Kas tā tāda — konspiroloģija?

Ir gan formālas un atklātas grupas, gan arī neformālas un slēptas. Jebkura legāla organizācija (uzņēmums, sabiedriska organizācija, valsts iestāde) ir formāla grupa. Savukārt pie neformālām grupām var pieskaitīt gan spontānas, gan pastāvīgas domubiedru, interešu vai radinieku kopas, noziedzīgas un/vai nelegālas organizācijas, kā arī dažāda veida slepenas grupas (slepeni ordeņi un biedrības, specdienesti, specdienestu organizatoriski veidojumi).

Sabiedriskos procesus ietekmē gan atsevišķas spilgtas personības, gan noteiktu domu un noskaņojumu ietekmē esošas ļaužu masas, gan formālas organizācijas, gan arī neformālas cilvēku grupas. Tomēr visacīmredzamākā ietekme ir formālām grupām, kuras darbojas atklāti esošās sabiedriskās kār- tības ietvaros, sniedzot par savu darbību un izplatot oficiālu informāciju. Formālo organizāciju darbības acīmredzamības (“pierādāmības”) dēļ tās tiek pētītas, pie tām tiek apelēts, ar tām tiek izskaidrots un to veikumu un viedokļu summa tiek ierakstīta vēsturē, atstājot ēnā pārējos sabiedriskos procesus ietekmējošos faktorus, tai skaitā neformālās organizācijas, kuru ietekme oficiālajās sabiedrisko procesu zinātnēs (politoloģija, socioloģija, vēsture) tiek apskatīta minimāli.

Konspiroloģijas pētījuma objekts

Neformālo organizāciju ietekmi uz sabiedriskiem procesiem pēta konspiroloģija. Attiecībā uz konspirācijas (sazvērestības) teorijām dominē divu veidu plaši izplatītas galējas attieksmes. Viena, īpaši neiedziļinoties, paziņo, ka jebkāda konspirāciju teorija ir nepatiesa, jo tā ir nepamatota un nav pierādīta, ar pierādījumiem saprotot formālo organizāciju sniegtās ziņas. Daļa šāda uzskata pārstāvju terminam konspirāciju (sazvērestības) teorija piešķir nievājošu, nenopietnu, nepatiesu nozīmi, brīvi pēc saviem ieskatiem izmantojot to, lai diskreditētu jebkādus cilvēku mēģinājumus saprast notikumu patiesos apstāk- ļus.
Otra plaši izplatīta pieeja ir pārāk nekritiska kādas no daudzo konspirācijas teoriju postulātu pieņemšana.

Gan viena, gan otra pieeja ir nepareiza un kaitē cilvēka reālai rīcībspējai, jo kropļo tā sabiedrisko notikumu uztveri, apgrūtina spriestspēju un traucē gan iegūt, gan pielietot informāciju par sabiedriskajiem procesiem. Cilvēki ar šādiem uzskatiem ir akli, viņi skatās, bet neredz, klausās, bet nedzird. No šādiem cilvēkiem nav īpašas nepieciešamības slēpt informāciju, tā var atrasties viņu acu priekšā, bet viņi to neuztvers, nesapratīs un nepratīs izmantot, galvenais ir uzturēt viņus šādā aklā stāvoklī. Šādus cilvēkus bez bažām var nodarbināt kādu slepenu mērķu sasniegšanai un viņi tos aizrautīgi centīsies sasniegt, pat nesaprotot, ko īstenībā dara un kādiem mērķiem kalpo. Pēc šādiem principiem strādā slepenās organizācijas, specdienesti un tiek vadīti sabiedriskie procesi, šī principa praktiska izmantošana ir “Rietumu” tipa ”demokrātijas” un “vārda brīvības” pamatā.

Ja absolūta sazvērestību teoriju nepieņemšanas negatīvā ietekme ir acīmredzama, tad nekritiskas konspirāciju teoriju pieņemšanas kaitnieciskās sekas ir dziļākas un nemanāmākas.

Konspiroloģijas negatīvā ietekme

Konspirāciju teorijām ir cita nelaime. Lai gan ir pietiekami daudz nepamatotu sazvērestību teoriju, ko varētu pieskaitīt pie politisko pasaku literatūras žanra, ir gana daudz konspirācijas teoriju, kuru pamatā ir pietiekami liels daudzums faktu un ticamu, vērā ņemamu hipotēžu. Rūpīgi apdomājot patiesākās un sakarīgākās konspirāciju teorijas un salīdzinot tās ar realitāti, vispārējām sabiedrisko procesu likumsakarībām un oficiālajām ziņām, ir iespējams iegūt kaut cik patiesu sabiedrisko notikumu attīstības ainu. Diemžēl konspirāciju teorijas neveicina šādas kritiskas un racionālas uztveres veidošanu cilvēkos, tās izmanto šādu pieeju, lai parādītu oficiālo versiju trūkumus vai melīgumu, bet pašas pret sevi šādus standartus nepiemēro.
Nepatiesi fakti, apšaubāmas hipotēzes, pārspīlējumi un patiesās ainas kropļojumi nav galvenie konspirāciju teoriju trūkumi (tie ir acīmredzami attiecīgi salīdzinoši viegli labojami). Konspirāciju teoriju lielākais trūkums ir nepamatoti liela un pārspīlēta neformālo organizāciju ietekmes uz sabiedriskajiem procesiem parādīšana, atstājot ēnā spilgtu per-sonību un cilvēku ietekmi.
Konspirāciju teoriju uzburtā pasaules aina vēsta, ka visu nosaka slepenas sazvērnieku grupas un attiecīgi t.s. “mazais cilvēks” nekādi nevar ietekmēt notikumu attīstību. Noticot šim principam, sabiedrisko procesu interesents, lai gan ir gudrs, zinošs un enerģisks, neko nespēs mainīt, jo viņš vienkārši neko nedarīs, jo, redziet, ir slepenas neformālās grupas, kuras visu nosaka, kādēļ jebkāda darbība ir bezjēdzīga. Lieki teikt, ka šādu ideju plaša izplatība ir izdevīga tām formālajām un neformālajām grupām, kuras grib saglabāt esošo stāvokli, un negrib pieļaut, ka uz sabiedrisko notikumu skatuves parādītos jauni spēki.
Šīs idejas pievilcība ir apstāklī, ka tā lielā mērā ir patiesa, jo neformālas organizācijas pastāv un to ietekme uz procesu attīstību ir liela. Bet šī ietekme ne tuvu nav tik absolūti liela, kā to netieši un aizplīvuroti liek noprast konspirāciju teorijas, šī ietekme ir nevis primāra, bet sekundāra.

Ivars PRŪSIS