kurš pirmais ierauga pīli paceļamies gaisā. Aulejas medību kolektīva biedri putnu medībās dodas ar suņiem, kas tiek pielietoti dzīvnieku medībās: Krievu-Eiropas laika un Sibīrijas laika. Rezultāts noteikti sliktāks salīdzinājumā ar tiem terjeriem, kas speciāli apmācīti putnu medībām.

“Putnu suņi dižmedījuma medībās neder,” stāsta kolektīva vadītājs Aivars Umbraško. ”Turklāt medniekiem mājās ir vistas un citi mājputni, bet šiem suņiem ir asinīs, ka putns obligāti jānomedī. Līdz ar to viss ir pateikts — ne pie paša var būt mājputni, pat kaimiņiem būs cītīgi jāsargā savi putni. Tiesa, mums kādreiz bija mednieks, kurš putnus medīja tikai ar terjeru, bez bises. Suns arī nepieciešams, lai atrastu ievainotu pīli, kura paslēpjas. Pašiem gadās to neatrast, tad tā paliek par barību lapsai vai jenotam.”

Lai arī putnu medības nav salīdzināmas ar dižmedījumu, bet tajās arī ir sava odziņa, proti, tās ir labs treniņš šaušanas precizitātē, sevišķi nepieredzējušam jaunam medniekam ir iespēja novērtēt savas patiesās spējas. Viņš var paņemt savu ieroci, apstāties blakus pieredzējušam medniekam, uzklausot viņa padomus, mēģināt trāpīt lidojošai pīlei. Ja trāpa, tad trāpīs arī lielākam medījumam, ja nopūdelē, tad ir jāmēģina trenēties, šaujot nekustīgā mērķī.

Pīļu medību sezona turpināsies līdz novembra beigām, bet katram medniekam personīgi tā ilgs atkarībā no tā, cik grib medīt. Citam pietiek ar to, ka bijis atklāšanā un ir izšāvis gaisā. Cits pīles medīs sestdien, svētdien un trešdien. Laikam ritot, mainās pīļu sugas, mūsējās lido projām, slēpjas, vietā nāk no vēsākiem reģioniem — Sibīrijas un Urālu pīles, kuras atlido uz ziemošanu vai izmanto mūsu reģionu tālākai pārlidošanai.

Nomedītās pīles nonāk mednieka galdā. Receptes ir dažādas, kāds tās šmorē, cits mēģina piepildīt ar āboliem, likt mālos un cept ugunskurā. Aivars uzskata, ka nedaudz apcepta un tad sasautēta pīle ar burkāniem, kartupeļiem, citiem dārzeņiem garšo vislabāk. Var izgatavot arī pīles izbāzeni, bet neviens Aulejas medību kolektīva biedrs nav to darījis. Galu galā pīle nav salīdzināma ar krāšņo medņu gaili, kas patiesi ir vizuāli pievilcīgs un ieguldītā darba vērts.

A. Umbraško: “Medību kolektīvā ”Auleja” vidēji ir 15 biedru, aktīvāks ir kāds desmits no visiem, jo vienam parasti jābūt darbā, citam saimniecībā ir darāmi steidzami darbi. Šis gads izskatās, ka kolektīvam būs veiksmīgāks par iepriekšējo nomedīto dzīvnieku skaita ziņā. Patīkami pārsteidz stirnu populācija, salīdzinot ar diviem iepriekšējiem gadiem, jāsaka, ir būtiski pieaudzis stirnu skaits. Lai arī vizuāli novērtējot dzīvnieku, trofejas — stirnāžu ragi — uz medaļu nevelk. Bet mums prieks par dzīvnieku skaita stabilu pieaugumu.

Mežacūkas nodara lielu postu, izmantojot sējumu platības kā barības vietas. Bet tās ir palikušas gudrākas, vairs neiet visu laiku vienā noteiktā vietā. Otrā vakarā tajā pašā vietā vari negaidīt, tās sataisa lielāku loku un varbūt nāk pie tā paša tīruma, bet no otra gala. Pārsvarā tās nāk barā, izņemot meža kuiļus, kuri līdz pārošanās laikam ir vientuļnieki un barojas vieni paši. Nav noslēpums, ka mednieki arī mūsu kolektīvā arvien vairāk iegādājas vītņstobra ieročus, kas ir ar optisko tēmēkli un kuru optimālais šaušanas attālums ir līdz 200 metriem. Tas dod iespēju vieglāk nomedīt dzīvniekus. Salīdzinājumā ar gludstobra ieroci — medību bisei optimālais šaušanas attālums līdz 50 metriem.

Juris ROGA