Aiz augstā nožogojuma

Negaidot saņēmis Aleksandra Muzičenko personīgo ielūgumu apmeklēt agrāk svešām acīm un žurnālistiem slēgto teritoriju, es piekritu uzreiz. Likumīgajā biznesa darbībā nedrīkst būt komercnoslēpumu, pat aiz augsta žoga.

Ar divu firmu — “Vasals” un “Plinta” — tehnisko direktoru es biju maz pazīstams. Īslaicīgās tikšanās reizēs es mēģināju satuvināties ar viņu laikraksta interesēs, bet... Tagad tāda iespēja radās. Rīgas un Daugavpils žurnālistu kuplajā kompānijā es ne tikai strādāju kā līdzīgs ar līdzīgu, bet sajutu īpašu attieksmi: man negaidot, Aleksandrs paslavēja laikrakstu “Ezerzeme” un atbildēja uz visiem jautājumiem iespēju robežās. Tādi reti cilvēki uzreiz noskaņo pozitīvi: atklāts smaids, tiešas atbildes uz visneērtākajiem jautājumiem bez mēģinājuma izlocīties pat ļoti asā konfliktsituācijā. Noskaidrojās, ka pirmais TV raidījums pauda tikai vienas puses — vietējo iedzīvotāju — viedokli, kuri bija parakstījuši kolektīvo sūdzību.

Tajā laikā Aleksandrs Muzičenko piedalījās burātāju regatē Sanktpēterburgā, kur izlases komandas sastāvā ieguva ceturto vietu. 56 gadu vecumā. Viņa dzimtene ir Omska, uzauga pie Irtišas un jaunībā kādu reizi pateica sev — kļūšu par olimpisko čempionu. Dienesta armijā gaitas atveda viņu uz Baltiju, kur ar visu nopietnību jaunietis pievērsās burāšanas sportam. 1980. gadā Latvijas pārstāvis PSRS komandas sastāvā, startējot Zvaigžņu klasē Igaunijā, izcīnīja olimpisko zeltu, par ko arī izpelnījās titulu “Tallinas goda pilsonis”. Divus gadu desmitus viņš bija pirmais numurs savienības komandā. Pasaulslavenais sportists arī pašlaik ir teicamā formā, kas arī palīdzēja Aleksandram Muzičenko kļūt par Bankas kausa ieguvēju Petrozavodskā. Ūdens ir viņa stihija. Savulaik ieguva divas augstākās izglītības, un ekonomista diploms viņam noderēja uzņēmējdarbībā. Par tādiem cilvēkiem ar saimnieka ķērienu pilnīgi pamatoti var sacīt — menedžeris pēc aicinājuma. Vēl jaunības gados izcilajam Rīgas sportistam Aleksandram Muzičenko izveidojās tuvas attiecības ar Valēriju Karginu — viņu bērni, kā saka, auga kopā. Kad bijušais komjaunatnes darbinieks kļuva par veiksmīgu komersantu, Kargins-seniors no putna lidojuma arī parādīja Aleksandram Sauleskalna apkārtni. Nebūdams vienaldzīgs pret dabas skaistumu, sibīrietis bija sajūsmināts par redzēto un pieņēma piedāvājumu kļūt par plaukstošās ģimenes muižas pārvaldnieku. Kā tika pirktas jaunizcepto īpašnieku zemes, kuri bija palikuši bez kolhozu un sovhozu aizbildnības, zina tikai paši pārdevēji un pircēji.

Taisnības labad pateikšu, ka dažādos gados arī mūsu redakcija saņēma informāciju par ne visai korektiem darījumiem. Tas arī saprotams: pircēji centās no- sist cenas, pārdevēji — rast noietu zemei par augstā-ku cenu. Taču fakts ir fakts: baņķiera muiža pakāpeniski paplašinājās līdz 1000 hektāriem, un slēgtajā teritorijā palika tikai dažas viensētas, ar kurām lielie zemes īpašnieki, kā šķiet, sadzīvo. Par to nācās pārliecināties arī man, kad žurnālistu ekskursijas laikā pa ģimenes muižu mēs apstājāmies pie vienkāršas lauku mājas, kur Gruņa Sjanita sagaidīja ciemiņus ar ziediem un apstiprināja labās attiecības ar turīgajiem kaimiņiem. Nekādu liekulību, kā arī “mājas sagatavi” mēs, žurnālisti, būdami ļoti modri, nemanījām. Privātīpašuma saimniece dzīvo bez problēmām un grūtā brīdī zina, pie kā vērsties pēc palīdzības.

Kādreiz man labi pazīstamās vietas pārvērtušās līdz nepazīšanai. Gandrīz visās zemienēs purvu vietā parādījušās dīķu kaskādes, bet mākslīgo ūdenstilpju kopējā platība tagad aizņem 32 hektārus. Pīļu bari riņķoja virs ūdens, man bija izdevība ieraudzīt piesardzīgos baltos gārņus un bez grūtībām nofotografēt... briežus. Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā uzņēmīgie zemes īpašnieki nepalaida garām izdevību piesaistīt Eiropas investīcijas. Tā slēgtajā teritorijā parādījās gaļas šķirnes “Šarolē” govju ferma ar gandrīz simts dzīvniekiem. No šiem lopiem iegūst “marmora gaļu”. Skaidrs, ka lopkopība, tāpat kā zivju audzēšana, prasa attīstītu augkopību. Kā mums pastāstīja tehniskais direktors, lopbarības graudu un rupjās barības sagāde rit saskaņā ar speciālistu plāniem. Starp citu, augsti efektīvā saimniecība iztiek ar 18 darbiniekiem, no kuriem daži ir lauksaimniecības speciālisti.

Remam Karginam piederošo īpašumu lepnums ir briežu dārzi. Eiropas projekta sekmīgas realizācijas rezultātā slēgtajās lauksaimniecības platībās gluži kā brīvībā jūtas simts staltbriežu, pusotra simta dambriežu un pat 16 muflonu. Bioloģiskā saimniecība nodrošina augstas cenas šķirnes savvaļas dzīvniekiem, kuri agrāk tika iepirkti Austrijā, Ungārijā un Polijā. Tāds, lūk, medību rezervāts, kur mierīgi sa- dzīvo vietējās un kultivējamās faunas pārstāvji. Kas sakāms par floru, tad te tīrumos vairs nav palicis kārklu un citu mazvērtīgu krūmu saaudžu.

Mūsu gids apmierināja visas žurnālistu iegribas un pat parādīja kanālus, kuru dēļ sākās strīds TV-3. Saskaņā ar projektiem veikto zemes rakšanas darbu galvenais mērķis ir pļavu un nelielu mežu meliorācija. Aleksandrs Muzičenko neslēpj savus plānus atjaunot Sauleskalna tūristu bāzes laiku populāro ūdens maršrutu pa Dridža, Ota, Sīvera un Ārdava ezeru. Viņš tic Sauleskalna, Latgales pērles, atdzimšanai, tāpēc arī cenšas saglabāt to labāko, kas bija agrāk.

Viss tiek iepazīts salīdzinot. Teritorija, par kuru ir runa, man pazīstama vēl kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Uz šejieni es daudzkārt esmu braucis kā korespondents, te bija mani vasaras un ziemas makšķerēšanas maršruti. Redzētais pārspēja visas cerības. Nevienas postpadomju sabrukuma iezīmes, un visur jūtams gādīgo saimnieku rokraksts. Pazīstot situāciju, apgalvoju, ka bijušā Krāslavas rajona robežās nav otras tik lielas apjoma ziņā un sakoptas teritorijas. Dabas vide, kas pārvērsta līdz nepazīšanai, ir kolosālu ieguldījumu apliecinājums. Paradīzes stūrītis, taču aiz augsta nožogojuma. Vai tas ir labi, vai slikti, spriest jums, godājamie lasītāji. Starp citu, zemes izpārdošana turpinās arī pašlaik atbilstoši nemainīgās valdošās elites pieņemtajiem likumiem, kura guvusi sekmes tikai vienā ziņā — personīgā biznesa veidošanā par valsts budžeta līdzekļiem. Un ja Latvija izvēlējusies tirgus ekonomikas ceļu, tad varbūt pienācis laiks būt iecietīgākiem pret jaunajiem īpašniekiem. Mēs taču paši atstājām novārtā tūkstošiem hektāru kādreiz auglīgo Latgales lauksaimniecībā izmantojamo zemju. Nav līdzekļu vai vēlēšanās? Vai arī cilvēku, kuri izteica protestu bezatbildīgajai valsts vadībai, kura liek cilvēkiem atstāt dzimteni un papildināt svešzemju sociālos budžetus. Izvēloties kapitālisma ceļu, vai ir vērts turpināt cīņu ar oligarhiem? Cīnīties ir vieglāk nekā radīt.

Aleksejs GONČAROVS