Galvenais — miers dvēselē un saskaņa ģimenē

Pirmajās kontaktēšanās minūtēs ar šo sirmo sievieti es pēkšņi nodomāju: mūsu pusē tomēr nav viegli sameklēt padzīvojušu cilvēku, kura dzīves ceļš būtu rozēm kaisīts. Mūsu godājamo pensionāru pagātne, vairākumā gadījumu arī tagadne — tas visbiežāk nav “pateicoties”, bet “pretēji”. Un Juzefas dzīve ir tā apstiprinājums...

Iegansts manai vizītei uz šo viesmīlīgo māju bija ļoti attaisnojošs — saimniece teju, teju gatavojās nosvinēt tieši 90 gadu jubileju! Viena no Kalniešu pagasta vecākajām iedzīvotājām pati nekad netiecās pēc publicitātes, dzīvoja vienkārši, klusi un pieticīgi... Un laikam gan mēs par viņu nekad arī neuzzinātu, ja ne Leongīna Mickeviča, vīramāsa, kura pilnīgi taisnīgi uzskatīja, ka laikraksta publikācija ir vislabākā dāvana un vispareizākais paņēmiens, kā pateikties šai gaišajai un gudrajai sievietei par tām pozitīvajām emocijām, kas paliek apkārtējo cilvēku sirdīs pēc kontaktēšanās ar viņu.

Juzefa piedzima parastā lauku ģimenē un bija vecākā no astoņiem Marijas un Antona Mickeviču bērniem. Māte agri palika viena — tēvs pēc kara (kā atceras pati sieviete, “starp baltajiem un sarkanajiem”) pārnāca mājās smagi ievainots, ilgi slimoja un šķīrās no dzīves pavisam jauns. Tā kā Juzefa bija vecākā ģimenē, iznāca tā, ka par galveno mātes palīdzi 13 gadu vecumā kļuva tieši viņa. Meitene nebaidījās ne no kāda darba, laukos arī nedrīkstēja būt citādi — pazudīsi. Sirmgalve atcerējās kādu gadījumu no bērnības, kad māte aizbrauca uz Krāslavu, bet viņa, vēl pavisam meitene būdama, palūdza tēvoci parādīt viņai, kā “staigāt pakaļ zirgam” un uzart sakņu dārzu. Tēvocis darīt to kategoriski atteicās: sak, sabojāsi lauku un pati tiksi sakropļota — kur tev ar tādu ietiepīgu zirgu tikt galā! Tad Juzefa, nemaz nešaubīdamās, devās pie kurlmēmā kaimiņa un ar žestiem mēģināja paskaidrot, lai tas parāda, ja jau tēvocis atteicās. Tā bija diena, kad meitene pirmo reizi pati uzara sakņu dārzu. Strādāja līdz tam laikam, kamēr mājās atgriezās māte. Un par kaut kādu īpašu nopelnu pati sieviete to nemaz neuzskata. Bet vai tad var būt citādi? Kurš palīdzētu mātei, ja ne viņa? Jau vēlāk, kad Juzefa apprecējās, viņa stipri pārsteidza jauno vīru, kad atteicās saukt palīgā kaimiņu, un pati devās sēt auzas, vēl pakauninot savu Jāzepu: ko vēl sadomāji — prasīt kaimiņu! Dzīvesbiedram, kurš pirms apprecēšanās ar Juzefu ar pajūgu transportu un citiem lauku darbiem bija uz “jūs”, tas kļuva par īstu atklāsmi.

Kolhozu un sovhozu dibināšana radīja pārmaiņas arī Juzefas Oļehno dzīvē. Skaistas skolā bija vajadzīga apkopēja, un jauniete, ilgi nedomājot, aizgāja uz turieni. “Uzkopu klašu telpas,” stāsta sieviete. “Darīju visu, ko man lūdza, bet vēlāk gāju pie direktora Papsujeviča slaukt govis. Tādi bija laiki. Taču es jutos laimīga — bez tā, ka man bija alga, ierādīta dzīves vieta, svētkos izsniedza arī uztura devu. Visus produktus, ko saņēmu, nesu mātei, brāļiem un māsiņām. Viņiem klājās vēl grūtāk, bet es būtībā biju palikusi viena pelnītāja. Šo to no produktiem man deva otra apkopēja, viņi labāk dzīvoja.” Tā sanāca, ka savas zemes Mickeviču lielajai ģimenei nebija, un bērniem jau no mazotnes nācās pelnīt maizi, strādājot pie turīgākajiem kaimiņiem. Lūk, arī Juzefa, pastrādājusi neilgu laiku skolā, nokļuva Spalvišķu sādžā, kur divus gadus nokalpoja Milašu ģimenē — viņiem nebija kam uzart sakņu dārzu. Saimniece nebeidza slavēt meiteni, visu laiku teica: “Tu esi labāka par to strādnieku, kuru algoja vīrs — tas tikai rīkoja pīppauzes.”

1948. gada ziemā Juzefa apprecējās. Izredzētais Jāzeps Oļehno bija atraitnis. Tā jaunā sieviete uzreiz kļuva ne tikai par sievu, bet arī par māti dzīvesbiedra trim bērniem. Ar laiku jaunajā ģimenē piedzima trīs dēli — Antons, Vladimirs un Arvīds. Divatā ar vīru uzcēla Atgonišķos māju no pamatiem līdz jumtam. “Atceros, Jāzeps iedeva man cirvi, un es skaldīju mālus, lai sagatavotu vietu pamatiem. Trāpīsi akmenim — dzirksteles lec. Kā tikām galā, tagad ir grūti iedomāties, bet toreiz viss iznāca it kā kā pats par sevi...” Tā sagadījās, ka Juzefa vienā ziņā atkārtoja mātes likteni, kura palika viena ar bērniem (divi no viņiem tolaik bija vēl skolēni), vīrs agri šķīrās no dzīves. Stāstot par viņu, par to, cik saudzīgi dzīvesbiedrs izturējās pret viņu, Juzefa arī tagad nespēja novaldīt asaras. Kas zina, kā būtu iekārtojusies viņas dzīve, ja vīrs būtu dzīvojis ilgāk...

Juzefas Oļehno darba stāžs kolhozā mērojams gadu desmitos. 38 gadi nostrādāti par teļkopi Andžānu fermā. Sākumā bez svētkiem, brīvdienām un atvaļinājuma. Nereti palīgā nāca dēli, kuri tolaik mācījās otrajā maiņā (skola bija neliela, bet bērnu daudz). Bet vēl bija ferma Nipanišķos. “Reizēm bija tā: mājās izvāru putru, saleju to 40 litru kannās, sakrauju ratos un braucu uz fermu...”

Čaklās Juzefas pirmā alga bija... 28 rubļi. Pārinieci Geņu vīrs todien sarāja: “Tu vairāk zābaku pāru novalkāsi, nekā nopelnīsi naudas šajā fermā! Galu galā tā atteicās strādāt. “Kad pie manis ieradās brigadieris un pateica, ka teļus nav kam barot un tie paliks badā — kā varēja ko tādu pieļaut!” tas sievietes prātam nebija aptverams. Tāpēc Juzefa nesekoja pārinieces piemēram. Kaut kā bija jādzīvo, jāstrādā un jāaudzina bērni... Par laimi ar laiku algas sāka kāpt uz augšu. Bet vēl mājās bija saimniecība: pēc darba bija jāskrien pie savām gotiņām, teļiem un cūkām.

“Vai zināt,” sacīja Juzefa, “tagad arī pati nesaprotu, no kurienes tāds spēks un drosme man bija toreiz. Kāds palūdz cūku nokaut, nekad neatteicu. Vīrieši agrāk nebija nekādi drosmīgie! Uzart sakņu dārzu — lūdzu! Vajadzēja palīdzēt cits citam. Raug, ja arī tev kas ievajagas, pie kā vērsīsies un kas tev palīdzēs, ja pati atteici cilvēkiem?”

... Vairākus pēdējos gadus Juzefa dzīvo viena. Otrreiz tā arī neizgāja pie vīra — acīmredzot latiņa bija pārāk augsta...
Vecā sieviete tagad slikti dzird, streiko sirds... Tomēr viņa labprāt iet pie cilvēkiem, pati var izravēt dārzu. Līdz nesenam laikam turēja saimniecību, taču tagad spēki vairs nav agrākie un nav arī īpašas vajadzības — savu nostrādāja. Bet vēl viņa bez citu palīdzības var ievērt diegu adatā. Visa kuplā radu saime slavē arī viņas adītās zeķes.

Juzefas Oļehno galvenā bagātība ir trīs dēli, četras mazmeitas, divi mazmazdēli un viena mazmazmeita. Neaizmirst viņu, atbrauc, palīdz un saudzē. Bet pie jubilejas galda tostus par viņu uzsauca viss radu pulks, kaimiņi un draugi. Juzefas māte Marija savas zemes gaitas beidza 101 gada vecumā. Arī mēs, pievienojoties apsveikumiem, novēlam tagadējai svinību gaviļniecei (ar pilnām tiesībām un neraugoties uz cienījamo vecumu) vēl ilgus un laimīgus dzīves gadus!

Marina NIPĀNE