Vai viegli būt vecam?

Sava garuma dzīves pavediens katram tīts,
uz dzīves spoles tinums tam dažāds vīts,
kad tinums no likteņa tiek vaļā raisīts,
tad liekas, ka pavediens bezgalīgs taisīts.

Bet laiks tikai uz priekšu soļo un skrien,
mūža dienas un nedienas projām nes arvien,
man pašam gan liekas, ka līdzi laikam skrienu,
uz mūža finišu savu ātrāk un ātrāk brienu.

Pēc smaga darba gadiem laiks uz vakaru iet,
trūkums un bēdas arī tam līdzi tagad iet,
sirds sāp no bēdām, kurās arvien dziļāk grimstu,
pa mūža ceļu savu arvien lēnāk klimstu.

Gan dabā, gan cilvēka dzīvē puteņo sniegi,
daba un dvēsele kad puteņu varā stieg,
pēc puteņiem arī saulainām dienām jānāk,
kad dabā puteņi un dvēselē sāpes norimt sāk.

Ilgas šodien sadeg sāpēs, bet domas steidz,
lai rītdienas gaišākam laikam tiktu līdz,
lai rosmi un spēku sevī tādu rastu,
ka pats savā laikā izdzīvot prastu.

Kad virpuļodami uz zemi lido sniegi balti,
tie cieši apsedz zemi, lai nav tai salti,
bet nespēj sniegs apsegt man sāpes un bēdas,
nespēj segt dvēselē manā izmisuma pēdas.

Tikai Debesu Valdnieks spējīgs man līdzēt,
trūkumā man grimstot, sāpēs remdēt,
mazumiņu laimes un spēku izdzīvot,
cerību stariņu un lāsīti prieka dot.

P. Dainavs