Pārdomas, gatavojoties 11. Saeimas vēlēšanām

Evaņģēlijā taču tas par mums ir teikts: “Viņi ir akli un aklo vadoņi, Bet, ja aklais aklo ved, tad abi iekritīs bedrē” (Mt 15,14). Jā, realitāte diemžēl ir tāda, ka mēs, lielākā vēlētāju daļa, kā aklie vēl un vēlreiz paklūpam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Mēs esam kļuvuši par pesimistiem, kam raksturīga bezcerība, neticība nākotnei. Bieži vien mums ir ērtāk atmest visam ar roku, kārtējo reizi nopulgot visus pēc kārtas, pat nedodot iespēju parādīt sevi. Zatlera Reformu partija vēl nebija izveidota, kad ja sākām to “norakstīt”: tā neko nespēšot izdarīt. Savās domās, zemapziņā mēs jau esam ieprogammējuši “zatleriešiem” neveiksmi.

Mēs pastāvīgi kādu kritizējam vai lamājam, gribam, lai tie, citi, atbilstu mūsu priekšstatiem par dzīvi, par morāli. Mēs domājam, ka tieši mūsu uzskati ir tie pareizākie. Bet vai vienmēr tas tā ir?

Mēs izsakām pretenzijas deputātiem, valdībai, liktenim un pat Dievam. Zinātne ir pierādījusi, ka negatīvās domas iedarbina tā cilvēka vai cilvēku grupas, uz kuru tiek vērstas, iznīcināšanas programmu. Attiecīgi arī paša kritizētāja zemapziņā tiek iedarbināta atbildes programma — pašiznīcināšanās. Paužot neapmierinātību ar apkārtējo pasauli, mēs izsakām neapmierinātību paši ar sevi. Un tas nozīmē: ja gribam mainīt otru cilvēku, tad jāsāk ar sevi.

Kādu apvainot, pelt vai lamāt ir muļķīgi, bezjēdzīgi un pat bīstami. Par to diemžēl aizmirst ne tikai vēlētāji, bet arī paši politiķi savstarpējos partiju ķīviņos. Ja mēs vēlamies pozitīvas izmaiņas valstī, mums katram jāsāk ar izmaiņām sevī, savā domāšanā. Tikai jaunas, pozitīvas domas radīs jaunas, pozitīvas situācijas. Mums taču zināms mūžsenais likums: cilvēka domas izpaužas materiālajā pasaulē. Tādējādi situācija valstī ir mūsu pašu domu atspoguļojums. “Lai jums notiek pēc jūsu ticības!” — teikts Bībelē.

Tiem, kas tic, viss ir iespējams. Mūsu bēda ir tā, ka mēs neticam. Mēs neticam, ka Dievs ir un ka Viņš var mums palīdzēt, var apskaidrot mūsu prātus. Neticam, ka politiķu vidū ir godīgi un spējīgi cilvēki, kas var parūpēties par valsti un tautu. Neticam ne “Vienotībai”, ne “zaļzemniekiem”, ne “saskaniešiem”, ne “reformistiem”. Līdz ar to mēs neticam arī paši sev.

Atzīsim, ka mums nepietiek pašu gudrības un sapratnes, lai izdarītu pareizo izvēli. Tad lūgsim to no Dieva, kam nekas nav neiespējams. Un aicināsim talkā Dievmāti, kuras lielos svētkus nosvinējām, kā arī citus Debesu aizbildņus. Iesaku kristiešiem ķerties pie sava galvenā garīgā ieroča — lūgšanas. Vēsturē ir ne mazums liecību, neapgāžāmu pierādījumu par lūgšanas milzīgo spēku. Ar lūgšanu palīdzību tika mainīti ne vien atsevišķu cilvēku, bet pat veselu tautu un valstu likteņi.

Dievs kaut ko gaida no mums, bet mēs Viņam nepalīdzam. Viņš pamāca: “Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti!” (Mt 7,1). Bet mēs turpinām tiesāt, nosodīt, kritizēt. Kristus saka: “Mīliet savus ienaidniekus!” (Mt 5,44). Bet turpinām meklēt ienaidniekus pat starp savējiem. Pestītājs aicina: “Piedodiet cilvēkiem viņu vainas!” (Mt 6,14). Bet mēs spītīgi turpinām neredzēt citos labo, pozitīvo, derīgo, liedzot viņiem parādīt sevi no labākās puses. Jēzus apsola: “Lūdziet, un jums tiks dots! Meklējiet, un jūs atradīsiet! Klauvējiet, un jums tiks atvērts!” (Mt 7,7) Bet mēs nelūdzam, nemeklējam, neklauvējam.

Svētie to visu ņēma vērā un kopā ar Kristu uzvarēja. Mums jāseko viņu paraugam. Viņu aizbildnība pie Dieva pašreizējā Latvijas situācijā tik ļoti nepieciešama. Debesu padomnieki mums var palīdzēt pareizā un gudrā nākamo parlamentāriešu izvēlē. Domāju, ka viens no vislabākajiem padomdevējiem varētu būt svētais Ludviks, kura piemiņas dienu svinēsim 25. augustā. Viņš ir Bukmuižas un Krāslavas Romas katoļu baznīcas draudžu patrons. Bet katoļticīgajā pasaulē slavenais XIII gs. karalis, kurš par savu dzīves uzdevumu uzskatīja pavalstnieku labklājību un Dieva goda vairošanu, ir oficiālais karaļu aizbildnis. Bet karalis ir valdnieka tituls. Valdnieks (-i) ir tā persona vai personu kopa, kam ir noteicošā vara valstī — likumdošanas (parlaments, Saeima) vai izpildu un rīkotājvara (valdība).

Mums 17. septembrī būs vajadzīga gudra izvēle, lai varētu cerēt uz pozitīvām izmaiņām valstī un pēc tam nekas nebūtu jānožēlo. Šajā ziņā mums ļoti labi var palīdzēt sv. Ludviks, kurš pats bija gudrs valdnieks. Sv. Ludviks IX par Francijas karali kļuva 22 gadu vecumā. Savas valdīšanas 34 gados viņš izpelnījās enerģiska un taisnīga karaļa slavu, kam rūp miers, tautas laicīgais labums un garīgā izglītošana. Viņš bija viduslaiku ideālais varonis, kurš Krusta karu laikā spēja savā personā savienot Kristus lēnprātību un pazemību ar drosmīgu, cēlu bruņnieciskumu.

Sv. Ludviks nevainojami pildīja iesvētīšanā un kronēšanā viņam uzlikto misiju — būt par vidutāju starp Dievu un saviem pavalstniekiem. Vai Latvijas Saeimas deputāti ir tikpat centīgi sava svinīgā solījuma pildīšanā?

Francijas vēstures pētnieks Žaks le Gofs (JacQues le Goff) ir uzrakstījis apjomīgu biogrāfisku darbu “Svētais Ludviks IX”, kas ir tulkots krievu valodā — “Ėžäīāčź IX Ńā˙ņīé.” Izlasot šo grāmatu un iepazīstoties ar cienījamā, vienreizējā karaļa dzīvesstāstu, rodas izbrīns: kā viņš spēja sekmīgi pārvaldīt valsti, tik daudz laika veltot reliģijai, ticības lietām? Visticamāk, ka tieši tāpēc arī spēja. Viņš katru dienu piedalījās divās Sv. Misēs, daudz lūdzās, bieži apspriedās ar Dieva Vārda sludinātājiem un zinātniekiem, mīlēja lasīt Baznīcas mācītāju darbus. Būdams sv. Franciska trešā (laju) ordeņa loceklis, nodarbojās ar labdarību, nodibināja vairākus klosterus, patversmes nabagiem, cēla dievnamus, piekopa relikviju kultu, personīgi piedalījās savu 11 bērnu (5 dēlu un 6 meitu) kristīgajā audzināšanā.

Būdams lūgšanu cilvēks, Ludviks IX arī citus aicināja sekot viņa piemēram. Katram mūkam karalis bija devis norādījumu ik dienu upurēt viņa nodomā trīs Sv. Mises — Svētā Gara, Svētā Krusta un Vissvētās Dievmātes godam. Pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas valdnieks pulcināja veselu armiju dievlūdzēju, kuru uzdevums bija izlūgt no Dieva panākumu noslēpumu. Vai nav skaists paraugs atdarināšanai?

Valsts lietās karalis ievēroja kristīgo ētiku. Vislielāko popularitāti guva plaši pazīstamā valdnieka tiesa zem Vensenska ozola. Katru dienu pēc rīta Sv. Mises karalis sēdās zem ozola un iztiesāja savu pavalstnieku prāvas. Par pieņemtajiem lēmumiem klīda leģendas: karaļa spējas atšķirt patiesību no meliem bijušas fenomenālas. Cik pārliecinoša liecība par lūgšanas spēku, par paļaušanās uz Dievu augļiem!

“Gribat, lai iemācu jūs, kā iegūt godu šajā dzīvē un būt patīkamiem ļaudīm, kā arī izpelnīties Dieva svētību?” — mēdza jautāt Ludviks IX. “Tāds līdzeklis ir — lūdziet palīdzību svētajiem!” Viņš šajā ziņā bija paraugs saviem pavalstniekiem, īpašu cieņu izrādot sv. Dionisijam.

Karalis uzlika par pienākumu bruņiniekiem centīgi apmeklēt baznīcu svēto svētkos un tos godināt. Viņš teica, ka svētie debesīs ir tas pats, kas karaļa padomnieki virs zemes.

Karalis pats vadīja savus krustnešus, arī cīņās parādot, ka gods stādāms pirmajā vietā, ka bruņinieki ir viena no viscēlākajām, visvaronīgākajām un vislabākajām cilvēku šķirām, kas aizstāv savu valsti, ticību un godu. Viduslaiku briesmīgā slimība bija spitālība, no sirgstošajiem ar to vairījās visa sabiedrība. Bet Ludviks IX personīgi apkopa savus spitālīgos bruņiniekus, apmazgāja viņu smirdīgās čūlas, bet mirušos lika apbedīt pēc visiem kristīgajiem rituāliem. Slava par karali Ludviku IX izplatījās visā pasaulē. Sūtņi no Armēnijas, ierodoties krustnešu nometnē, lūdza atļauju paskatīties uz “dzīvo svēto.”

Svētais Ludviks gāja bojā no mēra pie Tunisas astotā Krusta gājiena laikā 1270. gadā. Par viņa svētumu liecina daudzie brīnumi, ar ko Dievs viņu apveltīja pēc nāves. Pāvests Bonifācijs VIII kanonizācijas bullā 1297. gada 11. augustā, izsludinot Ludviku IX par svēto, uzsvēra, ka Kristus ir vēlējies, lai pēc nāves svētā karaļa daudzo brīnumu slavas spožums ir tikpat liels, cik liels viņa zemes dzīvē bija daudzo tikumu spožums.

Lūgsim gudrā, taisnīgā un prasmīgā valdnieka - Debesu padomnieka sv. Ludvika palīdzību 11. Saeimas vēlēšanās. Un ticēsim, ka brīnumi notiek arī mūsdienās! Ne vien Sen-Denī pie svētā karaļa kapa, bet visuviet, kur palīdzība tiek lūgta no visas sirds. Lūgsim Dievu, lai sv. Ludvika nopelnu dēļ un Svētā Gara vadīti mēs ievēlam parlamentā cilvēkus, kuri tikumu, dievbijības un prasmju ziņā kaut nedaudz līdzinās slavenajam karalim un spētu vadīt Latviju pretī gaišākai nākotnei.
Aizvien paturēsim prātā Kristus vārdus: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības!”

Genovefa KALVIŠA