Pirmā baravika

Veltīgi klīdu pa pazīstamām taciņām un stigām, kur pagājušajā reizē priecājos par atrastajām gaileņu saimēm. Visdrīzāk brīvdienās šīs vietas apstaigāja sēņotāji, par ko liecināja gan piemīta zāle, gan retas tārpainas bērzlapes, kas mētājās sūnās. Nav ļaunuma bez labuma, un es, nemaz neuztraukdamies, sāku mieloties ar visvērtīgākajiem vitamīniem — mellenēm, meža zemenēm, kaulenēm un avenēm, kas, lai cik dīvaini tas būtu, šovasar ir sīkas un raupjas.

Man ir savs noteikums: neaiziet no meža bez neviena kadra. Un es aizsapņojos: kur atrast kaut vai vienu baraviciņu! Jūs neticēsiet, gluži kā pēc pasūtījuma mazā klajumā ieraudzīju brīnumu: baravika, turklāt ļoti skaista, stingra, ar resnu kātiņu. Es uzmanīgi izņēmu to no sūnām, bet ar nazi nenogriezu, lai manu noskaņojumu nesabojātu tārpains kātiņš. Novietoju to uz veca celma, lai nofotografētu, par laimi gaisma bija ideāla — retu mākoņu starpā spīdēja saule. Noderēja arī kaulenāja cers, kas auga blakus.

Beidzis fotografēšanu, es nogriezu sēņotni un, ak, tu brīnums, baravika izrādījās pilnīgi tīra, bez tārpiem. Mājās tai pielikām klāt gailenes, sviesta beciņas, bērzu beku, pāris stingru bērzlapju, un zupa iznāca tāda, ka mēli varēja norīt.

Aleksejs GONČAROVS