Jubileja ar nostalģiju... pēc Ķīnas

Nejauši uzzinājis par cienījamās krāslavietes Antoņinas Drozdovskas apaļo jubileju, es mazliet pavēru vēl vienas ģimenes biogrāfijas lappusi. Viņas vectēvs, cara armijas pulkvedis, Jura ordeņa kavalieris Jemeļjans Tkačenko bija repre- sēts un izsūtīts kopā ar ģimeni būvēt Turkmēnijas — Sibīrijas dzelzceļu. Cilvēkus mocīja pārāk smags darbs, bads, sadzīves likstas, cinga, no kā varēja paglābties ar bēgšanu vien, kas izdevās tikai diviem jaunākajiem ģimenes locekļiem, kuriem par pagaidu patvērumu kļuva Krikošakas ciems pie Čugučakas pilsētas Ķīnā. Viena bija Anastasija, kura dāvāja dzīvību astoņiem bērniem, tajā skaitā arī mūsu jubilārei Antoņinai. Ķīnas un Krievijas draudzības laikmetā Černovu ģimeni pārcēla uz Kazahiju. Dzīve Baikonuras tuvumā arī nesolīja neko labu — tur atmosfērā tika izmēģināti kodolieroči, tajā skaitā pirmā ūdeņraža bumba.

Būdama Alma-Atas Valsts universitātes pirmā kursa studente, Antoņina ar komjaunatnes ceļazīmi devās apgūt neskartās zemes, kur arī satika savu likteni — Latgales puisi Robertu Drozdovski. Tur arī nosvinēja vienkāršas kāzas, un tā 1967. gadā Antoņina Drozdovska iepazina Latviju — dzīvesbiedrs viņu aizveda tālāk no atomieroču poligona. Ciemos pie māsas atbrauca brāļi Venjamins un Aleksandrs Černovi, māsas Natālija Savicka un Jekaterina Avguceviča. Uzvārdi, kas pazīstami krāslaviešiem! Vairākums no viņiem saistīja savu dzīvi ar vietējiem iedzīvotājiem — tapa jaunas ģimenes, un tā Černovu dzimta laida saknes Krāslavas zemē. Tiesa, starp dzīvajiem vairs nav Aleksandra, mana labā paziņas un lieliskā copmaņa, kura portrets ar milzīgām līdakām un samiem vairākkārt rotāja laikraksta “Ezerzeme” lappuses.

Ja jubilāri Antoņinu, ekonomisti ar augstāko izglītību, lieliski pazīst gandrīz visa Krāslava, tad viņas dzīvesbiedru Robertu, ilggadējo Krāslavas rajona izpildkomitejas sekretāru, visi rajona vecie iedzīvotāji. Lai gaiša ir viņa piemiņa un sirsnīga pateicība draudzīgajai ģimenei, kura dāvāja mūsu pilsētai Černovu-Drozdovsku atzarojuma cienīgu turpinājumu. Dēls Pāvels, kurš ir Iekšlietu ministrijas veterāns, pabeidza dienestu Krāslavas daļas priekšnieka vietnieka amatā. Meita Žanna ir sociālā pedagoģe. Žannai tāpat kā brālim ir divas augstākās izglītības, mūsu novadā viņa ir labi pazīstams cilvēks. Starp citu, būdama iejūtīga un aktīva, Žanna ne tikai pastāvīgi piedāvā mūsu laikrakstam “karstas” tēmas, bet arī pati gatavo aktuālas publikācijas.
Protams, es nepalaidu garām izdevību palūgt jubilāres meitu īsumā pa- stāstīt par Tkačenko-Černovu-Drozdovsku dzimtas neparasto ciltskoku. Un, lūk, ko viņa pastāstīja: “Mūsu ciltskoks ir vēl viens cilvēku posta laiku piespiedu izsūtīšanas un divdesmitā gadsimta represiju apliecinājums. Traģēdijas, zau-dējumi, nelaimes.... Kaut arī daudz kas piedzīvots un pārdzīvots, mani radi līdz pat šim laikam ar īpaši siltām jūtām atceras Ķīnu. Viņi pateicīgi vienkāršiem lauku cilvēkiem par sirsnīgumu un labestību. Tagad, kad viņi parāda Latvijā savas pases ar dzimšanas vietu — Ķīnu, daudziem acis no pārsteiguma kļūst apaļas. Četriem Anastasijas un Pāvela Černovu bērniem līdz šim laikam acu priekšā stāv gan kalni tālajā Ķīnā, gan ciems upītes krastā. Diemžēl mūsu dzimta ir klejotāji. Vecmāmiņa pa mātes mātes līniju bija ukrainiete, dzimusi Krievijā, dzemdējusi savus bērnus Ķīnā. Tālāk sekoja piespiedu pārceļošana uz Kazahiju, tad uz pa-stāvīgu dzīves vietu Baltijas republikā. Daudzi mani Latvijā dzimušie brālēni un māsīcas jau pēdējos desmit gados cienīgas algas meklējumos bija spiesti doties uz Īriju, Angliju...

Turpinu glabāt sapni — saņemt no Ķīnas vēsti par citiem represētā baltgvardu armijas pulkveža Jemeļjana Tkačenko bērniem. Par Ķīnas teritorijā palikušo radu likteni mums līdz šim nekas nav zināms. Mēģinājām sameklēt, bet pagaidām nesekmīgi. Nav izslēgts, ka viņi visi nošauti... Tagad es veicu meklējumus Internetā, vērsos TV raidījumā “Gaidi mani”. Kādu reizi mana tante, apmeklējusi Ķīnas cirka aktieru uzstāšanos, mēģināja uzsākt sarunu ar aktieri, kurš mazliet runāja krieviski. Kad viņa pateica svešiniekam, ka dzimusi Čugučakas tuvumā, tas priecīgi iesaucās, ka arī viņš ir dzimis tur. Taču no cirka izejošo pūlis viņus nošķīra vienu no otra. Bija pavediens un aprāvās... Tagad uzmanīgi apskatu afišas ar cerību, ka tās cirka trupas uzstāšanās atkārtosies Latvijā, un tad noteikti nopirkšu biļetes Ķīnā dzimušajiem radiem.

Nostalģija viņus moka arī tagad, un gribas ticēt, ka pēkšņi notiks brīnums un uz mūsu mājas sliekšņa parādīsies tie, kurus mēs atceramies un kurus gaidām.”

Četri desmiti ciemiņu apsveica Antoņinu Drozdovsku jubilejā. Tuvi un tāli — no Daugavpils, Jēkabpils, Čeboksariem... Un neviena no Ķīnas, kur, kā jūt mana sirds, varēja palikt tuvinieki.

Aleksejs GONČAROVS