Savu izvēli nemainītu ne pret ko!

Pensijas gadus Vera pavada viensētā netālu no Indras, viņai blakus ir jaunākais dēls Vladas, kurš gādā par māmuļu vecumdienās. Mājas pagalmā viesi ienāk caur saimnieces rokām stādītu aleju. Zīmīgākajam kokam tajā apritējuši 22 gadi — bērzs tika iestādīts par atmiņu dienā, kad ģimene ievācās mājā. Kad vietējais kolhozs sāka brukt, Vera paklausīja ieteikumam un izpirka māju īpašumā.

Alejā aug dažādas koku sugas, saimniece pat izrakusi un iestādījusi, šeit aizpērn, mežā sēņojot, atrastās pā-ris priedītes, kuras jaunajā vietā aug uz nebēdu. Dabu un ziedus Vera iemīlējusi kopš agras bērnības. Par to liecina iekoptais puķu dārzs un košumaugi. Visskaistāk šeit ir jūnija beigās un jūlija sākumā, uz rudens pusi vairs nav košo krāsu. Visu padara vēl krāšņāku lukturi, kas dienā uzlādējas, bet naktī izstaro maigu gaismu.

Vera ar mīlestību izrāda visu dārza bagātību: “Šeit tūju rinda, tur dekoratīvā egle, kuru uz jauno gadu izpušķojam. Ābeļdārzs ir ļoti vecs, šogad nez kāpēc neziedēja. Toties ļoti skaisti ziedēja frēzijas, tur tālāk aug ķirsis, selekcionēti ceriņi, kuri zied ļoti skaistiem tumši sarkaniem un rozā ziediem. Vispār daudzi no šiem dārza augiem ir selekcionēti un pirkti. Man tos atveda bērni no pilsētas, pat sīkos akmentiņus mini baseinam atveda no Rīgas maisos un sabēra. Lielākos akmeņdārzam pati lasīju mežā un tīrumā. Baseiniņš neliels, tajā visu vasaru zied ūdensrozes — tās arī ir Rīgā pirktas. Dēls vienu sakni iemeta dīķī, tur tās izpletās plaši un ziedēja lieliem ziediem.”

Veras dzīvesstāsts sākas no dzimtajām mājām Baltkrievijā Mioru rajonā, kas faktiski bija netālu no Latvijas robežas — iepretī Koškovciem.

“Pēc tautības esmu poliete, piedzimu vēl Polijas laikā, biju vecākais bērns ģimenē,” Vera kavējas atmiņās. “Vecākiem bijām pieci bērni — divi brāļi un trīs māsas, no kurām viena nomira maza. Viens no brāļiem pazuda bez vēsts miera laikā. Mūsu tēvs bija ļoti saimniecisks, visu prata darīt: bija gan galdnieks, gan kurpnieks, gan namdaris, pats taisīja ratus un mēbeles. Viņam bija četri brāļi, visi ļoti čakli un darbīgi. Tajos gados mūspusē valdīja sabrukums un nabadzība. Algas nemaksāja, jaunatne tiecās projām. Baltkrievijā dzīvoju līdz brīdim, kamēr pabeidzu skolu. Tad devos prom no mājām uz Rīgu. Tie bija 50. gadi, jaunatne brauca strādāt par auklēm pie karavīriem, pie ebrejiem, vienalga pie kā, ka tik varētu nopelnīt. Sākumā strādāju pie ebreja, knapi trīs mēnešus izturēju par mājsaimnieci. Man bija jārūpējas par četrgadīgu slimu bērnu un jāapdara visi mājas darbi: ar rokām jāizmazgā veļa, jāsagatavo ēst, jāuzkopj istabas, visu nevar pat uzskaitīt. Tā man bija laba dzīves skola, bet — smaga. Rīgā iepazinos ar kādu latvieti Vaļu, kurai bija smaga dzīve, jo viņa bija bārene: māte nomira, tēvs apprecējās ar citu, pamātei viņa nebija vajadzīga. Reiz viņa atnāca pie manis un sacīja: ”Nevaru vairs izturēt, braukšu projām uz neskartajām zemēm!” Man arī tobrīd klājās smagi. Ja militāristi auklēm un mājsaimniecēm nodrošināja pastāvīgu pierakstu, tad ebreji mani pierakstīja tikai uz trim mēnešiem, un viss. Paiet trīs mēneši, pagarina pierakstu. Tālab pie viņiem cilvēki neaizkavējās. Tā mēs ar šo meiteni aizbraucām uz Kazahstānu. Manā jaunībā daudzi brauca peļņā uz Kazahstānu strādāt būvniecībā, jo šeit pēc kara algas bija mazas, neko nevarēja nopelnīt, bet apģērbties un apauties vajadzēja. Iekārtojos darbā celtniecībā Karagandā kā betonētāja, vispār tajā laikā darīju daudzus vīriešu darbus. Ar laiku izmācījos par krāsotāju, ieguvu 5. pakāpi un pelnīju ne slikti. Lieldienās, 29 martā, iepazinos ar lietuvieti Jonasu no Paņevežas, kurš strādāja karjerā netālu no mūsu būvobjekta. Tas bija tā. Ar mani strādāja lietuviete, viņa aicināja braukt uz svētkiem. Biju pārnākusi no nakts maiņas, sacīju, ka nekur neiešu, jāatpūšas. Bet viņa saka: “Man viss ir sagatavots, olas nokrāsoju, somu saliku, braucam! Tur pazīstama ģimene, kopā svinēsim.” Viņa tiem jau bija izstāstījusi, ka es esmu poliete. Kā aizveda, tā aizveda pavisam. Satiku Jonasu, samīlējāmies un Kazahstānā arī apprecējāmies. Ģimenes dzīve man izdevās, ja tagad varētu atgriezties jaunībā, es atkal izvēlētos to pašu cilvēku. Mēs viens otru ļoti mīlējām.

Uzrakstīju tēvam, ka tā un tā. Tēvs bija ļoti ticīgs, atrakstīja, kā, tu izgāji pie vīra bez jēgas? Kā bez jēgas, reģistrējāmies! Viņš uzstāja, ka tas nav nekas, vajag laulāties baznīcā. Atbraucām pie mammas uz savu sādžu un salaulājāmies. Vīrs bija katolis, šajā jautājumā nebija nekādu problēmu. Tēvs sapulcināja radus, sarīkoja nelielas kāzas. Pēc kāzām bija doma braukt uz Lietuvu, bet dzīve iegrozījās tā, ka drīz vien mums nācās atgriezties Ka- zahstānā. Varbūt mēs būtu palikuši Lietuvā, bet vīramāte, kas pati mūs pasauca pie sevis, tā arī nespēja samierināties, ka viņas dēls apprecēja svešinieci, nevis viņas izraudzīto vedeklu no savējo loka. Atgriezušies Kazahstānā, sākām strādāt lauksaimniecībā, vairs nekādas celtniecības. Vīrs kļuva lopkopis, es aizgāju par slaucēju un nostrādāju šajā darbā 35 gadus. Kopdzīvē nāca pasaulē deviņi bērni: vecākais tika nosaukts par godu tēvam — Jonas, kā nākamie dzima Romas, Vanda, Jana, Vera, Viktors, Juris, Vladas un Regīna. Paldies Dievam, visi ir sveiki un veseli, visi prātīgi cilvēki.

Pirmie uz Latviju devās vecākie dēli Jonas un Romas, tad aizbrauca Viktors, viņam sekoja Vanda, kura vispirms Polockā (Baltkrievijā) pabeidza būvniecības skolu, pēc tam pārbrauca uz Daugavpili. Vārdu sakot, Kazahstānā paliku es ar vīru un jaunākajiem bērniem. Vecākie mums pateica, ka uz Kazahstānu neatgriezīsies, ja vēlamies, lai mēs ar Juri, Vladas un Regīnu braucam uz Latviju. Tā arī izdarījām. Sākumā dzīvojām Ostovnā kolhoza mājā netālu no māsas, bet pēc tam pārbraucām uz šo māju. Kopā ar vīru pakāpeniski šeit visu labiekārtojām, sākām ar aleju un puķu dobēm. Pati ar izkapti visu pļāvu. Kolhozs mums deva Līvānu māju, bet at- teicāmies, jo turējām lopus. Tagad vairs neko neturu, nav vairs tā spēka, vīrs nomira 1996. ga-dā, bērni izklīduši Latvijā un pasaulē: meita Jana ar abiem dēliem uz laiku aizbraukusi uz Angliju, Vanda un viņas abi dēli arī Anglijā, viens no viņiem strādā uz kuģa par koku. Romas meita Skotijā, jo apprecējās ar skotu. Visi pārējie Latvijā, visi ir pie lietas.”
Darba fermā dēļ Veras dzīve bija smaga, bet viņa ļoti priecājos, ka laidusi pasaulē tik daudz bērnu, ka visi izauguši cienīgi sabiedrības locekļi, ka pati bija vesela un stipra, ka varēja strādāt un 70 kilogramu smagos tā saucamos “kubinskos” maisus cēla uz pleca kā spalviņu, nesa un izbēra miltus govīm. Kazahstānas ļaudis Vera raksturo kā ļoti viesmīlīgus un izpalīdzīgus cilvēkus. Kazahi ļoti palīdzējuši jaunajai ģimenei burtiski ar visu, pat produktus no noliktavas par velti deva. Vera ar ģimeni mitinājās sovhoza dzīvoklī, personīgās mājiņas bija tikai vietējiem kazahiem, un tās ne tuvu nebija tik labas, kā vāciešiem, kuru tajā apkārtnē bijis visai daudz. Vera stāsta, ka vietējiem vāciešiem bijuši pat savi sovhozi, kuros praktiski nepieņēma nevienu svešu, tikai savējos.

Verai labi padevās valodas, vienīgi kazahu valodu viņa nespēja apgūt: “Mums sanāca daudznacionāla ģimene, kurā sazinājāmies krieviski. Es vīram piedāvāju ģimenē sazināties lietuviski, jo viegli apguvu valodu. Bet viņš nepiekrita, jo negribēja liekas problēmas bērniem, kuri mācījās krievvalodīgā skolā, kazahu valodu skolā mācīja tikai vienu stundu nedēļā, taču mūsu bērni to apguva daudzmaz ciešami.
Es pati 1. klasē aizgāju vāciešu okupācijas laikā,
tālab nedaudz protu vāciski. Poļu valodā lūdzamies Dievu baznīcā, labi pārvaldu krievu, ukraiņu un baltkrievu valodu. Triju mēnešu laikā, kurus nodzīvoju Lietuvā, iemācījos sarunāties lietuviski. Pavisam nedaudz saprotu latviski, bet nerunāju. Esmu vienīgā nepilsone ģimenē, Regīna labi apguva latviešu valodu un ieguva Latvijas Republikas pilsonību, pārējie bērni paņēma lietuviešu pilsonību pa tēva līnijai. Tā sanāca, ka es vienīgā esmu bez pilsonības. Dzīvot jau tas netraucē, bet gribas būt pilntiesīgai sabiedrības loceklei. Man sacīja, ka varu dabūt Polijas pilsonību, pamatojoties uz savām po- liskās izcelsmes saknēm. Nezinu, vai vērts uzņemties šīs rūpes, man jau būs 77 gadi.”

Juris ROGA