Jauna estrāde — vecas dziesmas

Ar laiku šovasar tiešām palaimējies — zemniekiem tas sagādā prieku vien. Ja kurš arī nesarūpēja sienu, tad tikai slaists vai nelabojams dzērājs. Fermeru leknajās druvās izbraukuši kombaini ar svešzemju uzrakstiem uz borta, jaudīgo dzinēju troksnis dzirdams gan šur, gan tur. Vārdu sakot, dzīve Latgalē turpinās, lai gan ezeru novadā, kas pēc ļaunu cilvēku nodoma tiek pārvērsts par medību platībām, stipri sarucis iedzīvotāju skaits. Zemes noziedzīgā pārdošana, turklāt ārzemniekiem par smiekla naudu, turpinās. Un nav tādu, kas skaļi iesauktos: “Ko mēs darām? Ko atstāsim bērniem un mazbērniem?”

Gandrīz katru sestdienu mēs tiekam ielūgti uz svētkiem, un “Ezerzeme” par to tikai priecājas. Nenorima vēl iespaidi pēc pankūku ar ievārījuma pildījumu degustācijas Indrā, kad mani paaicināja arī Asūne. Atzīšos godīgi: pierobežas ciemata centru es uzreiz nemaz nepazinu. Aiz skolas redzama sporta manēža, skaistākas kļuvušas tautas nama sienas, bet blakus parādījusies vasaras estrāde. Līdz oficiālai prezentācijai lieta vēl nav nonākusi, taču vietējo mednieku vadītājs Viktors Litvjaks dāsni apslacīja jauno skatuvi ar šampanieti. Un pie mikrofona vairākkārt skanēja pateicības vārdi galvenajam pagasta pārvaldes vīram Jānim Vilgertam: patiešām viņš atstāja labu piemiņu par sevi! Paspiedis roku vadītājam, es netīšām pajautāju: “Vai pārceļ uz Briseli?” Par atbildi Jānis tikai pasmaidīja. Tādi cilvēki vienmēr bija un būs daudz cietušās Latvijas balsts. Viss paliek cilvēkiem...

Asūnes svētkiem “Spēlē, muzikant!” ir sava priekšvēsture. Ak, jau šī Indra: tieši tur dzima ideja organizēt svētkus “Spēlējiet, harmonikas!” Ja parakties dziļāk, tad analoģisks divrindu harmoniku virtuozu konkurss vēl pārbūves rītausmā tika rīkots Krāslavā. Jaunais — mazliet aizmirstais vecais, un Indra savukārt izveidoja mūzikas pasākumu, iesaistot Robežniekus, Svariņus un Asūni. Svariņu ansamblis “Večerinka” izdarīja svarīgu koriģējumu festivāla nosaukumā “Spēlē, muzikant!” Un ir skaidrs kāpēc: vietējais muzikants Jāzeps Gicevičs spēlē ģitāru un mandolīnu. Kāpēc tad jābūt tikai harmonikām? Svariņu muzikālo stafeti (jaunajā estrādē!) ļoti svinīgi pārņēma Asūne, bagātinot festivālu ar himnu, par ko īpaša pateicība skolotājai Žannai Aišpurei. Kas tur ko teikt, jaunrades process aizrauj!

Atzinības vārdus pelnījusi pasākuma vadītāja Olga Lukjanska, kura maksimāli samazināja oficiālo daļu, ar ko bieži “grēko” mūsu masu pasākumu organizētāji. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka arī bez referātiem, koncerts, kas turpinājās trīs stundas, pagāja kā viens mirklis — ar īstu iedvesmu. Dagdas deputātes Ineses Plesņas sirsnīgā uzruna, kā arī novēlējumi pašdarbniekiem, Jāņa Vilgerta skatītājiem tikai palīdzēja uzkarsēt publiku, bet vasaras estrādes projekta autori Svetlanu Ilatovsku klātesošie sveica kā svinību galveno gaviļnieci.

Pirmā uzaicinājumu uz skatuvi saņēma Indra, skanīgā festivāla ciltsmāte. Un sirsnīgā dziesma “Vientuļais harmoniku spēlētājs” ansambļa “Rēvija” izpildījumā izrādījās īsti vietā. Tūdaļ piebiedrojās skatītāji. Vai nu atbilstoši scenārijam vai gadījuma pēc pirmais sāka spēlēt festivāla vecākais dalībnieks Pēteris Namovirs no Indras. Sirmgalvis, kuram rit devītais gadu desmits, tik braši spēlēja “Maija valsi” un “Pauniniekus”, ka uz skatuves un ap to parādījās dejotāji, plaukšķinādami ar rokām un piecirzdami ar kājām, un nevienam nebija žēl apavu. Ja līksmot, tad līksmot ar vērienu! Namovira kompanjons Oļģerts Sivko, nospēlējis koncerta numurus ar harmonikām, vispār ierakstījās štata dejotāju skaitā. Viņš zina, kas labs: visu laiku centās uzlūgt uz deju pasākuma vadītāju. Turklāt iekarsušais pāris nekautrējās uz skatuves aizsegt izpildītājus — gribējās parādīt sevi. Īstu dejotāju pašlaik ir pamaz.

Stīgu instrumentu un harmoniku spēlētāju trijotne no Svariņiem tikai pielēja eļļu ugunī. Un te es skaidri pamanīju, ka visskanīgākās festivāla harmonikas ir Donātam Mileikam no Svariņiem, ko vēlāk apstiprināja arī mūzikas pazinēji. Ukraiņu “Marička” un vēl cilvēka ar iedzimtu talantu rokās...

Vienam numuram sekoja otrs, un retroprogramma ievadīja sajūsminātos klausītājus tālajos un neaizmirstamajos laikos. Jāzeps Rubins ar tādu sajūsmu dziedāja par tālajiem Ziemeļiem un izpostīto dzīvi, ka es neviļus nodomāju... Izrādījās, nē: harmoniku spēlētājs savulaik dienēja armijā aiz Polārā loka. Dziedošais harmoniku spēlētājs izsauca vētrainus aplausus arī par častuškām, bet kupleja par to, ka dziedāja trīsdesmit gadus un dziedās vēl četrdesmit, trāpīja desmitniekā. Sirsnīgā mūzika dziedina dvēseli un pagarina mūžu. Kurš gan to apstrīdēs?

Kad Pēteris Pleiko-Ižiks sāka spēlēt “Balto deju”, viņam tūdaļ parādījās dejotāji. Dāmas vilka savus samulsušos partnerus dienas gaismā. Kaut kas neiedomājams ir dejot gaišā dienas laikā, turklāt skaidrā prātā, bet kur tu liksies. Iznāca tā, ka Robežnieku akordeonistam Guntim Jeromenokam nācās aizstāvēt jaunās muzikantu paaudzes godu. Vēlāk es uzzināju sekmīgas uzstāšanās noslēpumu: Guntis spēlē ērģeles Asūnes baznīcā, publika viņu arī atalgoja. Bet Skaistas bajānists Pēteris Orups pārsteidza visus ar dubultspēli — bajāns un bungas. Arī es apsveicu lauku muzikantu, bija laiks — jaunībā deju vakaros Skaistā es dejoju polkas un lēnos valšus viņa mūzikas pavadījumā. Asūnes harmoniku spēlētāji Vasīlijs Plakošs un Mihails Šukelis uzstājās ar atbalsta grupām, izdabājot skatītājiem.

Fotografēšanas azartā es, iespējams, ne visu paspēju pierakstīt — koncerta programma bija ļoti bagāta un daudzveidīga. Uz skatuves zibēja Asūnes jaunie talanti, divas reizes pie mikrofoniem iznāca ansamblis “Paziņas”, bet vēl solisti, dueti. Kā vienmēr skatītāji ļoti sirsnīgi uzņēma “Večerinku”, un “Čigānieti” tomēr nācās atkārtot. Todien stipri karsēja saule, kas tikai pastiprināja īstas jautrības kaislību virmojumu. Skatītāji ne tikai aizņēma visas sēdvietas, bet vēl vairāk nekā 100 novēlojušos viesu vēroja neparasto koncertu, stāvot kājās. Pārāk pieticīgi bija projektētāji...

Skatītāju simpātiju galvenā balva ne uzreiz atrada īpašnieku. Nosakot uzvarētāju, Olga Lukjanska nosauca muzikantu vārdus, bet zāle reaģēja ar aplausiem. Visskaļākajiem arī bija jānosaka labākais no labākajiem. Te tev nu bija, pateicīgie skatītāji aplaudēja visiem, kas arī apstiprina ne tikai mūzikas festivāla augsto līmeni, bet arī skatītāju kultūru. Piedāvājums laikus pienāca no brīvdabas zāles — pasniegt balvu vienīgajai sievietei harmoniku spēlētājai. Lidija Oļehnoviča ar neslēptu prieku saņēma greznu klūgu grozu — būs piemiņa un arī saimniecībā noderēs. Kad mazliet samulsusī Robežnieku muzikante pozēja kopā ar jauno skatītāju Emīliju, es uzzināju, ka ar harmonikām viņa aizrāvās pirms gadiem piecdesmit. Pašmācības ceļā, kas viņai netraucēja iepriecināt lauciniekus deju vakaros un kāzās.

Pēdējais skanīgā festivāla akords — stafetes nodošana. Turpinājums būs Robežniekos, tiem arī jāizdomā iemīļoto svētku emblēma. Ērika Gabrusāne solījās padomāt, bet solījumu autoritatīvā vadītāja vienmēr izpilda.

Dziedātāji un dejotāji tika uzaicināti uz banketu, un renovētā tautas nama sienas kļuva par jauno ģeogrāfiski jaukto ansambļu rašanās lieciniecēm. Patiešām tajā pasākumā neviens nevarēja nosēdēt uz vietas. Pamatīgi nācās ciest Ķīnas un Turcijas ražojuma apavu zolēm, kas nav domātas ātrajiem fokstrotiem, polkām un sudmaliņām...

Mīļie lauku ļaudis! Vienmēr apbrīnoju jūsu nelokamību un strādīgumu. Ne jau jūs esat vainojami tajās nelaimēs, kas piemeklēja Latviju. Dzīvojiet tā, kā liek jums sirdsapziņa, dariet labus darbus, bet atpūtieties un līksmojiet tā, kā pagājušajā sestdienā Asūnē. Galvaspilsētas parlamenta jampadracis agri vai vēlu beigsies un pienāks ilgi gaidītais laiks, kad mēs leposimies ar Latviju.

Aleksejs GONČAROVS