Aglonas vēstures lappuses

Jau 18.gadsimta sākumā tiek lietots Aglonas nosaukums. Tas, domājams, izraudzīts tāpēc, ka baznīca un klosteris uzcelts Egles ezera krastā (latgaliski “Agļa”), bet ezers savu nosaukumu ieguvis no tā, ka to ieskāvuši lieli egļu meži.
Aglonas jeb Somersetas ciems dibināts 1883.ga- dā, kad Novijdvora bijušais muižas īpašnieks Roseters tur uz 12 gadiem iedalīja apbūves gabalus un jaundibināto ciemu nosauca savas sievas dzimtas vārdā par Somersetu.
1854.gadā Aglonā ap baznīcu bija 14 mājas un 15 tirgus būdiņas pie mūra, kuras tirgus dienās bija pārpildītas ar precēm, galvenokārt ar pastalām un kliņģeriem.

1826. gadā Aglonas sēravota ūdeni pārbaudīja Viļņas ārstu komisija un atzina tā dziednieciskās īpašības. Vēlāk to pārbaudīja arī Pēterburgas Medicīnas akadēmija.

Par ticību un Aglonas baziliku

Aglonas iedzīvotāji un plaši zemju apgabali ir atradušies dievbijīgu muižnieku Dadziboga un Ievas (dzimušas Felherzam-Sielickas) Šostovicku rokās. Šie, redzēdami vietējo latviešu iedzīvotāju garīgo tumsību, bija nolēmuši šeit radīt viņu garīgās dzīves gaismu. Šī mērķa sasniegšanai tie izvēlas mācību devējus, Sv. Dominika mācekļus, un tiem dāvina plašus zemes īpašumus un ļaudis, uzceļ pirmo klosteri un koka baznīcu.

Pirmā koka baznīca celta 17. gs. beigās, bet to iesvētīja tikai 1751. g. 10. septembrī bīskaps Jezups Dominiks de Kozelsk-Puzina. 1762.g. dominikāņi nolēma celt mūra baznīcu. To cēla 12 gadus. 1800.g. bīskaps Jānis Benislavskis to iesvētīja.
Klostera un baznīcas dibinātāji kā atmaksu par lielajiem ziedojumiem prasīja, lai mūki apņemas uz mūžīgiem laikiem noturēt katrā nedēļā četras svētās Mises šādā kārtībā: pirmdien par Ievas Justīnes Sielickas tēvu un māti, trešdien par Dadziboga Šostovicka un Ievas Sielickas — Aglonas dibinātāju — dvēselēm, piekt- dien par pašu Ievu, sestdien par viņu bērniem un pēcnācējiem.

Dižciltīgais Jānis Šadurskis ziedoja 650 imperiālu, lai veco ērģeļu vietā uzbūvētu jaunas un katru svētdienu par viņa dvēseli, spēlējot uz jaunajām ērģelēm, dziedātu 50 psalmus “Apžēlojies par mani”. Dāvinājums pieņemts 1750. gadā.
Ir speciāla grāmata, kur apzinīgi tika atzīmētas par šiem un daudziem citiem labdariem noturētās Mises.”

Daži statistikas dati

Par kristībām, laulībām, apbedīšanu un svēto komūniju

No 1924.-1931. gadam nav piereģistrēta neviena laulība Aglonas draudzē, toties šajos gados ir reģistrēts pāri par 100 kristībām katrā gadā.

1939. un 1940. gadā nav piereģistrētas nedz laulības, nedz kristības, nedz apbedīšanas un arī svētās komūnijas.

Turpretī Otrā pasaules kara pirmajos gados ir piereģistrēts rekordliels skaits laulību, pat vairāk nekā 30. gadu vidū, arī pēc tam nav bijis tik daudz laulību. Tikai 1986. gads izceļas ar piereģistrētām 32 laulībām, 1989. gads ar 44 laulībām un 1990. gads ar 52 laulībām. Pārējos gados laulību skaits variējas no 1 līdz 31.

Kas attiecas uz kristībām, tad visvairāk to bija no 1924. līdz 1929. gadam, kā arī 1990. un 1991. gadā. Šajos gados kristību bijis vairāk par simtu. Gadsimta sākumā kristību skaits sasniedzis 193, bet gadsimta beigās tikai 149. Kristību buma starplaikos to skaits variējas no 8 līdz 90.

1937. gadā no 75 nokristītajiem 24 bija pirmie bērni ģimenē, 11 — otrie, 12 — trešie, 11 — ceturtie, 4 — piektie, 7 — sestie, 1 — sep-tītais, 2 — astotie, 1 — devītais, 2 — desmitie bērni ģimenē.

1978. gadā no 35 nokristītajiem — 7 bija pirmie bērni ģimenē, 18 — otrie, 6 — trešie, 3 — ceturtie, 1 — piektais.

1994. gadā no 75 nokristītajiem 42 — pirmie bērni ģimenē, 22 — otrie, 6 — trešie, 3 — ceturtie, 1 — piektais, 1 — sestais bērns ģimenē.

1919.gadā no 159 apbedītajiem 119 izvadīja priesteris. Nāves cēloņi dažādi: 10 — nošauti, 1— kritis kaujā, 10 — bērni (vājums), 10 — ar plaušu karsoni, 8 — ar tīfu, 6 — no tuberkulozes, 10 — ar gripu.

Līdz 1942. gadam nav piereģistrēts neviens svētās komūnijas pieņemšanas gadījums. 1950. gadā piereģistrētas 70 svētās komūnijas pieņemšanas, bet līdz 1996. gadam skaits ir vienmērīgs no 20 līdz 30 komūnijām gadā, izņemot 1993.gadu, kad tika piereģistrētas 199 komūnijas, bet nākamajā 1994. gadā — neviena.

Nākamreiz būs Pirmā pasaules kara laika notikuma apraksts, ko arī saglabājusi Irēna Ancāne.

Ilona STEPIŅA