Nesen ievietotajā publikācijā “Senatnes liecinieku otrā dzīve” par novadpētniecības tēmu es nepiesardzīgi ieminējos par to, ka senās dārzeņu šķirnes, kas nodrošināja Krāslavai Latvijas gurķu galvaspilsētas slavu, neizturēja konkurenci ar ārzemju hibrīdiem, un pilnīgi ticams, ka zudušas uz visiem laikiem.
Krāslaviete Janīna ne tikai cēla iebildumus, bet arī pasniedza man patiešām nenovērtējamu dāvanu. Desmit visīstākos Krāslavas gurķīšus — paresnus, gaišzaļus ar pumpainu miziņu. Bet kāda garša un aromāts!
Dāvana izrādījās man īsti laikā. Uzņemot dārgus ciemiņus — māsas, kādreizējās krāslavietes, bet tagad Ukrainas pilsones, es uzliku svētku galdā galveno delikatesi. Un, degustējot zaļo brīnumu, mēs visi trīs bijām vienisprātis: tieši tādi kā no māmiņas dobes! Lūk, tāda brīnišķīga atgriešanās bērnībā, kuras sīkumus nav iespējams izdzēst no atmiņas, bet tik grūti ir saglabāt dzīvē. Viss rit uz priekšu, viss mainās...
Paldies Jums, mīļā kaimiņiene, par brīnišķīgu pārsteigumu. Jūs esat īsta krāslaviete, kas spējāt saglabāt visskaistākās pilsētas uz zemes piemiņas un slavas sēklas.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
04.07.2025.JPG)
