Ludviga diena Ezerniekos

Ludviga dienas svinībām Ezerniekos ir dziļas saknes, kurām ir saikne ar Bukmuižas sv. Ludviga baznīcu, kas celta 1830. gadā par muižkunga Ludviga Šabanska līdzekļiem. Vietējie ļaudis stāsta, ka pirmspadomju gados Ludviga gadatirgus tika rīkots uz laukumiņa pie baznīcas, tirgotāji šurp saradās no tuvas un tālas apkārtnes, pat no Rēzeknes. Padomju varas gados Ludviga gadatirgus tika likvidēts, šī tradīcija atdzimusi tikai atjaunotās Latvijas brīvvalsts laikā.

Šodien Ezerniekos vairs tikai viens Ludvigs — bijušais Ezernieku tautas nama direktors, pensionārs Ludvigs Beinarovičs, kurš pastāstīja, kā ticis pie šī skaistā vārda: “Maniem vecākiem bija septiņi bērni, es biju jaunākais, piedzimu 1947. gada 25. augustā tieši tajā pašā dienā, kad pirms deviņiem gadiem — 1938. gada 25. augustā — pasaulē nāca vecākais brālis, un tieši viņu sākotnēji gribēja nosaukt par Ludvigu. Taču kaut kur apkārtnē dzīvoja viens aušīgs Lugdvigs, tāpēc vecāki pārdomāja, iedeva brālim citu vārdu. Pagāja deviņi gadi, piedzimu es, un mani jau nosauca par Ludvigu. Ar šo vārdu man dzīvojās ļoti labi, tostarp arī dienot armijā, kur mani sauca par Ludoviku. 70. gados sāku strādāt vietējā klubā kā kultūras darbinieks, desmit mēnešus biju tautas deju kolektīvu vadītāju kursos, turpināju vadīt deju kolektīvu. Kad aktualizējās jautājums par deju kolektīva nosaukumu — Dagdas vai Ezernieku — vietējā ciema padome mani neatbalstīja. Es dusmās pametu darbu kultūras jomā, pabeidzu tehnikumu un turpmākos 15 gadus nostrādāju par mehāniķi sovhozā. Kad sabruka sovhozu un kolhozu sistēma, mani paaicināja atpakaļ uz tautas namu, kurā nostrādāju 12 gadus.

Ar kluba ēku bija tā: to šeit uzbūvēja 1929. gadā Katoļu jaunatnes biedrība, darbus vadīja prāvests Kazlass, bet būvēja paši jaunieši. Mans tēvs klubā bija stīgu instrumentu orķestra vadītājs. Atnāca pie varas komunisti, ēku nojauca, motivējot, ka kaut kā taču jāizdzen svētais gars. Būvēšot vecās vietā jaunu — nu tieši tādi paši solījumi, kādi mums tiek doti šodien. Klubu tomēr uzbūvēja, un savā vecajā izskatā tas pastāvēja, šķiet, līdz 1968. gadam, 1970. gadā veica kluba kapitālo remontu, un viss bija labi. Pie varas atnāca demokrāti, redz, arī viņi izdomāja, ka klubu vajag nojaukt. Komunisti dzina laukā svēto garu, demokrāti laikam izdzen komunistisko garu. Izdzina ātri, bet vietā nekā nav. Manuprāt, vajadzēja tikai kluba jumtu saremontēt. Žēl, ka savulaik, kad taisīja kapitālo remontu, sovhoza un ciema padomes vadība atteicās no iespējas uzbūvēt tipveida klubu-kantori. Viņiem šķita, ka tāpat labi. Bet tolaik Ezerniekos bija bagāta kultūras dzīve — darbojās labs koris, spēcīgs deju kolektīvs ar 8 pā- riem, dramatiskais un folkloras kolektīvs. Tagad no tā visa čiks vien palicis. Arī Ludvigi divi vien esam palikuši: viens — mūžīgais kalnā (Sv. Ludviga vārdā nosauktā baznīca baroka stilā bez torņiem -aut.), otrs — es. Bet bija mūsu daudz pagastā: Ludvigs Gicevičs, Ludvigs Vedļa, Ludvigs Šuipis, Ludvigs Pontaks, Ludvigs Šabanskis — tie ir tie, kurus labi pazinu un uzreiz varu atcerēties nosaukt.”

Mūsdienās Ludviga gadatirgus pārpludināts ar ķīniešu precēm, kurām patiesībā būtu vieta veikalu plauktos, bet bija laiks, kad gadatirgus attaisnoja savu nosaukumu šī vārda tiešajā nozīmē, proti, tirgū dominēja pašu izaudzēta pārtika, ziedi, amatnieku izstrādājumi.

Boļeslavs un Helēna Mundas, kuri dzīvo aiz Andrupenes pagasta robežas Maltas pusē, uz Ludviga gadatirgu bija atveduši pašu pītos grozus, kurus iztirgot ogotājiem un sēņotājiem. Agrāk par lielākajiem groziem prasījuši sešus latus, bet krīzes iespaidā nolaiduši cenu līdz pieciem. Interesentu bija gana daudz, taču pircēji nesteidzās atvērt makus — laucinieki skaita katru santīmu. Tie, kuri varēja atļauties šādu pirkumu, priecājās par grozu augsto kvalitāti. Citādi nemaz nevar būt, jo Mundas šādus grozus pin kopš 80. gadiem un ir ar bagātu pieredzi savā arodā. Gadus piecus viņu produkciju iepirka somi — laulātais pāris, būdami jaunāki, pa vienu ziemu nopina tik daudz grozu, ka varēja piekraut pilnu autovilcienu! Vasarā pīšanai jāmet miers — skali sveķo, un tas visu krietni sarežģī. 2003. gadā laulātie savā klētī ir izveidojuši muzeju, kurā interesenti var izmēģināt roku grozu pīšanā un saņemt savu rokdarbu dāvanā. Helēna un Boļeslavs uzaicināja žurnālistu viņus apciemot dzīvesvietā.

Izstaigājuši tirgotāju rindas, ļaudis sāka pulcēties pie brīvdabas estrādes. Ludviga dienas pasākumus apmeklē ne tikai pa vienam, bet arī ģimenes pilnā sastāvā, piemēram, Markinu ģimene: tētis Sergejs, mamma Olga, meita Oksana, dēli Nikita un Sergejs. Nikita uzreiz nolēma kāpt pēc balvām stabā, ko arī veiksmīgi paveica ar pirmo piegājienu. Sergejs ir krietni jaunāks par brāli, viņš spēja pievarēt 2/3 staba un lēnām slīdēja lejup tieši rokās tēvam. Nikitas panākumu ātri vien atkārtoja vēl viens cits stabā kāpējs. Diemžēl šie divi puiši nesagaidīja sacensību oficiālo atklāšanu, tomēr pasākuma rīkotāji pēc ilgām pārdomām nolēma šoreiz piedot šo pārkāpumu un balvas atdeva arī viņiem. Stabā kāpēji varēja cīnīties par veļas pulveri, zābakiem, arbūzu un tualetes papīru.

Ezernieki lepojas ar saviem svaru bumbas cilātājiem, lielākie panākumi ir Nikolajam Ratuševam, kurš šoreiz uzņēmās pildīt tiesneša funkcijas, dodot iespēju mazāk pieredzējušiem sportistiem pacīnīties par balvām (koka piestu, putekļu slotiņu un krūzi). Cīņa par pirmajām vietām izvērtās sīksta: Valdis Ratuševs pacēla 24 kilogramu bumbu 44 reizes, Vladislavs Potapovs — 41 reizi, Vladimirs Šadurskis — 32 reizes. Savus spēkus izmēģināja Jānis Vaišļa — 24 reizes un Aleksejs Dukulis — 11 reizes.
Liela popularitāte ir zīmēšanas sacensībām bērniem līdz desmit gadu vecumam, kurās tradicionāli piedalās liels skaits jauno mākslinieku. Šoreiz viņu uzdevums bija uzzīmēt jaunā tautas nama ēku, kādu viņi to gribētu redzēt vecās nojauktās ēkas vietā. Balvās — zīmuļi, zīmēšanas bloks, krāsainais papīrs.

Tomēr vispopulārākās Ezerniekos bija, ir un paliek virves vilkšanas sacensības, kuras šoreiz notika citādāk, proti, bija ierobežojumi komandas sastāvā — divi bērni, divas sievietes, divi vīrieši. Spēcīgāko virves vilcēju komanda dāvanā saņēma arbūzu.

Zābaka mešanas sacensībās šoreiz arī bija izmaiņas — uz starta līnijas laida sešu cilvēku komandas. Savukārt sievu nešanas sacensībās Ezerniekos atļāva piedalīties tikai pilngadīgajiem, kas ir pilnīgi loģiski.

Juris ROGA