Saglabāt nākamajām paaudzēm

“Andrupenes pagastā ir mana dzimtene, tāpēc ļoti gribēju, lai šaipusē ir kāds stūrītis, kas saistīts ar mežu, mežniecību,” stāsta Pēteris. “Savā laikā, kad biedrības “Patria” muzeja vēl nebija, Andrupenes muzejam no mežniecības atdevām dažus norakstītus mērinstrumentus: koka dastmēru, ar ko mēra koka diametru, vecos zīmogāmurus un koka augstummēru. Arī mūsdienās mežinieki lieto tādus mērinstrumentus, bet — modernākus. Vecais dastmērs ir liels, smags un neparocīgs, turklāt aprēķini bija jāveic ar tabulu palīdzību. Ja apmeklēsiet lauku sētu, noteikti apskatiet šo instrumentu. Savukārt jaunie dastmēri jau ir aprīkoti ar elektroniku aprēķinu veikšanai, ir daudz ērtāki darbā.

Zīmogāmuri ir divu veidu. Vienu — patvaļīgas cirtes zīmogāmuru — lieto, lai iezīmogotu nelikumīgi nocirstu koku: ar zīmogāmuru vienkārši uzsit uz zāģētās vietas. Otru — koku atlaides zīmogāmuru — lieto, lai iezīmētu bojātu koku. Ar to uzsita apgaitas numuru pie koka sakņu kakla, pirms tam tajā vietā nocērtot koka šķēpelīti, lai zīmogs ir labi saskatāms. Zīmogāmuri mežinieku darbā ir viens no svarīgākajiem instrumentiem, jo mežā tiek zīmogots viss, arī sanitārās un kopšanas cirtes. Tagad zīmogo tikai zaļos bojātos kokus sanitārajā cirtē, kuri aug Rāznas nacionālā parka teritorijā. Tas nepieciešams, lai kontrolētāji var ātri noskaidrot, koks nocirsts ar atļauju vai bez pamatojuma.

Koka augstummērs pēc izskata atgādina pistoli. Atejot kādus 20 metrus no koka, instrumentu vizē uz koka galotni. Augstuma noteikšanā tiek izmantots vienkāršais taisnleņķa trīsstūra princips. Tagad mežniecībā ir somu aparāti, kas ir precīzāki un mazāki izmēru ziņā, tas atvieglo darbu.

Dagdas mežniecībai vajadzēja atbrīvot savas palīgtelpas, iedomājos, ka novadpētniecības biedrībai “Patria” lieti noderētu pārnēsājamais ūdenssūknis ar viencilindra dzinēju meža ugunsgrēku dzēšanai. Šīs agregāts bija norakstīts un viennozīmīgi nonāktu metāllūžņos, ko negribēju pieļaut. Cik daudz mantu, kurām ir vēsturiska vērtība, būtu zudušas sabiedrībai, ja nebūtu cilvēku, kas rūpējas par to, lai senlietas saglabātu nākamajām paaudzēm. “Patria” priekšsēdētājs Aivars Arnicāns ar domubiedriem veic nozīmīgu darbu, gribējās viņus atbalstīt. Tas ļoti labi, ka Aivaram ir tāds entuziasms. Agrāk Andrupene varēja lepoties ar lielu muzeja eksponātu klāstu, tagad “Patria” to pārspējusi. Tas arī labi, jo tā iedzīvotāji var iegūt pilnīgāku priekšstatu par savu pagātni, senākiem laikiem. Seno lietu vērtība pieaugs ar katru gadu: jo tālāk no izmantošanas brīža, jo vērtīgākas. Mūsdienās meža uguns- grēku dzēšanai pielieto desmitkārt vieglākus un jaudīgākus sūkņus, kurus var pārvietot viens cilvēks. Veco agregātu pārvietoja divatā — bija ko nest! Šodien jaunā paaudze brīnās: “Kas tas ir?” Savā laikā mēs bijām ļoti apmierināti ar šo iekārtu, jo ne visur ar mašīnu varēja iebraukt. Pārnēsājamo agregātu varēja ienest jebkurā vietā mežā, pievienot šļūtenes un sākt dzēšanas darbus — ļoti ērti. Kad es atnācu strādāt uz Dagdas mežniecību, šo iekārtu laiku pa laikam darbinājām, bet praksē vairs neizmantojām.

Principā to arī šodien var dabūt darba kārtībā.

Otra lieta, ko no mežniecības dāvinājām Dagdas novadpētniekiem, ir veca rakstāmmašīna, ar kuru ilgus gadus tika rakstīti rīkojumi, ziņojumi, citi dokumenti, līdz to nomainīja elektriskā rakstām- mašīna un vēlāk datori. Man gribējās, lai vismaz dažas lietas, ar ko tika strādāts mežniecībā, izdotos saglabāt nākamajām paaudzēm, jo pretējā gadījumā tas viss neizbēgami tiktu nodots metāllūžņos. Mūsdienās tieši metāllūžņu noliktavās kolekcionāri atrod ļoti daudz vērtīgu lietu, kurām citi vienaldzīgi paiet garām.”

Pēteris nācis pasaulē 1952. gada janvārī. Bērnība un skolas gadi pagāja And- rupenes pagasta Grišānu ciemā. Pabeidzis Dagdas vidusskolas 8 klases, viņš devās uz Aizupes meža tehnikumu, pēc kura absolvēšanas atgriezās dzimtajā pusē un 1978. gadā sāka strādāt Dagdas mežniecībā dažādos amatos: bija gan mežziņa vietnieks, gan tehniskais vadītājs, kas nodarbojas ar cirsmu izstrādi, gan mežizstrādes meistars, līdz 1992. gada 3. martā kļuva par mežzini un šajā augstajā amatā nostrādāja gandrīz 19 gadu — līdz pat šī gada 14. janvārim.

Lēmums atstāt darbu mežniecībā bija pārdomāts un izsvērts. Primārās bija šaubas par iespēju nostrādāt savā amatā līdz pensijai, jo pēdējā laikā arvien populārākas kļūst dažādas reorganizācijas. Tās skar arī meža dienestu, un ir pašsaprotams, ka pirms 60 gadu sliekšņa Pēteris vēlējās lielāku stabilitāti, tālab izmatoja iespēju startēt Dagdas novada domes izsludinātajā konkursā uz vides inženiera amatu un uzvarēja. Konkursā startēja deviņi pretendenti. Starp citu, savulaik Pēteris ir absolvējis Rēzeknes Augstskolas Vides inženiera fakultāti, līdz ar to viņam šis darbs ir kā radīts, ne tikai pateicoties bagātai praktiskā darba pieredzei, bet arī atbilstoši teorētisko zināšanu bagāžai.

Vides inženiera amats pašvaldībā ieviests, realizējot Eiropas sociālā fonda (ESF) projektu “Speciālistu piesaiste Dagdas novada pašvaldības administratīvās kapacitātes stiprināšanai”, kas dod iespēju paņemt darbā divus speciālistus — būvinženieri un vides inženieri, kuriem algas maksās ESF, pašvaldībai pat nav nepieciešams līdzfinansējums. Speciālistus nodarbinās 18 mēnešus, bet pēc projekta noslēguma viņus obligāti jānodarbina vēl sešus turpmākos mēnešus jau par pašvaldības līdzekļiem, tālāk — pēc nepieciešamības. Ja pašvaldība atrisina savas problēmas ar šiem speciālistiem, tad viņus var atlaist, samazinot štatus, ja joprojām viņi ir nepieciešami, tad var turpināt nodarbināt un algot.

“Būšu tas es vai kāds cits, bet vides inženieris pašvaldībā ir ļoti nepieciešams,” uzskata Pēteris. “Ar vidi esam saistīti pilnīgi visi, jo cilvēka jebkura darbība ir saistīta ar vidi. Ierīkojam kādu atpūtas vietu pie ezera — tas var ietekmēt vidi, man ir pienākums uzraudzīt, vai viss notiek pareizi. Man jāseko gan tam, kas notiek notekūdeņu attīrīšanas ietaisēs, gan jāpārzina ezeru apsaimniekošanas iespējas un plāni, gan jārisina koku nozāģēšanas jautājumi, gan jātiek galā ar tām problēmām, kuru dēļ tiek appludināts mazdārziņš. Cilvēkam šāda speciālista esamība pašvaldībā dod to, ka viņš savas problēmas var atrisināt daudz ātrāk. Pats izbraucu uz vietas, skatos, kas darāms lietas labā — varbūt tur tikai jāierīko caurteka, bet varbūt jāmeklē cits risinājums. Vai koks ir vērtība pēc caurmēra, pēc sugas, vai tas ir dzīvotspējīgs, var iekšpusē tas satrupējis vai nē, apdraud konkrētais koks kādu ēku, cilvēkus vai nē — tie ir jautājumi, uz kuriem atbildēt spēj tikai speciālists un viņš dod savu slēdzienu. Cits no malas sacīs: “Ā, nekas no tā koka nav, zāģējiet nost!” Es skatos kompleksi — kas šeit paliks pēc tam, kad koks būs nozāģēts.

Piemēram, blakus Dagdas tautas namam auga papeļu aleja, kas ainaviski nosedza kultūras namu, kā arī radīja problēmas cilvēkiem, kuri cieš no alerģijas, jo pavasarī vējš iznēsāja papeļu pūkas plašā apkārtnē. Lai gan sabiedrībā bija cilvēki, kuriem tas nepatika, papeles tomēr nozāģējām, skatam atklājās tautas nama ēka pilnā tās diženumā. Vēl arī izretinājām veco liepu aleju, kuras auga pārāk biezi. Bija ideja nogriezt liepām galotnes, atstājot stumbeņus. Es biju kategoriski pret, un man prieks, ka saglabājām liepas esošajā izskatā. Cik skaisti tās pavasarī ziedēja, kāda smarža valdīja apkārt! Nozāģēt galotnes paspēsim jebkurā brīdī. Kāpēc nevajag apzāģēt galotnes? Kokam ir lapu vainags, kas ražo skābekli, ja vainaga nav, tad arī visa koka jēga zūd. Koka lapotne slāpē ielas trokšņus, visbeidzot kokus stāda estētiskai baudai. Kad ielas “rotā” koku stumbeņi — tas ir drausmīgs skaits.

Pašreiz savā darbībā labojām tās kļūdas, kas pieļautas agrāk. Piemēram, tās, kuras radās, stādot kokus ļoti tuvu ēku pamatiem. Pilsētnieki ļoti pārdzīvoja to, kādus skaistus bērzus nozāģējām pie poliklīnikas ēkas. Taču tie auga burtiski pusmetru no ēkas, tādēļ cieta poliklīnikas pamati, kas drupa no mitruma un koku sakņu iedarbības. Tik tuvu stādīt kokus ir kļūda, jābūt vismaz pieciem metriem līdz pamatiem.

Ja koks savu laiku nodzīvojis, tas jānovāc un jāstāda jauni. Pretējā gadījumā koki var lūzt, bojājot ēku jumtus, zari var izsist stiklus. Pilsētā nevajag veidot mežu un mežā nevajag veidot parku. Vide ir jāsakopj. Ja koki aug haotiski un biezi — tas nav labi. Esam stādījuši pilsētā jaunas liepas, ozolus un bērzus. Konkrētas vietas: autodroma rajonā, iebraucot no Krāslavas ceļa kreisajā pusē, kur agrāk bija noliktavas, Liepājas ielā divas jaunas bērzu alejas, liepas pilsētas centrā. Pagaidām viss, bet ir plāni darbu turpināt.

Mūsu novadā tiek realizēti daudzi apjomīgi projekti, kur liels darba apjoms ir izpilddirektoram. Taču arī vides inženierim tur ir savi uzdevumi, piemēram, jākontrolē, kas notiek ar būvgružiem? Tos savāc konteineros vai vienkārši paslēpj? Ir jāpieskata, kas notiek graustu un neapsaimniekoto būvju vietās, kuras pašvaldība nojauc saviem spēkiem.
Manuprāt, šī programma novadā tiek realizēta ļoti labi — nevis vienkārši visu nojaucam, bet sakārtojam vietu un vidi. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Svariņu pagasta Kromanišķos — vecā ferma nojaukta, vieta rekultivēta, aug zālīte, un pēc gadiem neviens pat nezinās, ka šajā vietā bija nepievilcīgs objekts. Nebūtu pareizi savākt otrreiz izmantojamās vērtīgās konstrukcijas, bet gruvešus atstāt turpat.

Jākontrolē tie paši pludmaļu ierīkošanas projekti, jo ne visu var darīt, kā ienāk prātā. Vajag iztīrīt ezera krastu, bet rakt nedrīkst, gultni izmainīt nedrīkst. Nolēmām uzbērt smiltis, bet jāievēro, lai krasta līnija saglabātos savā pirmatnējā izskatā. Savā iepriekšējā darba vietā ar dabas aizsardzības jautājumiem saskāros ik dienu. Izsniedzu ciršanas atļaujas upju un citu ūdenskrātuvju tuvumā. Man šie jautājumi ir asinīs, nav ik mirkli jāskatās kādos papīros. Gribam iztīrīt Narūtas upīti no Obiteļas līdz Dagdas ezeram. Man obligāti tur jābūt klāt, lai netiktu nozāģēts kaut kas lieks, neatļauts.

Vides inženiera pienākumos nav vērtīgu koku apzināšana, bet arī tam pievērsīšu uzmanību, jo mežs ir mana sirdslieta. Savulaik, strādājot mežniecībā, rīkojām Meža dienas, tostarp strādājām dižkoku sakopšanā. Aptuveni zinu šos kokus, bet noteikti ir vēl. Konstantinovā aug ozols, Astašovā bija resna papele, ko nolauza vējš un nācās sazāģēt malkā. Magnusovā auga dižliepa, arī to vējš nolauza un bija jānozāģē. Dabas pētnieks Guntis Eniņš ar ekspedīciju Dagdas pusē bija pirms gadiem trim, it kā viss apzināts, bet laiku pa laikam pa kādam kokam viņi atrod.”

Pēteris dzīvo Dagdā personīgajā koka mājā, kuru savulaik nejauši uzgāja mežā, nopirka no saimnieka, pats izjauca pa baļķītim, pārveda uz mazpilsētu un uzbūvēja uz jauniem pamatiem. Ar dzīvesbiedri viņš iepazinās Aizupes meža tehnikumā — Guna apguva tieši to pašu specialitāti. Pabeidzis mācības, Pēteris apprecējās, abi dzīvesbiedri strādāja Dagdas mežniecībā, abi izaudzināja trīs bērnus: Inārs strādā Valsts policijā Rīgā, Jānis ir iekārtu operators firmā “Tenakss” Dobelē, Ilze — Dagdas vidusskolas sākumklašu skolotāja. Kopā jau nodzīvoti 40 gadi, un šodien Pēterim ar Gunu jau ir četri mazbērni, visi puikas.
Pētera ģimenes dzīvē ir kāds reti sastopams fakts. Izrādās, ka viņa abi dēli pabeidza Ogres meža tehnikumu un vienubrīd Tukišu ģimene gandrīz pilnā sastāvā strādāja Dagdas mežniecībā: Pēteris bija mežzinis, sieva — viņa vietniece, dēli — mežsargi viens vienā apgaitā, otrs — otrā. Latvija atguva neatkarību, valstī sākās privatizācijas procesi, meža īpašnieki nereti uzvedās tā, it kā nekādi likumi vairs neeksistētu. Pēteris stāsta, ka dēliem tas ļoti nepatika, apnika mūžīgā plēšanās. Vispirms viens aizbrauca uz Rīgu, tad arī otrs devās projām.

Tāda ir dzīve — mūžīgi mainīga un liekot mainīties tai līdzi. Bet šajā mainībā svarīgi saglabāt vērtības nākamajām paaudzēm, ko Pēteris veiksmīgi dara visu savu mūžu gan tiešajā darbā, gan atbalstot novadpētniekus.

Juris ROGA