Bet kāzu viesi līksmoja un dejoja...

Neparasti sākās izpirkšana: līgavainis atveda sievasmātei dzīvu aunu. Kamēr jaunlaulātie izgāja no mājas, kamēr stādīja krūmu, laistīja, sēdās mašīnās, auns aizlaidās. Tiesa, netālu. Sadzirdējuši brīvībā izkļuvušā “kalima” blējienus, bēgošajam šašlikam pakaļ metās jaunizceptais sievastēvs un viesi no Lietuvas. Ietiepīgo pārnadzi noķēra netālu no Saules veikala Vienības ielā. Jau šis notikums vien rosināja jautrību kāzu procedūrā.

Iepriecināja arī laiks: te uznāk stiprs lietus, te iespīdas spoža saule. Turklāt tas viss mijās gluži kā pēc plāna: kamēr kāzas baznīcā — lietus. Aizgāja pie tilta — mākoņi izklīda. Sasēdās mašīnās, lai brauktu uz banketa vietu, atkal uznāca lietus. Acīmredzot jaunajam pārim kaut kur augšā, debesīs, ir aizstāvis.

Pirmie āķīgie dzīves uzdevumi jauniešiem sākās Valda Pauliņa darbnīcā. Sākumā līgavainis sasita sīkās lauskās krūku, ko podnieks bija nolicis uz bluķa. Tad gāja taisīt jaunu. Viesiem (sevišķi ārzemniekiem) agrāk tādu brīnumu nebija nācies redzēt: tiek ņemts māla pikucis un pusstundas laikā uz podnieka ripas tas pēkšņi pārvēršas par krūku. Kamēr liecinieki “taisīja bērnus” no māla, bet jaunie lika kopā sasisto māla sirdi, viesi parakstījās uz tikko darinātā priekšmeta. Tad bija šampanietis, vieglas uzkodas, un visi atkal devās ceļā, uz banketa vietu.

Skolas zāle pārsteidza ar greznību. Telpas noformējuma ideju un pārsteigumu viesiem galvenā ģeneratore bija līgavas māsa Jūlija. Baltās krāsas apbrīnojams savienojums ar violeto (galdauti, krēslu apvalki, lentes pie sienām utt.) radīja svētku gaisotni, bet salvetes, kas bija saliktas kā līgavas kleita (sievietēm) un kā fraka (vīriešiem) radīja pārsteidzošu iespaidu. Vietu ierādīšanas kartes uz galdiem, kas norādīja katra ciemiņa vietu, viesu izvietojuma plāns pie sienas, kāzu vadītājs un tulks — tas viss bija pārdomāts, jo kāzās piedalījās viesi no deviņām valstīm: Latvijas, Lietuvas, Krievijas, Beļģijas, Holandes, Polijas, Jaunzēlandes, Šveices un Anglijas. Ārzemnieku bija tik daudz ne tikai tāpēc, ka līgava un viņas māsa ir ļoti sabiedriski cilvēki. Vienkārši Sakoviču ģimene jau daudzus gadus uzņem savās mājās AFS studentus. Daudzējādā ziņā pateicoties tam, ģimenes jaunā paaudze brīvi runā un raksta angliski. No AFS Vitas Sakovičas kāzu dienā tika atsūtīts pat atzinības raksts par sadarbību.
Kad viesi sasēdās savās vietās pie galdiem, zālē mūzikas pavadījumā ienāca jaunais pāris un uz katra galda iededzināja sveci, apliecinot to, ka viņi dāvā viesiem savu siržu siltumu. Tad sākās bankets. Sen zināmas tradīcijas mijās ar jaunām. Ģimenes pavarda iededzināšana, vēlēšanu iedomāšanās pie neliela akvārija ar zelta zivtiņām, jaunā pāra deja un līgavaiņa šķiršanās no neprecēto vīriešu pulka, maršam “Atvadas no slavjankas” skanot, līgavas pušķa ķeršana un jaunā vīra deju šovs ar sievasmāti, kura uzdāvināja viņam “trenažierus” (mīklas veltni, pannu, pavārnīcu). Latgales labākā vīramāte Jeļena Leonova pēc mičošanas pārvērta līgavu par galma dāmu, uzliekot viņai skaistu cepurīti un pasniedzot elegantu vēdekli.

Salūta un japāņu balonu vietā bija uguns šovs. Krēslā zem zvaigžņotajām debesīm šis skats bija vienkārši satriecošs!
Otrā diena sākās ar “ārsta apskati”, kas iepatikās ārzemju viesiem. Kaut arī tulks mazliet aizkavējās, taču ārsts un medmāsa prata sazināties gan ar holandiešiem, gan ar Jaunzēlandes pārstāvjiem, nemaz nerunājot par poļiem!

Ārzemju viesi ļoti labprāt piedalījās arī masku izrādē: bija gan runcis Matrjoškins, gan Šapokļaka ar krokodilu Genu, gan sultāns ar savu harēmu. Taču visspilgtāko iespaidu radīja lācis. Ciemiņš no planētas vistālākās malas nolasīja dzejoli “Lācis pekainis”. Ja šis video nokļūs youtube.com, tas vienkārši var uzspert gaisā Internetu!

Svētki pagāja tikpat ātri kā vislaimīgākie mirkļi cilvēka dzīvē. Saradojās Leonovu un Sakoviču ģimenes, aiz sievasmātes mājas ganās draiskais auns.

Turpretim es atcerējos kāzas, kas tika svinētas pirms divdesmit — trīsdesmit gadiem. Atceros, kā precējās mana tante... Todien stipri lija. Līgavainis atbrauca viņai pakaļ ar zirgu, mašīnas piebraukt pie mājas ne- varēja — kā jau laukos... Ciemiņi aiz ratiem gāja basām kājām, tad mazgāja tās pie kaimiņa (vairākus kilometrus tālu), lai sēstos toreizējo lepno marku “Žiguļi”, “Moskvič” un “Zaporožec” automobiļos un tīri brauktu uz dzimtsarakstu nodaļu. Bankets bija lauku mājas zālē. Pirmo kāzu nakti jaunais pāris pavadīja dārzā ratos: pēļa vietā viņiem uzklāja sienu, jo mājā un siena šķūnī visas vietas bija aizņemtas.
Vēl vienas kāzas — no alkoholisma apkarošanas laikiem. Stāstīja, ka esot bijušas tādas svinības, kur grādīgā nebija vispār, dzēra kompotu, morsu, tēju, kafiju. Tiesa, daži pamanījās sarīkot banketu, pasniedzot alkoholu tējkannās un lejot tasēs. Turklāt vēlāk vairākas nedēļas dzīvoja bailēs, ka, nedod Dievs, informācija par alkohola lietošanu kāzās uzpeldēs un ietekmīgas struktūras (komjaunatnes rajona komiteja, partijas rajona komitejas) var uzlikt sodu...

Mainās cilvēki, mode, tradīcijas. Kāzās plēš pokālus, nes līgavu pa tiltu, jaunlaulātie karina slēdzenes, stāda kokus, atstāj zaros savas bērnības simbolus (rotaļu mašīnu, lelli), saņem sālsmaizi, viesi nobārsta jaunlaulātos ar rožu ziedlapi- ņām, graudiem un monētām. Tāpat raud mātes un tēvi laulību ceremonijās baznīcās un dzimtsarakstu nodaļās un mičošanā, bet dzīve vēlāk katram jaunajam pārim dod savu mācību un uzdevumus. Nosvi- nējuši kāzas, jaunlaulātie visbiežāk aizbrauc prom no pilsētas, meklē savu vietu dzīvē. Tā prasa laiks.

Bet kāzas... Tās paliek. Gaisā lido baloniņi un baloži, uznesot debesīs jaunā pāra mīlestību.

Žanna DROZDOVSKA