Mans zelts — mana dzimtene!

Pabeidzis vidusskolu, Jans izvēlējās ar mākslu nesaistītu ceļu — devās uz Višķu sovhoztehnikumu par agronomu. Pēc gada jaunieti iesauca dienestā padomju armijā. Tur viņam pirmoreiz dzīvē lieti noderēja mākslinieciskās dotības. Pēc dienesta Jans neatsāka mācības sovhoztehnikumā, izņēma dokumentus un devās strādāt par fizkultūras skolotāju Bērziņu pagasta Upmalas skolā. Tajos gados pedagogiem netika izvirzītas tik stingras prasību attiecībā uz specialitāti un izglītību, kā mūsdienās, tālab Jans šo darbu dabūja bez problēmām. Laikam ritot, viņš atklāja, ka skolotāja darbs īsti neiet pie sirds, tāpēc pēc gada no amata aizgāja. Sava maigā rakstura dēļ Jans nespēja pielietot stingras audzināšanas metodes — skolēni viņu bieži neklausīja un savtīgi izmantoja viņa labsirdību.

“Tobrīd Dagdas lauksaimniecības vidusskolā strādāja Lavrinoviča kungs, kurš pazina manus vecākus, jo šajā skolā ilgus gadus par mehāniķi ir strādājis mans tēvs — faktiski no skolas dibināšanas gada, un paaicināja mani darbā par mākslinieku-noformētāju,” atceras Jans. Tas jau bija mans aicinājums — nostrādāju gandrīz 25 gadus. Mākslinieks-noformētājs padomju ga- dos bija ienesīga un interesanta profesija — vajadzēja daudz aģitācijas plakātu, man nācās zīmēt arī Ļeņinu, Marksu un Engelsu, un šo vīru portretus kurš katrs nedrīkstēja kopēt. Tam vajadzēja saņemt partijas komitejas atļauju. Sovhozu un kolhozu laikā visi partorgi brauca pie manis ar pasūtījumiem. Kad sākās Gorbačova iniciētās pārbūves gadi, iestājās īsti juku laiki, aģitācijas materiālu kļuva arvien mazāk, vairs īsti neviens neko negribēja pasūtīt. Tas šķiet smieklīgi — zīmēt aģitācijas materiālus, bet tolaik partijas darbiniekiem bija ne līdz smiekliem. Ja kaut kas nav, kā vajag, varēja iedzīvoties lielās nepatikšanās. Paralēli tiešajam darbam noformētāja karjeras beigās sāku gleznot, ko daru šobaltdien. Juku gados pametu darbu skolā un pilnībā pievērsos glezniecībai. Izaugsmes nolūkā iestājos Maskavas neklātienes Tautas mākslas institūtā. Viss notika pa pastu, turp nebija jābrauc. Esmu ļoti pateicīgs savai pedagoģei Stellai Matvejevnai, kurai sūtīju zīmējumus ar zīmuli un tušas gravīras. Viņa man ļoti palīdzēja izaugt kā māksliniekam. Trijos gados, pateicoties šīm studijām, ieguvu pamatus, kurus tik ļoti vēlējos un kurus vitāli vajadzēja, lai sasniegtu to līmeni glezniecībā, kāds man ir šodien.”

Jans neapstājās pie sasniegtā, viņš turpināja mācīties patstāvīgi, centās labāk un dziļāk iepazīst klasisko glezniecību, kas viņam patīk, meklēja savu stilu glezniecībā un atrada to — impresionisms, sajaukts ar reālismu. Jans visu gleznu pilnībā raksta tikai ar 2. un 4. numura otām, kad liela daļa mākslinieku izmanto daudz plašāku otu klāstu. Viņš nav skaitījis, cik gleznu radījis, bet to noteikti ir tuvu pāris simtiem. Dažus desmitus viņa darbu var apskatīt mājas lapā www.latart.lv, tiesa, vairākums tur ievietoto Jana gleznu ir pārdotas. Viņa gleznas nav no lētā gala, varbūt tieši tālab nabadzības nomāktajā Latgalē Jans nav plaši pazīstams. Rīgā viņu labi pazīst konkrēts cilvēku loks, kuri tad arī pērk šīs gleznas. Mūspusē gleznotājs mazpazīstams arī tālab, ka viņam nav bijusi neviena personālizstāde, jo tādas sarīkošanai vajag gleznas, bet Jana gleznas sen kā privātkolekcijās. Viņš arī nemīl lieku skaļu troksni ap savu vārdu un nepiedalās dažādos plenēros. Janam nav tuvu draugu mākslinieku aprindās, bet ir draugi kolekcionāri. Tieši ar viņiem Janam ir interesanti parunāt, jo kolekcionāri nereti paši ir ļoti zinoši, ļoti izglītoti mākslas jomā. Viņiem ir interesanti, kā tapis tas vai cits darbs, viņiem nav tādu noslēpumu, kurus mākslinieki cenšas viens otram neizpaust.

Jans: “Tā tas ir, ka ar citiem māksliniekiem man nav sanācis nodibināt ciešus kontaktus. Bet es neko nevienam neslēpju, vienkārši neviens neko arī nejautā. Patiesībā es gleznoju dvēselei. Nopirks — labi, nenopirks — arī nekas slikts. Bet šodien ir tā, ka man pat nav no kā sarīkot izstādi. Vispār es ilgi domāju, bet darbi top salīdzinoši ātri, kādas nedēļas laikā. Es strādāju tehnikā, kas ļauj zīmēt nākamo slāni, pirms iepriekšējais izžuvis. Bet veco meistaru tehnika bija citāda — viņi gaidīja, kamēr paiet 2-3 nedēļas un iepriekšējais slānis izžūst, tad uzklāja nākamo. Tas ir laikietilpīgi. Tagad praktiski visi strādā pa jaunam. Pamatā gleznoju ainavas, jo tas man patīk. Vispār ļoti mīlu gleznot dabu, sevišķi — ozolus. Retumis gleznoju portretus. Reiz gleznoju pat viena Saeimas deputāta portretu. Lai gan viņš bija tēvzemietis, mēs atradām kopīgu valodu un viņš pat iegādājās pie manis vairākas citas gleznas.”

Jans pielieto tikai kvalitatīvus materiālus. Nebija viegli atrast labāko, skaidrība nāca mēģinājumu un kļūdu ceļā. Krāsas savulaik veda no Īrijas, un bija ļoti izdevīgi. Tagad brauc uz Rēzekni, kur pie mākslas koledžas ir labs veikaliņš. Cenas gan krietni augstākas nekā Īrijā. Audekls vairs nav lina, to pērk Daugavpilī. Molberts pašdarināts. Glezno divistabu dzīvoklī visai askētiskos apstākļos, jo nav atsevišķas darbnīcas. Darbus nākas ņemt nost un karināt pie sienas augstāk, lai mājinieki nejauši neuzgrūžas virsū.

”Ezerzemes” redzeslokā Jans nonāca, pateicoties Dagdas novadpētniecības biedrības “Patria” izveidotajam muzejam, kura vajadzībām mākslinieks gleznoja milzīgu darbu sev neraksturīgā manierē. Glezna tapa pēc biedrības priekšsēdētāja Aivara Arnicāna un Dagdas Romas katoļu baznīcas dekāna Pāvela Odiņa lūguma. Tas ir Jana dāvinājums muzejam.
“Šī nav man raksturīga gleznošanas tehnika,” turpina Jans. ”Es strādāju tikai uz auduma un tikai ar divu izmēru mazajām otām, bet šis darbs gleznots uz preskartona un tā tapšanā pielietoju lielās otas. Pretējā gadījumā tā būtu jāglezno mēnešus trīs. Sava milzīgā izmēra dēļ (2,80 x1,80 metri) glezna tapa uz vietas muzejā. Salīdzinot ar sev raksturīgo, šo darbu gleznot bija grūtāk tehniski, bet vieglāk tāpēc, ka atgāju no savas manieres un lietoju lielās otas. Darbs ir tapis ar garīguma ievirzi — gleznā centrālā ir baznīca, kaut arī tālumā un dūmakā. Kompozīcija ir nedaudz izdaiļota, bet atpazīstama — līdzīgs skats paveras, iebraucot Dagdā no Asūnes puses. Gleznas koncepcija bija pārrunāta ar Arnicāna kungu un dekānu Odiņu. Viņi gribēja, lai tā ir kā lauku sētas turpinājums. Manuprāt, ieceri izdevās realizēt pilnībā, kaut gan īsti par gleznu to nevar dēvēt.”
Interesanti, ka Jans zina savas saknes visai dziļi, gleznotāju nebija, bet viņš ir atklājis citu zīmīgu faktu. Viņa vecvectēvs savulaik īrēja zemi no Dagdas baznīcas, un, redz, kā sanāk — Jans tagad šo zemi gleznoja baznīcai. Sakritība. Ja par vecvectēvu Jans zina maz, tad par vectēvu — gandrīz katru dzīves gadu. Kad Jans bija mazs puika, vecāki viņu atstāja laukos pie vectēva Vecokrā, kurš mīlēja daudz stāstīt. Vectēvs bija izglītots polis, tehniskas dabas cilvēks, pabeidzis ģimnāziju, kas tam laikam bija ļoti laba izglītība. Poļu saknes ir arī tuvākā paaudzē: Jana tēvs ir polis, māte — krieviete, tāpēc ģimene, protams, krieviski runājoša. Savu ģimeni Jans izveidojis 1984. gada septembrī, viņa sieva Velta ir latviete no Ķepovas pagasta Dinaborčikiem. Jans latviski saprot, bet atzīstas, ka labāk viņam patīk latgaliešu valoda. Par to jāpateicas sievasmātei, kura ir īstena latgaliete un mīt dzīvoklī pie Jana un Veltas. Bartkeviču meita Ligita absolvējusi Rīgas Tehnisko universitāti kā ekonomiste, plāno sākt strādāt. Līdz šim viņa auklēja mazo Evitu. Izrādās, Jans un Velta jau ir vecvecāki.

Jans ir dzimtās vietas patriots, kas izpaužas viņa gleznās un ne tikai. Pēc vairāku gadu darba Dagdas lauksaimniecības skolā Jans devās peļņā uz Īriju: “Braucu ne jau bezizejas dēļ, bet gribējās nopelnīt. Man tur dzīvo māsa Svetlana, kura turp savulaik emigrēja ar visu ģimeni un šodien angliski runā jau labāk nekā es krieviski. Viņas vīrs strādāja būvniecībā un paaicināja arī mani. Apguvu arodu, maksāja ļoti labi, nebija nekāda iemesla braukt projām, bet mani māca neaprakstāmas ilgas pēc dzimtenes. Ar grūtībām izturēju trīs gadus un atgriezos Latvijā. Mūsu tur daudz no Latvijas. Viņi tur ir tikai naudas dēļ, un daudzi nedomā atgriezties. Bet es nespēju palikt tur, man arī nepatika visa atmosfēra ārpus darba. Tur nav atpūtas iespēju, pēc darba tev nav ko darīt. Latvijā es atpūšos ar dvēseli. Nav svarīgi, ka man šeit maz maksā, ka jūtu naudas trūkumu. Ja man tagad piedāvātu vēlreiz braukt turp pelnīt lielo naudu, es nebrauktu. Man patīk šeit, es ļoti mīlu šo zemi, šo vietu! Es zinu, ka šeit izdzīvošu. Tad kamdēļ man braukt meklēt laimi pasaulē?”

Pēc Īrijas Jans kādu laiku strādāja celtniecībā Rīgā, īrēja dzīvokli divatā ar meitu, kas bija studente. Būvfirmā Jans drīz tika ievērots un dabūja paaugstinājumu. Bet krīzēs laikā firma sabruka, palika parādā strādniekiem. Jans atgriezās Dagdā, vairākus gadus bija bezdarbnieks. Izmantoja iespēju apmeklēt Nodarbinātības valsts dienesta piedāvātos kursus arodvidusskolā un saņēma apdares darbu strādnieka diplomu. Šobrīd Jans ir palīgstrādnieks degvielas uzpildes stacijā.

Juris ROGA