Emocionāla diena

Kāpēc avantūrai? Pirmkārt, ofisa krēsls tomēr nekustas visās iespējamās plaknēs, bet, pirmoreiz kāpjot zirga mugurā, zemapziņā rodas bažas izgāzties un kļūt par komiķi apkārtējo acīs. Kad rokās fotoaparāts, kad jābildē visapkārt 360 grādu diapazonā, turklāt jāvada zirgs un nekādas pieredzes, šaubas pārņem — gribi vai negribi. Bet Ilze parūpējās, lai arī tā nebūtu problēma — lielākai drošībai paņēma pavadā man tikušo latviešu ķēvīti Irmu pavadā, un grupa devās ceļā. Irma izrādījās ne tik līganu gaitu, kā pārējie zirgi, sekas izpaudās bilžu kvalitātē un dažās ķermeņa daļās.

Pirmais uzdevums bija nokļūt līdz zirgu sētai “Klajumi”. Ja caur Kaplavu brauc atļautajā ātrumā, kā to darīju, tad norādi uz Ilzes saimniecību noteikti nevar palaist garām. Pretējā gadījumā nāktos meklēt kādu, kuram pajautāt ceļu, jo īstajam pagriezienam būtu veiksmīgi paskrējuši garām vēja ātrumā. Novietot mašīnu pagalmā nebija problēmu, lai gan šaurība liela un jābūt uzmanīgam. Pirms kāpt zirga mugurā, grupas dalībniekiem nācās izlasīt katru drošības instruktāžas punktu un parakstīties par to, ka visu pildīs.

Vēl pirms došanās ceļā jautāju Ilzei par apģērbu. Viņa ieteica džinsus vai citas ērtas bikses. Domājot, ka varu drēbes nosmērēt, sameklēju pašas vecākās. Bet varēja arī nesatraukties — jājējiem tika izsniegti stulmi, kurus jāuzauj kājām. Neteikšu, kuram šī procedūra sagādāja problēmas, bet Ilze izlīdzēja ar padomu. No staļļa pa vienam tika izvesti zirgi, jājēji sēdās tiem mugurā. Gaidīju līdz pēdējam. Ilzei bija taisnība, tikšanai zirga mugurā nevajag postamentu, bet sportot gan laikam vajadzētu. Tur, augšā, pirmās sajūtas kā uz kuģa — šūpojas. Vienīgi kuģa šūpošanās var beigties ar krišanu uz līdzenas vietas, bet no zirga muguras labāk tomēr nenovelties. Ilzes zirgi kā viesmīlīgi saimnieki — paši gādā par tavu labsajūtu vairāk nekā tu par viņiem. Būtu jau pagaiņājis tos dundurus no zirga kakla, bet nebiju par sevi tik drošs, ka pēc šādas labdarības mana pirmā izjāde nebeigsies ar skaļu fiasko un darbiņu medmāsai. Jāšanas process izrādījās krietni baudāmāks nekā tas šķita iepriekš, pilns dažādu spilgtu emociju, kuras tajā brīdī bija itin spēcīgas. Nudien, lāgā nespēju atbildēt ne uz vienu Ilzes jautājumu.

Ceļojuma laikā apskatījām viensētas “Klajumu Ķemeri”, kur ir sena, 1932. gadā celta, ābeļdārza ieskauta māja un “Klajumu Krasti”, kas ir vēl senāka — 1916. gadā būvēta celtne, kurai drīz apritēs 100. Izjājām cauri viensētai “Labiņi”, kuras ļaudis šobaltdien dzīvo bez elektrības, ceļojām dabas parka “Daugavas loki” teritorijā, jājām cauri egļu vērim, jauto koku mežam, priežu silam, sveķeņu pļavai, kuru Ilze rūpīgi kopj, neļaujot krūmiem un kokiem nomākt šīs savdabīgi skaistās rozā krāsas puķes. Laiks paskrēja ļoti ātri, tik ātri, ka galapunktā vairs nesaproti, vai tiešām ir jākāpj nost. Šķiet, jaukais ceļojums beidzies, pat neiesācies! Tikšana lejā no zirga man beidzās ar kritienu un nobrāztu ceļgalu. Kamēr pārējie šļūca lejup uz vēdera, es gāju savu ceļu — lecu. Tikai aizmirsu, ka kājas pēc stundu ilga brauciena zirga mugurā ir atradinājušās no staigāšanas pa zemes virsu un vairs tā kā īsti neklausa... Otrajā dienā spilgtos iespaidus papildināja jaunas sajūtas — sāpes! Izrādās, velti neklausīju ieteikumam izjust zirga soļu ritmu un ļauties tam. Būs mācība.

Jāšana nekļuva par vienīgo tās dienas izklaidi. Ilze piedāvāja iziet odu taku. Dunduri un odi — nē, paldies. Bet nepagāja ne piecas minūtes, kā jau cilpoju pa mežu. Vārda burtiskā nozīmē. Odiem bagātākajā vietā meita palēnināja soli un jokoja: “Varbūt tie izsūks tev visas darbā krātās dusmas!” Patiesībā nemaz tik traki nav, tomēr odi ir gana čakli, nākamreiz apbruņošos ar pretodu līdzekli. Taka ierīkota pārdomāti, var iegūt daudz interesantas informācijas, jo ik pēc kāda posma uzstādīts improvizēts stends ar kādu aprakstu. Purvainais gabals jāšķērso pa laipu, uz kuras gan nākas uzmanīties, jo vietām tā slidena. Bet vislielākā laime bija saredzēt gaismu tuneļa galā — takas galapunktu. Ātri, ātri saulītē, lai tie negantie odi paliek savā purvā!

Juris ROGA