Par kāpostu dobēm un labu dzīvi

Teikšu godīgi, sākumā likās, ka es pabiju kādā citā Latvijā. Mēs atbraucām uz saimniecību “Rožkalni”. Kaut arī esmu lauciniece, taču atzīšos, ka mani ne visai interesē lauksaimniecība. Bet te man viss bija interesanti. Lai gan it kā nekā sevišķa. Viss kā kādreiz kolhozos un sovhozos: gan lauksaimniecības tehnikas angāri, gan lieli kviešu, rudzu, rapša lauki ar margrietiņām un rudzupuķēm. Tiesa, mani izbrīnīja simpātiska lidmašīnīte, kas atgādināja baltu putnu. Tā tiek izmantota sējumu novērošanai. Un ne tikai. Ar mazo laineri var vienkārši pavizināties. Tādu prieku mums nenācās izbaudīt, un bērni sastājās apkārt spārnotajai mašīnai un priecājās par to kā par jocīgu rotaļlietu.

Kopā ar agronomu mēs apstaigājām saimniecības teritoriju. Te strādā tikai seši cilvēki. Reizēm tiek ataicināti vēl četri strādnieki. Turklāt zemnieku īpašumā ir 90 tīrumi 1300 hektāru kopplatībā. Padomju laikos tas varēja būt vesels kolhozs vai sovhozs, kurā strādāja desmitiem cilvēku. Pat neticas, cik ļoti izaugušas XXI gadsimta tehniskās iespējas, ka cilvēku resursi kļuvuši praktiski nevajadzīgi.

Zemnieku saimniecībā “Dimdiņi” vienīgi iespējamais ir roku tikai pašā sākumā. Te audzē graudaugus un kāpostus. Mēs esam pieraduši savos sakņu dārzos redzēt dažas kāpostu dobes, kuras var vienkārši pārskaitīt. Bet milzīgajā laukā, kas pavērās mums visā krāšņumā, kāpostgalvas nav iespējams saskaitīt, jo tās aug 65 hektāru platībā. Dažādas šķirnes, tajā skaitā arī Ķīnas. Kāposti tiek audzēti arī divās siltumnīcās ar ērtu laistīšanas sistēmu. Pirmā ravēšana notiek tikai ar rokām, un šajā darbā nodarbināti desmit pastāvīgie strādnieki.

Atzīšos, mēs patiešām jutām viņiem līdzi. Neskaitot viņus, saimniecībā nodarbināti vēl divi traktoristi un divi mehāniķi. Kāds no semināra darbiniekiem pajokoja, ka te zaķiem zaļa dzīve. Gide speciāliste apgalvoja, ka zagļi garauši patiešām te iegriežas bieži. Taču kāpostu ir tik daudz, ka, protams, liela ļaunuma nav. Ražu neapdraud arī pāris divkājaino zagļu, kuri uzradušies apkārtnē. Kā mums pastāstīja, audzējot visu iecienītos dārzeņus, tiek izmantotas vismūsdienīgākās metodes, kas izslēdz ķīmiskā mēslojuma pielietošanu. Tad mēs aizbraucām uz ražotni, kur galviņkāposti tiek pārstrādāti un uzglabāti, no kurienes tie nonāk pārdošanā. Nogaršojām arī derīgo, bet ļoti skābo kāpostu sulu. Kaut arī bija daudz praktiskas informācijas, gan bērni, gan pieaugušie lieliski atpūtās. Es vispār esmu lauku ainavu cienītāja, bet te viss sakopts gādīgi, ar gaumi un prasmīgi pielāgots, lai cilvēki strādātu ar prieku. Tās nav vienkārši saimniecības, bet īstas lielsaimniecības, kurām ir savs stils: skaistas ēkas, ar trimeri apstrādāta teritorija, līdzena kā gluds zaļš paklājs. To rotā skaistas puķes un augi, kas rada lielisku noskaņojumu.

Lūk, tādus iespaidus es atvedu mājās uz dzimto un mīļo Latgali. Taču, kā saka, ciemos ir labi, bet mājās — vēl labāk. To es saku tāpēc, ka pie mums nav sliktāk. Mūsu pusē noteikti ir tādas saimniecības, kuras var lepoties ar savu darbu un droši demonstrēt to viesiem no citiem Latvijas reģioniem. Vienkārši mēs paši skaidri nezinām, kas notiek mums deguna priekšā. Jo kā mēs izskatāmies ārpus Latgales robežām? Vienu un to pašu skandina centrālie laikraksti un mēs paši: depresīvs reģions, degradējas iedzīvotāji, kuri vairs neko necenšas darīt. Protams, problēmu patiešām daudz un šādiem paziņojumiem ir reāls pamats. Es pati dzīvoju laukos un redzu, cik dziļa ir “Latgales krīze”. Šajā sakarā atgādināšu par interviju, kuru sniedza vides un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs laikrakstam “Vesti segodņa (pielikums “Delovije vesti” š. g. 16. jūlijā).

Iesaku palasīt šo materiālu tiem, kuriem nav vienalga, kas gaida vai var gaidīt mūs tuvā nākotnē. Runa ir par Latgales attīstības plānu. Laikraksts ziņo: lai Latgale izkļūtu no ekonomiskās krīzes, kam saskaņā ar valdības plāniem jānotiek tuvākajos 3 - 4 gados, valsts iedalīs 83 miljonus latu. Kopumā no publikācijas kļūst skaidrs, ka, neraugoties uz solīdo finansiālo palīdzību, viegli ceļi Latgales teritoriju atdzimšanā vienalga nav paredzami. Un tā ir taisnība. Tāpat kā tas, ka cilvēki diemžēl jau nopietni neuztver runas par kaut kādu palīdzību. Kad runa ir par izmaiņām mūsu reģiona dzīvē, katrs taču “no augšas” teikto piemēro sev. Piemēram, par to, ka mēs visi varam kļūt par biznesmeņiem, ja vien gribam. Esmu pārliecināta, ka nebūt ne visiem tas ir pa spēkam, un vispār nav arī vajadzības. Lūk, man nav uzņēmējdarbības spēju. Tātad es bojāju lietu, tāpēc manai zemei līdz ar mani nav uzplaukuma? Ja valstī ir reģions, kur bezdarba līmenis sasniedz 22%, vai te vainojami paši cilvēki? Taču bezdarbnieku armija nav augusi pati par sevi, bet tās ir mums visiem zināmo bēdīgo notikumu sekas, kuru valstī ir tik daudz. Vai tad tiešām Latvijā nesaprot, ka nebūt ne visi cilvēki grib atstāt dzimteni labākas dzīves meklējumos? Vienkārši tad, kad cilvēks mēģina uz vietas iekārtoties darbā, no tā nekas neiznāk. Nelīdz nedz valsts valodas prasme, nedz zināšanas un kvalifikācija. Tas viss man labi zināms no savas pieredzes, tāpēc es atbildu par saviem vārdiem.

Ko tad atliek darīt? Gaidīsim solītos miljonus. Cerēsim, ka pašvaldības tos pareizi sadalīs, un mēs, latgalieši, mēģināsim uzlabot dzīvi.

Irina ROMANOVA