Indras pagastā, Krāslavas novadā, lauksaimniecība un uzņēmējdarbība jau sen vairs nav tikai profesija – šeit tā ir iespēja palikt, izdzīvot un attīstīties. Zemnieku saimniecības “Nagliņas” īpašnieks Andžejs Petkevičs - ekonomists pēc izglītības, lauksaimnieks pēc pieredzes un alus darītājs pēc paša izvēles - ar savu piemēru rāda, ka arī pierobežā var plānot nākotni, uzsākt jaunus projektus un nebaidīties eksperimentēt. Mēs runājām par darbu uz zemes, valsts atbalstu, attiecībām ar pašvaldību, drošību pierobežā un par to, kāpēc aizbraukšana nav vienīgā iespēja.
- Andžej, jūs esat zemnieku saimniecības “Nagliņas” īpašnieks. Kā sākās jūsu ceļš lauksaimniecībā?
- Patiesībā viss sākās krietni pirms tam, kad es oficiāli nodibināju savu saimniecību. Jau no 18 gadu vecuma biju iesaistīts lauksaimniecībā, jo maniem vecākiem ir sava saimniecība. Es palīdzēju, strādāju, visu mācījos praksē. Var teikt, ka es vienkārši turpināju to, ko viņi bija sākuši.
Paralēli studēju Jelgavā - vispirms ieguvu bakalaura grādu ekonomikā, pēc tam maģistra grādu. Studijas ilga sešus gadus, un visu šo laiku nācās tās apvienot ar darbu šeit, Indrā. Vēlāk iesniedzu projektu programmā “Jaunais lauksaimnieks”, ar otro mēģinājumu saņēmu apstiprinājumu un 2024. gadā nodibināju savu saimniecību, bet jau 2025. gadā - ar Krāslavas rajona partnerības atbalstu - izveidoju alus darītavu.
- Jūs pēc izglītības esat ekonomists. Vai šīs zināšanas tiešām ir noderīgas darbā ar zemi?
- Viennozīmīgi jā. Es pat teiktu - bez tām būtu daudz grūtāk. Pirmkārt, mūsdienās izglītība ir piedalīšanās prasība daudzām atbalsta programmām, subsīdijām un projektiem jaunajiem lauksaimniekiem. Pateicoties tam, es varēju saņemt papildu finansējumu.
Otrkārt, ekonomikas zināšanas palīdz ikdienas darbā: pats kārtoju grāmatvedību, pārzinu mārketinga pamatus, protu analizēt izdevumus un ienākumus. Universitātē mums bija lekcijas par risku vadību, un tas patiešām noder - tu mācies jau iepriekš novērtēt iespējamos riskus un būt tiem gatavs, nevis reaģēt pēc fakta.
Vienīgais mīnuss - tas bija laiks. Katru nedēļu man bija jābrauc uz Jelgavu, bet saimniecība palika šeit. Tomēr kopumā izglītība deva daudz vairāk plusu nekā mīnusu.
- Šodien daudzi jaunieši cenšas pamest laukus. Kāpēc jūs nolēmāt palikt un attīstīt uzņēmējdarbību tieši Indrā?
- Man jau pirmsākumā situācija bija tāda, ka vecāku saimniecība jau pastāvēja, un to vajadzēja uzturēt un attīstīt. Aizbraukšanas variants pat netika apsvērts - šeit bija darbs, atbildība, zeme.
Bet alus darītava jau bija vēlme radīt kaut ko savu, atsevišķu no ģimenes saimniecības. Gribējās izmēģināt sevi uzņēmējdarbībā, pielietot zināšanas, radīt produktu ar pievienoto vērtību. Tā radās ideja nodarboties ar alus brūvēšanu.
- Kā jūs vērtējat uzņēmējdarbības vidi pierobežā? Vai tai ir sava specifika?
- Pats lielākais izaicinājums ir attālums no centra. Mēs atrodamies tālu no Rīgas, un tāpēc gandrīz viss izmaksā dārgāk: piegādes, speciālistu izbraukumi, pakalpojumi. Tas, kas valsts centrālajā daļā maksā lētāk, šeit automātiski ir dārgāks.
Taču kādas īpašas problēmas, kas raksturīgas tikai pierobežai, es nenosaukšu. Vienkārši jāņem vērā vietējie apstākļi un darbs jāplāno, ņemot vērā attālumus un loģistiku.
- Daudzi lauksaimnieki runā par sarežģījumiem ar birokrātiju Kāda ir jūsu pieredze darbā ar LLKC, LAD un LEADER?
- Mana pieredze drīzāk ir pozitīva. Piedalījos LEADER projektā, sadarbojos ar LAD, un nopietnu problēmu man nebija. Sākumā, protams, man palīdzēja - paskaidroja, parādīja, kā pareizi aizpildīt dokumentus, kam pievērst uzmanību. Pēc tam jau visu mierīgi darīju pats.
Darbinieki patiešām ir pretimnākoši - ja gadās kāda kļūda, to vienmēr var izlabot, precizēt, pārstrādāt. Nav tā, ka tevi uzreiz izslēdz no procesa.
- Kā ar jaunajām prasībām, pārbaudēm, foto fiksāciju?
- Kad šīs prasības ieviesa, bija zināmas grūtības. Dažkārt problēma bija tā, ka foto jāuzņem tieši uz lauka, bet tur nav mobilā sakaru pārklājuma.
Tagad sistēma darbojas jau otro gadu, un ar katru gadu kļūst vienkāršāk. Prasības pakāpeniski tiek vienkāršotas, procedūras kļūst saprotamākas. Tagad tas vairs nerada tādu spriedzi kā sākumā.
- Parunāsim par zemi. Pēdējā laikā aktīvi tiek apspriesta zemju atsavināšana pierobežā. Vai tas ir skāris arī jūsu saimniecību?
- Formāli mūsu zemes ietilpst teritorijā, kas ir šajā zonā. Taču faktiski mums nekas nav atsavināts.
Cik es saprotu, ja zemes patiešām tiktu izņemtas, īpašnieki jau būtu informēti. Mēs nekādu paziņojumu neesam saņēmuši, tāpēc acīmredzot šobrīd tas mūs nav skāris, un turpinām strādāt, kā ierasts.
- Vai tas rada nenoteiktības sajūtu?
- Pagaidām ne. Protams, tēma ir nopietna, bet šobrīd nav konkrētu lēmumu, kas tieši ietekmētu mūsu saimniecību.
- Ar ko jūs saimniecībā nodarbojaties šobrīd?
- Pašlaik mums ir 45 hektāri zemes. Galvenie virzieni - graudaugi un kartupeļi. Šogad kartupeļi aizņēma ap četriem hektāriem. Nākamgad plānojam apmēram tādas pašas platības.
Strauji palielināt apjomus neplānojam - tirgus ir nestabils, svarīgi izaudzēt tik, cik reāli var realizēt.
- Kāds bija šis lauksaimniecības gads?
- Gads bija grūts. Ziemājiem veicās labāk - tiem bija vieglāk pārdzīvot mitros laikapstākļus. Savukārt vasarāji un kartupeļi cieta nopietni.
Skatoties uz lauku, šķiet, ka raža ir. Bet, sākot rakt, saproti, ka tā ir vāja. Raža bija ievērojami zemāka nekā pērn.
Situāciju nedaudz glāba tas, ka problēmas bija visā valstī un vietējo kartupeļu cenas pieauga. Pateicoties tam, izdevās vismaz strādāt bez zaudējumiem.
- Kur jūs iegādājaties stādāmo materiālu?
- Daļu sēklas kartupeļu pērkam no vietējiem Latgales zemniekiem, daļu - no sertificēta piegādātāja Balvos. Katru gadu daļu sēklu atstājam arī paši savām vajadzībām.
- Tagad par alus darītavu. Kāpēc tieši alus?
- Sākotnēji ideja bija saistīta ar savas produkcijas pārstrādi. Mēs esam graudkopības saimniecība, un alus ir loģisks veids, kā pārstrādāt miežus.
Pagaidām apjomi vēl neļauj pilnībā pāriet uz pašu izejvielām, taču nākotnē mērķis ir tieši tāds - izmantot savus miežus savam alum. Līdzīgi domājam arī par kartupeļiem - apsveram pārstrādes iespējas.
- Cik alus šķirņu jūs šobrīd ražojat?
- Divas gaišā alus šķirnes. Taču mēs vēl esam tikai ceļa sākumā, tāpēc nolēmām, ka ar to pietiek. Galvenais mums ir garša un individualitāte. Receptes izvēlamies pēc garšas – alum ir jāatšķiras no citiem un jābūt ar savu raksturu.
- Vai izmantojat vietējās izejvielas?
- Jā, pamatā izmantojam Latvijas miežu iesalu. Mums ir svarīgi balstīties uz vietējiem resursiem.
- Alus darītava tiek pozicionēta arī kā tūrisma objekts. Vai jau uzņemat viesus?
- Pagaidām organizētu tūristu grupu vēl nav bijis - darbu sākām jau pēc sezonas beigām. Taču cilvēki no citām pilsētām brauc speciāli pēc alus, interesējas par procesu.
No šī gada, sākoties tūrisma sezonai, plānojam uzņemt apmeklētājus, rīkot ekskursijas un degustācijas.
- Jūs kandidējāt pašvaldību vēlēšanās. Kāpēc nolēmāt izmēģināt spēkus politikā?
- Mani interesē politika kā process. Bija vēlme piedāvāt savas idejas un redzējumu par Krāslavas novada attīstību. Es uzskatu, ka novadam ir potenciāls, un, ja ir iespēja kaut ko mainīt, ir jāmēģina.
- Kādas ir jūsu attiecības ar pašvaldību šobrīd?
- Normālas. Ja nepieciešams, vēršamies pie tās - problēmu nav. Nekādas konfliktsituācijas nav bijušas.
- Vai personīgi esat saskāries ar nelegālajiem migrantiem?
- Jā, esmu redzējis. Ziemā viņu praktiski nav - aukstums. Vasarā tādi gadījumi gadās, taču pamatā ar to nodarbojas robežsardzes dienests.
Vietējiem iedzīvotājiem tas nav kļuvis par nopietnu problēmu, nekādas negatīvas sekas neesmu novērojis.
- Ja varētu iedomāties brīvdienu bez darba - kā jūs to pavadītu?
- Viss ir atkarīgs no gadalaika. Vasarā - aizbrauktu uz ezeru, atpūstos, pabūtu mājās. Bet ziemā parasti tāpat atrodas kāds darbs.
- Un noslēgumā: ko jūs ieteiktu jauniešiem, kuri domā par savu biznesu, īpaši pierobežā?
- Galvenais - nebaidīties un sākt. Ja cilvēks vēlas dzīvot šeit, Krāslavas novadā, ir jāmēģina, jāmeklē iespējas, jāstrādā. Aizbraukt vienmēr ir vieglāk, bet arī šeit var sevi realizēt.
Zemnieku saimniecības “Nagliņas” stāsts ir piemērs tam, kā zināšanas, neatlaidība un gatavība uzņemties atbildību var pārtapt reālā darbā pat attālākajos valsts nostūros. Nestabilas ražas, sarežģītas loģistikas un pierobežas izaicinājumu apstākļos Andžejs turpina attīstīt saimniecību, meklēt jaunus virzienus un ticēt sava novada potenciālam.
Jeļena AVSJUKEVIČA
Foto no Andžeja PETKEVIČA arhīva
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2025
Par projekta “Pierobežas aktualitātes” rakstu saturu atbild to autors.
