“Večerinka” līksmo jeb Uz vienotības viļņa

Izmirstošie lauki, tīrums bez arāja, cilvēki bez ticības valsts rītdienai — tas ir noziegums pret Latviju, kas nekavējoties jāaptur. Apzināta cilvēku dalīšana pēc nacionālās pazīmes, kā arī reģionu nevienlīdzība ir izdevīga tikai valdības vīriem, lai noturētu varu, kas viņiem arī izdodas divus gadu desmitus. Līdz zināmam laikam... Neveiksmīgie politiķi turpina mierināt naivo tautu ar pasakām par valsts sekmīgu izkļūšanu no ekonomiskās krīzes, bet nesen mēs uzzinājām, ka valsts parāds šogad izaudzis par 410 miljoniem latu, bet 2011. gadā Latviju atstāja vēl 30000 cilvēku. Mēs turpinām apraudāt cilvēku atstātos ciemus, bet te gadā valsts zaudēja tādu iedzīvotāju skaitu, kāds pašlaik ir Ventspilī...

Paniskās bailēs par to, ka nav izbēgama atbildība pret tautu, valdošā elite mēģina pieņemt Saeimā šaubīgu likumu, kas sarežģī referendumu rīkošanu. Kas tā par demokrātiju bez vēlētāju gribas reāla izpauduma?

Kamēr varasvīri visaugstākajā līmenī piekopj samākslotu sabiedrības integrācijas teoriju, Latgalē jau triumfē dažādu tautību cilvēku vienotība, ko arī demonstrēja sestdienas mazākumtautību kultūras svētki “Za-vaļinka” Svariņos. Otrais dziedošo un dejojošo talantu saiets sestdien pulcināja desmit pašvaldības, pilsētu un lauku. Tie ir vairāk nekā astoņi desmiti pašdarbnieku, vairākums no kuriem demonstrēja uz skatuves spilgtu un neatkārtojamu radošo rokrakstu. Tas arī ir īstas integrācijas triumfs, kad latvieši no visas sirds dzied krievu “Urālu pīlādzīti”, krievi ar atklātu baudu dzied latgaliešu un latviešu tautas dziesmas, bet visi kopā ar skatītāju pilno zāli — ukraiņu, baltkrievu, poļu dziesmas... Vēsturiski daudznacionālajā novadā cilvēki ar mātes pienu uzņēma dažādu tautu melodijas, kas tika nodotas no paaudzes uz paaudzi kā visdārgākais mantojums. Dziesma taču ir tautas dvēsele, kas cilvēkam visgrūtākajos laikos palīdz pārvarēt sadzīves likstas. Lūk, kāpēc Latgale, galvaspilsētas valdības vīru pazemota ar pastāvīgu uzmanības trūkumu, turpina rīkot spilgtus svētkus, kas būtībā ir izmisuma pilns dziesmots izaicinājums varas partijām.

Pirmais pārsteigums triju stundu koncertā no četrdesmit numuriem: dejojošā “Večerinka” mazliet izmainītā sastāvā sāka dziedāt draisko ieskaņu dziesmiņu “Zavaļinka”. Otrā intriga — pēkšņi noskaidrojās, ka todien Svariņos tika atzīmēta lauku kultūras centra 60 gadu jubileja, kas līdz pēdējam mirklim tika turēts noslēpumā. Priekškaram aizveroties, otrā lauku festivāla “Zavaļinka” režisore Erna Šļahota atzinās, ka apsveikumu ceremonija paildzinātu koncertu vēl par stundu, kas būtu apgrūtinoši skatītājiem. Starp citu, tautas nama plašā zāle bija stāvgrūdām pilna, un neviens viesis neatstāja lielo koncerta izrādi.
Trešais sestdienas pārsteigums — kopā ar Ernu programmu vadīja mājas gariņš Kuzja, kurš nodzīvoja lauku klubā visu jubilejas laiku. Pārzinot situāciju, tautas nama vadītāja konstatēja, ka grūtajā kultūras druvā darba gads lī-dzinās desmit gadiem, tāpēc Kuzja pilnīgi pamatoti var saņemt apsveikumus... 600 gadu jubilejas sakarā.

Katram numuram bija sava rozīnīte. Indra prezentēja duetu, kurš nodziedāja latgaliešu dziesmu “Auga, auga rūžeņa”, un dziedājumam uzreiz piebiedrojās visa zāle. Iznāca lielisks koris! Stafeti pārņēma rožu stacijas cienījamie harmoniku spēlētāji Pēteris Namovirs un Oļģerts Sivko. Te, kā saka, kājas pašas metās dejā, ko arī darīja ansamblis “Večerinka”, piedāvājot skatītāju vērtējumam jauno kompozīciju “Čerņava kučerjava”. Augstākais novērtējums — vērtrainas ovācijas, kas ilgi neaprima. Andzeļu ansambli “Priekam” uz skatuves nomainīja harmoniku spēlētājs Jāzeps Gicevičs, viņu — Asūnes, Robežnieku, Ezernieku, Šķeltovas, Šķaunes pašdarbnieki... Krāslavu pārstāvēja baltkrievu “Kutok”, Dagdu — “Latgalīši brolīši”.
Improvizācija ir Svariņu pasākumu radošais jājamzirdziņš. Gluži kā no debesīm uz skatuves nolaidās harmoniku spēlētājs Dmitrijs, kurš pārstāvēja Rēzeknes novadu. Tik tiešām lauku festivāls var gūt starptautisku statusu, jo līdz Baltkrievijas robežai ar roku var aizsniegt. Vienīgā dāma harmoniku spēlētāja Lidija Oļehnoviča no Robežniekiem pēkšņi sāka dziedāt, un draiskā galda dziesma ļoti iepatikās publikai. Bija vēl mutes harmoniku solo, vēderdeja, kas apbūra skatītājus.

Lielās festivāla programmas horeogrāfisko daļu kopā ar ansambli “Večerinka” demonstrēja Šķaunes “Dancari”. Zīmīgi ir tas, ka šie kolektīvi gandrīz neatstāja skatuvi, pastāvīgi pavadot mūzikas un dziesmu numurus ar dejām. Bet nemiera pilnais jubilārs Kuzja, kurš visu laiku atradās uz skatuves, saplēsa jaunās pastalas. Bija arī programmas “nagla”, kad Edvīns Lukaševičs izpildīja paša sacerēto Krāslavas ģerboņa “Pieci airi” dziesmas variantu trijās valodās — latviešu, krievu un poļu. Derētu gan Ēlertes kundzei sajust šo svinīgās integrācijas gaisotni, diemžēl no galvaspilsētas valdības kabinetiem līdz mums nonāk tikai nievājoši spriedumi par Latgali. Turpretim mums ir savs priekšstats par patriotismu: redzēt savu novadu plaukstošu, kurā dzīvo laimīgi ļaudis. Izpārdot kādreiz auglīgās zemes alkatīgiem ārzemniekiem par grašiem — te liela gudrība nav vajadzīga. Bet noturēt izmirstošajā novadā pa-likušos cilvēkus pašlaik ir vissvarīgākais uzdevums, ko nākas risināt mums pašiem.
Šajā sakarā otrā mazākumtautību kultūras festivāla “Zavaļinka” triumfs jāuzskata par cilvēku vienotības emocionālu faktoru, par izaicinājumu vientulībai un bezizejai. Ja mēs neko nedarīsim, pamestās teritorijas aizņems citi cilvēki, ar citu kultūru un citām valodām. To nedrīkst pieļaut!

Tā bija īstas jautrības apbrīnojama gaisotne, kad laimes un prieka smaidi staroja simtu pašdarbnieku un skatītāju sejās. Lai arī dažas stundas, bet cik daudz garīgā spēka tas vairoja katram šī lieliskā festivāla dalībniekam. Kad uz skatuves Asūnes harmoniku spēlētāju ar sešdesmit gadu radošo stāžu Vasīliju Plakošu nomainīja mazmazmeita Baiba ar divrindu harmonikām rokās, es neviļus nodomāju: ir nākotne reģionam, kurā dzīvo tik talantīgi cilvēki! Kā pēc burvja mājiena pieklusušajā zālē parādījās uzklāti galdi, un atkal visos četros kaktos skanēja harmonikas. Uz atvadām Svariņu spēlmanis Jāzeps Gicevičs, cilvēks ar iedzimtu talantu, izteica man savu vēlēšanos uzstāties ciemos uz lauku skatuves ar solo programmu. Kurš uzaicinās?

Aleksejs GONČAROVS