Lasītāji raksta: Cienījamā redakcija!

Kopš tā laika tad arī sākās mūsu nelaimes. Viena grāvja daļa, 168 metru garumā, kas savieno Plautiņka ezeru ar Geraņimovas Ildzi, stiepjas pa divu zemes lietotāju gabalu robežu. Plautiņka ezers pieder maniem kaimiņiem, kuri dzīvo Daugavpilī. Ūdens no manas meliorācijas sistēmas sākumā ietek Plautiņkā, tad Geraņimovas Ildzī. Slīpums minimāls — apmēram 3 grādi. Turklāt kaimiņi ir ieinteresēti paaugstināt ūdens līmeni savā ezerā. Nepievēršot uzmanību tam, ka cieš mana meliorācijas sistēma, pārpurvojas zemes gabals, viņi regulāri ierīko mākslīgus aizsprostus. Sākumā mēs to vien darījām, ka izjaucām tos. Bet 2008. gada oktobrī uzrakstījām iesniegumu savam iecirkņa inspektoram I. Oļehnovičam. Dokumentā paskaidrojām lietas būtību.

Iecirkņa inspektors atbrauca, apskatīja grāvi, uzklausīja mani un prom bija. Nekādu atbildi es tā arī nesaņēmu. Acīmredzot policijā uzskatīja, ka nav vērts izskatīt šo lietu. Tā kā 2009. gada jūlijā grāvis atkal tika aizsprostots, mēs no jauna uzrakstījām iesniegumu policijai. Noreaģējis uz mūsu lūgumu, atbrauca iecirkņa inspektors Dobrovoļskis. Bet sakarā ar to, Kastuļinas pagasts tagad ir Aglonas novada daļa, lieta tika nodota Aglonas administratīvajai komisijai. Par ko mums darīja zināmu. Tā paša gada 12. augustā mēs tikām uzaicināti uz šīs administratīvās komisijas sēdi. Mēs ieradāmies ap plkst. 10.00 — laikā, kas bija norādīts mums atsūtītajā pavēstē. Aptuveni pusstundu komisija lasīja papīrus un rakstīja. Plkst. 10.30 mūs uzaicināja kabinetā, piedāvāja apsēsties, bet, lūk, stādīties priekšā neviens no pieciem komisijas locekļiem neuzskatīja par vajadzīgu. Sāka ar to, ka kaut ko nolasīja latviešu valodā. Dažas minūtes mēs klausījāmies, tad pateicām, ka nesaprotam, par ko ir runa. Tad (jau krieviski) mums piedāvāja paņemt tulku. Starp citu, vēlāk atļāva mums krievu valodā paskaidrot problēmas būtību. Mēs uzrādījām komisijas locekļiem meliorācijas projektu, objekta pasi, kā arī izrakstu no MK 2004. gada 8. aprīļa noteikumiem Nr. 272. Iznākumā komisija pieņēma lēmumu, ka, lūk, izbraukšot uz vietu, visu apskatīšot un došot atbildi.

No sekojošās atbildes kļuva skaidrs, ka šīs grāvis ir dabisks, bet tajā aizmirstās metāla caurules ir manu kaimiņu īpašums. Un mums ar to nav nekāda sakara, jo grāvis stiepjas pa divu citu zemes lietotāju īpašumu robežu. Pārsteidz tas, kādam gan jābūt speciālistam, lai grāvis, kas tika rakts trīs reizes (1964., 2003. un 2007. gadā) pēkšņi kļūtu par dabisko grāvi! Kur viņi skatījās, uz kādu grāvi? Iespējams, tāpēc mūs neuzaicināja uz apskati? Atbraukušos komisijas locekļus pavadīja kaimiņi.
Kas tad, ja strauts patiešām būtu dabisks? Vai tiešām tādā gadījumā kādam būtu tiesības aizšķērsot ūdens plūsmu? 2009. gada 17. septembrī, saņēmuši Aglonas administratīvās komisijas atbildi, mēs aizbraucām uz Lauku atbalsta dienesta Preiļu nodaļu un vērsāmies pie vecākās inspektores Natālijas Dektjarevas. Arī viņai mēs iesniedzām visus dokumentus. Uz ko saņēmām atbildi: “Pase tika saņemta 1996. gadā, šobrīd tā zaudējusi spēku. Meliorācijas projekts neko nenozīmē. Datorā nav nekādu datu. Respektīvi, tas ir dabisks grāvis.” Lūk, grāvis tā arī kļuva par “bezpajumtnieku”, tas ir, bez jebkādiem dokumentiem.

Uztraukti un sašutuši mēs vērsāmies Daugavpils reģionālajā vides pārvaldē. Iepriekš brīdinājuši par savu atbraukšanu, pārvaldes speciālisti 2009. gada 7. oktobrī apskatīja meliorācijas sistēmu, iepazinās ar dokumentācija, daudz ko paskaidroja. Pašā tikšanās sākumā mēs vienojāmies, kādā valodā būtu ērtāk runāt. Starp citu, ar šiem cilvēkiem bija patīkami sarunāties. Atbildi mēs saņēmām ierakstītā vēstulē. Tajā bija norādīts, ka paskaidrojumus un visizsmeļošāko atbildi es varu saņemt Preiļu Lauku atbalsta dienestā.

Pagājušā gada novembra sākumā pie mums atbrauca vecākais inspektors I. Fjodorovs no Krāslavas. Kā viņš paskaidroja, Natālijas Dektjarevas uzdevumā. Un galīgo atbildi mums it kā došot jau Preiļu LAD.

Fjodorova kungu es pazīstu kā pieredzējušu melioratoru. Savu darbu viņš pilda teicami. Taču, kā zināms, reizēm solīto gaida trīs gadus. Bet grāvi, starp citu, tā arī turpina aizsprostot kaimiņi. Inspektoru ir daudz. Un, kas raksturīgi, visi ir vecākie. Kaut viens būtu jaunākais... Arī komisijas tiek radītas dažādas. Pamēģini uzturēt tādu armiju. Nodokļi sāka kāpt uz augšu — viņu uzturēšanai...

Kāds ir rezultāts?

Juris TRIZNA, ZS “Leviņi”