Realizē fantastiskas ieceres!

Domājot, ka arbūzus un melones saimnieki audzē plēves siltumnīcās, gandrīz nomaldījāmies. Tomēr īsto ceļu atradām, un drīz automašīna nobremzēja piemājas saimniecības “Miķeļi” pagalmā. Antoņina un viņas dēls Andrejs tobrīd jau rosījās arbūzu un meloņu laukā — bija pienācis laiks novākt ražu, turklāt abiem nebija dziļas pārliecības, ka žurnālists tomēr noticēs un atbrauks. Par laimi, mēs nenokavējām, un darbs varēja sākties. Saimniece piedāvāja nosvērt lielākos augļus: ķirbis, kas izaudzēts no veikalā “Latgales sēklas” iegādātajām sēklām, svēra 8,5 kg, lai gan uz iepakojuma rakstīts, ka tie sasniedz 3-5 kg svaru.

Savukārt no veikalā “Maksima” iegādātā Astrahaņas arbūza sēklām saimniecei izdevās izaudzēt gandrīz 13 kg smagu arbūzu! Antoņina labprāt padalījās arbūzu un meloņu audzēšanas noslēpumos. Process nedaudz atgādina tomātu audzēšanu. Vispirms arbūzu un meloņu sēklas jāizstāda nelielos trauciņos, lai izaudzētu dēstus. Pēc tam tos izstāda saulainā laukā, kas noklāts ar melnu plēvi. Audzēšana uz plēves notiek tāpēc, ka siltuma mūsu apstākļos pamaz, un tāpēc, lai augli neskar puve. Lielākais roku darbs — regulāra laistīšana. Praktiski visa gudrība. Ak, jā, nedrīkst nokavēt novākšanu, proti, lai sals neķer. Nākotnē viņa grib pamēģināt audzēt ananāsus.

Antoņina: “Ģimenē visi mīlam arbūzus. Savulaik sapņoju, aizbraukšu uz dienvidiem, uz Uzbekistānu, pieēdīšos arbūzus līdz kaklam. Bet tad izdomāju, ka vajag pamēģināt audzēt pašiem. Te nu tie ir.”

Ja meloņu audzēšanā Antoņinai ir pāris gadu pieredze, tad arbūzus audzē jau piecus gadus, bet tik šiki arbūzi viņai izauga pirmo reizi. Eksperimenta pirmsākumos Antoņina arbūzus mēģināja audzēt siltumnīcā, bet čiks vien sanāca — izauga mazi un negaršīgi. Klajā laukā audzētie arbūzi un melones izrādījās garšīgāki nekā veikalā nopērkamie augļi.

Lai cik skaists ir šis stāsts un augļi garšīgi, mūsu apstākļos ar tiem pelņu negūsi un ģimeni nepaēdināsi, jo ir neiespējami konkurēt ar lielveikalos nopērkamo lēto preci. Antoņina to labi saprot, tālab pat necentās augļus tirgot. Ēd paši, cienā radus un ciemiņus. Pērn raža bija mazāka, un tad bija ko ēst visu septembri un oktobra sākumu. Iztikai ģimene pelna ar tradicionālajām nozarēm — piena lopkopību un cūkkopību, turklāt viņiem ir bioloģiskās saimniecības statuss jau sesto gadu, kas dod iespēju saņemt subsīdijas.

“Savulaik es strādāju Ezernieku tūristu bāzē par pavāri,” turpina Antoņina. “Atnācu turp kā jauna sešpadsmitgadīga meitene, nosūtīja mani uz kursiem, un pēc tam gandrīz 20 gadu strādāju virtuvē. Tas bija smags darbs, daudz smagāks par šo laukos. Dažiem pavāriem bija jāsagatavo ēdiens simtiem cilvēku, kuri tūristu bāzē atpūtās no visas plašās Padomju Savienības.

Neviens pat iedomāties nespēja, ka reiz šī lielā saimniecība sagrūs. Bet sagruva, jo pārbūves gados neatradās īsta saimnieka. 90. gadu sākumā kopā ar vīru Georgiju un bērniem pametām dzīvokli Ezerniekos, kas tagad nevienam nav vajadzīgs, un visi pārcēlāmies uz laukiem, uz šo veco māju, ko savulaik uzbūvēja vectēvs. Pie mājas ir liels augļu dārzs, ko vectēvs iestādīja Latvijas valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa laikā. Sava vecuma dēļ augļu dārzs tikpat kā neražo, to vajag atjaunot. Zemes šeit nav daudz, kopā ar dēlu mums pieder nepilni 20 hektāri. Tā kā saimniecībā ir piecas govis, trīs nesen atnesās, divas tuvākajā laikā atnesīsies, tad nākas zemi nomāt, lai pietiktu platību lopbarības sagatavošanai un ganībām. Govju ganāmpulku sarūpēju pamazām, ir pat Holšteinas govs, kuru ļoti gribēju un iegādājos “Brīvībā” pie Viškura kunga. Slaucam ar rokām, jo šeit nepietiek jaudas un nevar pieslēgt slaukšanas aparātus. Sējam graudaugus — kviešus, auzas — kopā ar zāli ganībām, rudzus, jo lopiem vajag maizi, kukurūzu, pusotra hektāra kartupeļu, jo turam cūkas. Strādājam visa ģimene: es, vīrs, dēls Andrejs, kurš ir noformēts oficiāli kā piemājas saimniecības ”Miķeļi” strādnieks, par viņu tiek maksāti nodokļi. Spraigākajos periodos mums palīdz arī jaunākais dēls Valentīns ar dzīvesbiedri — viņi dzīvo Dagdā. Varu palielīties — man jau ir mazmeita, kurai rit otrais gads. Starp citu, pirmo meloni izmēģinājumam iestādīju, kad dēla sieva bija stāvoklī un ziemā sagribēja meloni. Nopirku veikalā, izņēmu sēklas un iestādīju divas melones. Izauga. Pirktās meloņu sēklas tomēr dod labāku ražu.”

Piedaloties Eiropas Savienības projektos, Antoņinai izdevās uzbūvēt piena māju un cūku kūti 80 nobarojamajiem sivēniem. Tik daudz sivēnu neaudzē, jo augstās cenas dēļ pēc pašu audzētas gaļas tirgū zems pieprasījums. Gaļilejeviem ir savs pastāvīgu klientu loks, saimniecība orientējas uz viņu pieprasījuma apjomiem. Sivēnus arī tirgo, taču galvenais ienākumu avots ir un paliek piens. Tītarēni un broileri tiek audzēti pašu galdam. Antoņina stāsta, ka no tītaru spalvām sanāk labi spilveni, jau tagad jāsāk pūra pielocīšana mazmeitai. Bija arī pīles un zosis, bet saimniecei nepatika ar tām ņemties. Starp citu, savulaik Gaļilejevi turējuši arī aitas, bet nebija pieprasījuma pēc vilnas, tāpēc ganāmpulku nācās likvidēt. Toties Antoņinai tagad ir tik vilnas un diegu, ka pietiks gadiem pieciem, lai adītu jakas, svīterus, visu, ko vajag un sirds kāro.

Saimniecībā arvien valda būvniecības atmosfēra — palēnām top pirts un vasaras virtuve. Visu pašu spēkiem, tāpēc darbi virzās tik lēni. Ir iecere arī par jau-nas mājas būvniecību, jo vecā savu laiku nokalpojusi. Kara laikā dārzā sprāga bumba, un triecienvilnis māju nobīdīja no pamatiem. Lai māju saglābtu, vectēvs tolaik pielēja jaunus pamatus klāt vecajiem. Taču laika zobs bijis nesaudzīgs. Saimniece pastāstīja, kad uzbūvēs vasaras virtuvi, pārvāksies dzīvot turp un varēs sākt jaunas mājas būvniecību. Lūk, tikai nezina, kad tas notiks, jo cenas kož.

To pašu cūku kūti nācās būvēt bezmaz saviem spēkiem, jo firma paprasīja ļoti lielu naudu. Izlīdzēja Andreja draugs, kurš strādā Īrijā. Treknajos gados viņš plānoja pārcelties atpakaļ uz Latviju, jo ģimenē trīs bērni, gribējās, lai viņi aug dzimtenē, bet nevarēja šeit atrast darbu.

“Palīdzēja mums uzbūvēt kūti un devās atpakaļ,” stāsta Andrejs. ”Draugi arī mani aicināja darbā gan uz Īriju, gan uz Angliju, bet mājās ir mājās. Taisnība teicienam, visur labi, kur mūsu nav. Draugs, kurš palīdzēja būvdarbos, man sacīja: “Labi, ka tev ir iespēja strādāt pašam sev, bet es strādāju saimniekam. Es apciemoju viņu Īrijā, jā, tur cilvēki dzīvo labi, arī viņš atļaujas apceļot citas zemes, atpūsties, bet nav dzimtenes sajūtas. Tu nestrādā sev, bet kaut kam svešam. Interesanti, ka Īrijā lauksaimniecībā valda izteikta specializācija, ne tā, kā pie mums — audzējam visu pēc kārtas.”

Saimniecības pagalmā stāv dažas vecas automašīnas un dažāda lauksaimniecības tehnika: franču ražojuma ruļļu prese, poļu — rotora pļaujmašīna, holandes — vienvagas kartupeļu kombains, kas apkalpojams trijatā. Andrejs apgalvo, tas attaisnojas, jo līgt darbā cilvēkus ir vēl dārgāk. Ir arī cita lauksaimniecības tehnika, praktiski visa iegādāta jau lietota.

Juris ROGA