Šajā darbā neiesūnosi!

Marija ir dzimusi šķauniete, mācījusies Šķaunes astoņgadīgajā skolā, vidējo izglītību ieguvusi Ludzas vidusskolā, kura nebija Šķaunei tuvākā vidējā izglītības iestāde, bet tur bija labāki dzīves apstākļi, nekā izvēloties citu skolu. Jaunietes mammas brālim Ludzā bija liels dzīvoklis, kurā pietika vietas arī viņai. No visiem mācību priekšmetiem skolā Marijai vislabāk padevās ķīmija. Viņa plūca uzvaras laurus rajona līmeņa olimpiādēs, piedalījās republikāniskajās ķīmijas olimpiādēs. Priekšmeta skolotājs sacīja, ka skolniece uzdevumus risina neloģiski, bet rezultāts vienmēr bija pareizs. Līdz ar to skolotājs viegli atklāja tos, kuri Marijas zināšanas uzdeva par savām, špikojot stundās un norakstot mājas darbus. Pēc vidusskolas jauniete devās studēt ķīmiju uz Rīgas Politehnisko institūtu. Tiesa, bija cilvēki, kas jau tobrīd centās viņu atrunāt no šī soļa.

“Ķīmijas fakultātē nomācījos divus gadus, tikai studiju laikā sapratu, ka ķīmija nav mans dzīves aicinājums,” turpina Marija. ”Tolaik vēl nebija pieņemts runāt par alerģiju, bet arī tā man izpaudās. Vidusskolu pabeidzot, reti kurš dziļi aizdomājas par to, kur spējīgs strādāt, kur nē, ko spējīgs mācīties, ko nē. Kādam paveicas ātri atrast īsto aicinājumu, citam — nē. Man paveicās to atrast ātri. Kopš bērnības man ir patikusi bibliotēkas atmosfēra — esmu bibliotēkas lasītāja kopš trim gadiem. Sākumā grā- matas bibliotēkā ar mani kopā ņēma vecāki, bet no pieciem es jau viena pati gāju uz bibliotēku un ņēmu sev grāmatiņas lasīt. Tolaik nebija tādas nopietnas bērnu sagatavošanas mācībām skolā, kā mūsdienās, bija vien pāris nedēļu ilgas. Bet, sākot skolas gaitas 1. klasē, es jau zināju gan latviešu alfabētu, gan arī krievu — lai cik savādi tas izklausās. Vecāki man sākumā lasīja priekšā grāmatas, bet, tā kā bija aizņemti darbā, stimulēja mani uz to, ka jālasa pašai.”

Pametusi studijas Rīgas Politehniskajā institūtā, Marija devās strādāt uz Bērziņu ciema padomes bibliotēku, kurā nostrādāja piecus gadus. Neklātienē pabeidza Rīgas kultūras darbinieku tehnikumu, iegūstot bibliotekāres specialitāti. Turpmākajos gados viņa pabeidza Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti bibliotēkzinātnēs, diplomā ierakstītā specialitāte: bibliotekārs-bibliogrāfs.

— Kā jūs nonācāt Dagdā?

— Bija bēdīgs notikums: nomira Dagdas pilsētciemata bibliotēkas vadītāja Eleonora Maļuhina. Uzreiz mainījās arī kolektīvs, man šeit piedāvāja darbu, piekritu. Bērziņu bibliotēkā jau biju nostrādājusi piecus gadus. Dagdā darba gaitas sāku kā vecākā bibliotekāre, kopš 1997. gada decembra kļuvu par Dagdas pilsētas bibliotēkas vadītāju. Tagad tā jau ir Dagdas novada tautas bibliotēka.

— Vai teicienu “kurpnieks bez kurpēm” var attiecināt uz bibliotekāri?

— Nē, nē, grāmatas man ir gan lauku mājā, gan neliela bibliotēka ir arī dzīvoklī Dagdā. Šķaunē pie ceļa ir veca mājiņa, kurp braucu atpūsties un pastrādāt lauku darbus, kas zināmi kopš bērnības. Padomju gados bija pieradums pirkt daiļliteratūru, tālab laukos man ir sakrāta laba klasikas bibliotēka. Mūsdienās, kā visā pasaulē, cilvēki nepērk daiļliteratūru, bet pērk praktiska satura grāmatas, tā arī es: dzīvoklī Dagdā man lielākoties ir dažādas rokasgrāmatas par ziedu audzēšanu, kulināriju, rokdarbiem, mājsaimniecības darbiem un tamlīdzīgas.

— Kopumā 35 mūža darba gadus dzīvojāt starp grāmatām. Nav apnicis?

— Bibliotekāres darbs man viennozīmīgi patīk, jo tas ir saistīts ne tikai ar grāmatām, tagad arī ar tehnoloģijām, bet visupirms ar cilvēkiem, tāpēc nevar būt garlaicīgs. Katra diena ienes kaut ko jaunu, mēs nevaram iesūnot, jo bibliotēka mainās līdzi pārmaiņām sabiedrībā. Ja sabiedrībā ir straujas pārmaiņas, tās straujas arī pie mums. Nez kāpēc mūsu bibliotēka 80. gados tika pataisīta par pieredzes apmaiņas skolu, kurp ar to iepazīties brauca bibliotekāres no citām vietām. Mēs dalījāmies pieredzē tieši patriotiskajā audzināšanā, kas patiesībā man ļoti nepatika. Ļoti labi, ka tie laiki garām, ka ideoloģisko darbu vairs neviens neuzspiež, ka vairs neko nevajag propagandēt. Mēs strādājam tikai lasītāja interesēm un vēlmēm. Tagad arī esam tendēti uz tehnoloģijām.

— Pastāstiet, kas jūsu pirmajos darba gados lasītājam šķita svarīgs, būtisks, interesants, ar kādām vēlmēm viņi nāca uz bibliotēku, kā tas viss ir mainījies laika gaitā?

— 35 gadu laikā mainījies ir ļoti daudz, jo mainījās apkārtējā vide un mēs paši. Agrākajos gados nebija interneta, mobilo telefonu, televīzija piedāvāja tikai divas vai trīs programmas, kuru saturā filmas bija reti. Bet ne visi arī tās varēja redzēt. Tā ka toreiz cilvēkiem grāmata bija gan informācijas avots, gan izklaide. Tajos gados lasītāji pieprasīja mīlestības romānus un detektīvus, arī tagad pieprasa to pašu — grāmatas izklaidei, dvēselei. Šajā ziņā praktiski nekas nav mainījies. Varbūt agrāk cilvēki vairāk laika kavējās bibliotēkā, pārdomātāk izvēlējās grāmatas. Tagad tas notiek ātri, uz to mudina straujais dzīves ritms, cilvēki ir aizņemtāki un nevar atļauties ilgi kavēties pie grāmatu plauktiem. Citi zina konkrēti, ko viņiem vajag. Mūsdienās visi raud par līdzekļu trūkumu, bet patiesībā grāmatu krājums bibliotēkās tagad ir daudz bagātāks nekā agrāk. Izvēle liela, praktiski var dabūt jebkuru grāmatu, jo sadarbojamies arī ar citām bibliotēkām. Manā uztverē bibliotēkā tagad ir viss, ko sirds tīko, atrast var visu. Kaut plauk-ti izskatās tukšāki, bet satura un izvēles ziņā tie ir bagātāki. Padomju gados vienkārši bija lielas tirāžas, bet — vienveidīgas. Nozaru literatūra bija, bet trūka daiļliteratūras, sevišķi slikti ar grāmatu apgādi bija laukos. Tolaik lasītāji arī sū- dzējās, ka maz latviešu rakstnieku grāmatu.

— Kāpēc tad mūsdienās lasa mazāk?

— Manuprāt, no lasītāju aprites izkritusi vesela paaudze — tie, kuru bērnība iekrita neatkarības pirmajos gados, kad bibliotēkās nebija jaunu grāmatu. Šī smagā situācija saglabājās līdz pat 1995. gadam. Nebija grāmatu arī bērnu bibliotēkās, bērni atradinās lasīt, tagad viņi ir pieauguši un viņiem ir bērni, kuri praktiski mantoja vecāku ieradumu nelasīt grāmatas. Tā, lūk, izauga nelasoša paaudze. Tie, kuri lasīja grāmatas arī tajos smagajos gados, lasa šobaltdien. Pie mums nāk cilvēki, kuriem lasīšana ir asinīs, kuriem tas ir dzīvesveids, kuri tā audzina savus bērnus un mazbērnus — viņi lasīs paaudzēs. Ļoti būtiski ir iemācīt bērnus lasīt, ir jāstimulē lasīšana, jo no tā atkarīgs, kāda mums izaugs jaunā paaudze, cik gudra tā būs. Lasīšana veicina iztēli un rosina domāšanu. Piemēram, vēsture ir sausu faktu apkopojums, caur daiļliteratūru cilvēks šos faktus pārdzīvo emocionāli. Internets nedod mums to, ko dod grāmata. Internetā nevajag iztēli, tur visu redzi, domāt arī nevajag. Ja gribam attīstīt valsti, lasīšana kopš bērnības ir jāstimulē visiem spēkiem.

— Savulaik no bibliotēku plauktiem izmeta daudz vecu, maz pieprasītu grāmatu. To tā vajadzēja darīt?

— Pareizi darīja, ka atbrīvoja plaktus no šīs nevajadzīgās literatūras. Sevišķi smagi ar telpām ir nelielajās lauku bibliotēkās. Kad grāmatu ļoti daudz, plaukti pārblīvēti, lasītājs tur neiet, jo rodas nepatika. Līdzīgas sajūtas pārņem pārblīvētos veikalos — es, piemēram, tādus veikalus nemīlu apmeklēt. Ja kādreiz ievajagas vecāku literatūru, ir depozitārijs, visu var saņemt.

— Ja par telpām — kādas tās bija jūsu laikā Bērziņos?

— Bērziņos bija tam laikam ļoti labas un modernas telpas kultūras nama 2. stāvā. Nams bija tikko uzcelts, manuprāt, tobrīd Latvijā bija tikai divas tādas ēkas. Es strādāju ļoti labā bibliotēkā, speciāli šim mērķim būvētā. Bija divas telpas, kurām blakus atradās liela zāle, to arī varēja izmantot bibliotēkas vajadzībām. Postā viss tika aizlaists vēlāk, kad sākās juku laiki. Dagdā bibliotēka daudzus gadus atradās tautas nama 3. stāvā. Arī citās pilsētiņās šajos tipveida tautas namos bibliotēkas bija 3. stāvā. Padomju gados jau nerunāja par cilvēkiem ar ierobežotām iespējām, jo bija pārvietojamās bibliotēkas, bija modē pienest grāmatu mājās. Tagad mums viss ir citādāk. Šīs jaunās telpas ir kolosālas, tādām ir jābūt mazpilsētu bibliotēkām. Optimālas telpas, ir iespēja mainīt mēbeļu izvietojumu, interjeru, vienīgi galdi datoriem nav pārvietojami interneta pieslēguma dēļ, ir plašums apmeklētājiem, mēģinām darīt visu, lai cilvēkiem šeit būtu ērti. Ļoti gribētu nomainīt visus grāmatu plauktus, kas ir ļoti veci, — tiem būs ceturtais gadu desmits.

— Starp bibliotēkām pastāv konkurence?

— Katrā ziņā lasītāju pārvilināšana nenotiek. Bibliotēka ir atvērta iestāde, kurai patīk lepoties ar sasniegumiem, lai citi redz un mācās. Mums patīk aizbraukt un pamācīties pie kolēģiem citur. Viens otram izpalīdzam ar grāmatām, jo vienā vietā kādu grāmatu nelasa, citā to atkal lasa. Sadarbojamies ar Krāslavas bibliotēku, kas ir mūsu metodiskais centrs un veic metodisko palīdzību lauku bibliotēkām.

Lai kāda būtu atsevišķu cilvēku attieksme pret bibliotēku, šī ir visdemokrātiskākā iestāde, bez kuras sabiedrība tiktu atmesta uz daudziem gadiem pagātnē. Mēs apmierinām katra cilvēka vēlmi paņemt rokā grāmatu, arī internets (vismaz līdz šim laikam) ir pieejams bez maksas, bet mājās par to ir jāmaksā.

— Jūsu bibliotēkā vienmēr bijis neliels kolektīvs?

— Kopš sāku šeit strādāt līdz pat 90. gadiem bijām trīs cilvēki, tad 15 gadus strādājām divatā, šobrīd atkal esam trīs darbinieki. Gribu pateikt, ka man vienmēr veicies strādāt kolosālā kolektīvā. Visus bijušos kolēģus atceros vārdā, par katru varu sacīt tikai pašu labāko. Visilgāk esmu strādājusi ar Vladislavu Daugoviču — no 1981. līdz 2007. gadam, kad viņa pensionējās. Piecus gadus strādāju ar Liju Kamaletdinovu, kura tagad ir skolotāja Ezernieku vidusskolā, piecus gadus mana kolēģe bija Nellija Konošonoka, kura tagad strādā Dagdā veikalā. Ļoti sen gadu strādāju kopā ar Svetlanu Ločmeli, kura tagad ir privātuzņēmēja. Šodien manas kolēģes ir Ineta Leonoviča-Batņa un Marina Baranovska, kuras šogad pabeidza bakalaura studijas. Lepojos ar viņu veikumu, jo mūsdienās ļoti sarežģīti strādāt un mācīties, turklāt ir ļoti liela mācību maksa — jābūt ļoti uzņēmīgam, lai iegūt izglītību. Vispār bibliotekāra profesija ir tāda, ka jāmācās visu mūžu. Spilgtākais piemērs — jaunajā tūkstošgadē bibliotēkās ienāca jaunas tehnoloģijas, un bibliotekāriem tās vajadzēja apgūt labā līmenī, lai spētu strādāt ar jaunajām programmām.

— Paldies par atbildēm!

Juris ROGA