Zofija Jonina: “Vajag ticēt, ja neticēt — nekā nebūs!”

“Tolaik pat domas nebija, ka rakstīšu dzeju, bet, kā jau stāstīju, dažām spilgtas dzejas rindiņām izrādījās noteicošā loma profesijas izvēlē,” turpina Zofija. ”Sava vīra Ruperta ietekmē pati sāku rakstīt dzeju. Pirmo dzejoli jaunībā veltīju viņam, kad aizbrauca studēt uz Veļikije Luki. Tagad man tas šķiet bērnišķīgs, bet rakstīts no sirds. Kad 2009. gadā ģimenes lokā Rupertam svinējām 70 gadu jubileju, vajadzēja sarūpēt dāvanu. Gribēju nopirkt dāvanu karti, bet viņš jau nebrauks uz Rīgu iepirkties. Gribēju tūrisma ceļazīmi, bet viņš jau nebrauc uz tālām zemēm. Nolēmu uzdāvināt dzīves nogriezni, sākot no 1963. gada. Sāku vākt fotogrāfijas albumam. Sameklēju tās, kur Viļņā iepazināmies, viņa institūta bildes, sovhoza laika bildes, mazbērnu bildes. Ekskursijās viņš maz brauca, bet bija aizrautīgs mednieks. Fotogrāfijas parakstīju ar pašas sacerētām dzejas rindām.”
Protams, ka atkal un atkal bibliotēkas lasītavā skanēja skaistas dzejas rindas.

Lai gan Zofija apgalvo, ka nopietni dzeju nekad nav rakstījusi, jubilārs, visi draugi, radi, paziņas, bija patīkami pārsteigti par šādu dāvanu. Viņa ir veltījusi dzeju arī savu vecāku dzimtajai pusei un arī Ezerniekiem, kurus uzskata par savu tagadējo dzimteni. Viņai nekad nebija aktuāls jautājums apgūt latviešu valodu vai nē, kļūt par Latvijas pilsoni vai nē. Viņa nekad nav nožēlojusi, ka dzīvo Ezerniekos, pat domas tādas nebija, jo te ir viņas vīrs, te auguši viņas bērni, te spēlējas viņas mazbērni.
Zofija: “Kad Baltkrievijā apciemoju vecākus, vietējie bija neizpratnē un jautāja viņiem: ”Laikam jūsu meitai svešumā slikti klājas, jo, braucot projām, vienmēr raud!” Bet tur taču palika mamma, tētis, dzimtās mājas, sirdij tuvas un pazīstamas vietas! Tajā pašā laikā ar visu sirdi esmu iemīlējusi Ezerniekus un šo pusi, šī vieta nevar palikt nepamanīta, un tai veltu dzeju...

Es nevaru nodalīt dzimtenes — Baltkrievijā pavadīti 18 gadi, šeit — 40. Nostalģija pēc Baltkrievijas ir, bet laikam jau Latvija man ir daudz tuvāka sirdij. Tagad tajā kaimiņvalsts ciemā vairs nekā nav, vecāku māju nācās pārdot. Baltkrievijas prezidents pieprasa, lai visi privātīpašumi ir turpat ideālā stāvoklī, bet kā to izdarīt, ja atbrauc reizi divos gados? Kamēr tur dzīvoja vecākā māsa, mēs Latvijā priecājāmies, ka māja saglabāta. Kad viņa negaidīti aizgāja viņā saulē, situācija krasi mainījās. Kā savu māju pārdot? Asaras līst, nē, vēl nē! Atbraucu mājās, kaimiņiene atnesa dzejoļu krājumu poļu valodā, un tajā ir dzejolis “Māja”. Tas mani stipri ietekmēja, jo māja nav tikai sienas un jumts, bet arī mātes balss. Bez mātes māja ir tikai sienas un jumts — nekas vairāk. Tā es un Lietuvā dzīvojošā māsa nolēmām vecāku māju pārdot.”

Atkal un atkal Zofijas dzīvē dzeja spēlē zīmīgu lomu. Sveša vai sava, bet tā palīdz pieņemt pareizus lēmumus. Dzeju raksta tikai no iedvesmas un neuzstāda sev mērķi uzrakstīt pēc iespējas vairāk dzejoļu. Par šo viņas talantu vispār retais zināja, jo gadiem ilgi viņa to nekur neafišēja. Pateicoties Ezernieku bibliotekāres Lidijas Igaunes organizētajai dzejas pēcpusdienai, tagad šo nelielo noslēpumu zina daudzi. Arī pašas bērni saka: “Vajag izdot krājumu!” Zofijas mapītē netrūkst dzejoļu, veltītu veselībai, dvēselei, mīlestībai, bērniem, draugiem, vīram — nespēju uzskaitīt pilnīgi visu.

”Ziniet, bija padomju laiks, alga — 60 rubļu, četras dzimšanas dienas, plus sava, un 23. februāris arī jāatzīmē,” smaidot turpina Zofija. “Kādas gan dāvanas es varēju atļauties? Savām rokām taisīju atklātnes, parakstīju dzejā un apsveicu. Es taču labi zināju par katru visu, kuram kādas problēmas. Piemēram, Vitālijs ģeometrijā ienīda aksiomas, centos viņu atbalstīt, apspēlējot šo problēmiņu savā apsveikumā dzejas rindiņās. Viņš pēkšņi man pasaka, kā gan to varēja nesaprast?! Jaunības laiku dzeja? Ziniet, tagadējai paaudzei vajag, lai dāvina briljantus, bet man vīrs uzdāvināja spogulīti un mazu piezīmju grāmatiņu, kurā es ierakstīju savus dzejoļus un tur tos slēpu, lai neviens nezina. Tieši tie no jaunības dienām arī ir saglabājušies. Tas 1963. gada spogulītis man ir dārgāks par visām dārgajām dāvanām.”

Starp citu, Zofijas dzejā arī briljanti apspēlēti ar humoru, pretstatot agrāko gadu un tagadējās vērtības: “Dzirdēju reiz šādu izteikumu — es viņam bērnu dzemdēju, bet viņš man par to uzdāvināja briljantiņa gredzenu! Mūsu jaunībā pat domas tādas nebija, jo pats bērns bija kā prieks, kā dāvana. Bet dzīve mainās, viss mainās...”

Manas sarunbiedrenes dzīvē ir bijuši smagi brīži. Slimnīcas gultā pavadītais laiks ritējis uz pesimistiskas nots, bet tad rokā patrāpījās viens Ārijas Elksnes dzejolis, kuru Zofija pārrakstīja uz nelielas papīra lapiņas un kas beidzas ar vārdiem:

“Grūtums iezīsts no mātes krūts,-
Grūti - tas nozīmē - dzīvot.”

“Es sapratu, ja reiz Dievs sūtījis man tādu pārbaudījumu, tad ir jānes šis krusts. Es to dzejoli visu laiku nesāju līdzi, esmu pat nodrukājusi, bet dārgāks ir tas, kas tika ar roku pārrakstīts. Tas ir palīdzējis arī manai paziņai — izmisuma brīdī es viņai lasīju šo Ārijas Elksnes dzejoli. Vajag ticēt labajam, ja neticēt — nekā nebūs!”

Zofija ir viena no tiem pagasta iedzīvotājiem, kuri apmeklēja Ukrainas fotomākslinieka Anatola Kauškaļa apmācību kursus, kas notika Ezernieku pagasta bibliotēkā, realizējot pilotprojektu “3i - ieraugi, iekadrē, ievieto”. Viņas fotogrāfiju nav izstādē, taču par doto iespēju pensionāre sajūsmā un arī šim notikumam veltījusi dzeju.

Zofija: “Nedaudz pastrādājām, mums pavērās jauni horizonti. Diemžēl man nebija laba fotoaparāta, bet es centos. Tēlaini runājot, Anatols man norautu rokas un kājas par tādām bildēm, kā šeit jums rādu, bet es fotografēju to, kas man patika. Lūk, šo bildi varētu nokadrēt, nedaudz pielabot un būtu labāk. Man gribas ilustrēt savu dzeju, ne jau visu ņemt interneta plašumos. Man šie kursi daudz deva arī poēzijai. Atceros Anatola vārdus, ka jebkurā radošajā darbā vispirms jābūt domai, idejai. Esmu pilnībā ar viņu vienisprātis!”

Zofija izmanto jebkuru iespēju, lai apgūtu ko jaunu. Kamēr nebija pieejams internets, pētīja vēsturi, lasīja bibliotēkā vēsturiskus romānus, enciklopēdijas gan par Krieviju, gan par Latviju. Gatavojoties kārtot eksāmenus pilsonības iegūšanai, sistematizēja visu informāciju par Latvijas prezidentiem. Tad lī-dzīgā kārtā ķērusies klāt Anglijas karalistei un viņu valdniekiem līdz pat Elizabetei, tad sistematizējusi franču karaļus. Kad parādījās internets, atklājās, ka tur tas viss ir gan alfabētiskā, gan hronoloģiskā kārtībā, kā vien sirds kāro. Atzīstas, ka tobrīd nodomājusi: “Muļķe, kamdēļ es tik ilgi sēdēju?” Bet patiesībā šīs zināšanas lieti noderēja sevis pilnveidošanai.

Zofija spēj sazināties poļu, baltkrievu, krievu un latviešu valodā, kurā gan brīvi lasa un tulko, bet runāšana sagādā grūtības. Viņas dzimtajā pusē Baltkrievijā ilgu laiku bija poļu valdība, tur mitinājās daudz poļu. Līdz skolai ģimenē visi runāja poliski, skolā Zofija aizgāja sešos ar pusi gados un mācījās labi. Sarunas gaitā viņa vairākkārt uzsver, ka ir milzu pateicību parādā daudziem cilvēkiem, kas bija un ir apkārt viņai. Zofija ir ne tikai dzejniece, bet arī lieliska rokdarbniece. Viņas rokdarbu prasmes ir padziļinājusi skolotāja Stanislava Belkovska, kura brīdinājusi, ka nebūs viegli, bet Zofiju tas nav atturējis, un nesenajā rokdarbu izstādē varēja aplūkot viņas tamborētās šalles no lina, arī adījumus. Ada Zofija sen, arī izšuj krustdūrienā. Tā kā piedzima visi puiši, tad ar viņiem kopā gan zāģējusi, gan ēvelējusi, gan braukusi makšķerēt, gan kopā sēdās izšūt krustdūrienā lielo paklāju 2x1,5 metri, kurā katrs izšuva savu stūrīti. Starp citu, jaunākajam puikam mājturību mācīja tieši skolotāja Stanislava Belkovska.

Jau kuro reizi bibliotēkas lasītavā skan sarunbiedres dzeja. Viņa vienu pēc otra sauc vārdā vienkāršus darbarūķus, kuri devuši ieguldījumu viņas attīstībā un izaugsmē.

“Pateicoties Antoņinai Dubrai, es sāku izprast latviešu dzeju,” apgalvo Zofija. “Kad mani bērni sāka iet skolā, viņiem bija jāmācās dzejoļi latviski. Es domāju, ak, Dievs, kā to visu var iegaumēt? Tagad pati viegli iegaumēju, vienīgi nevaru iegaumēt Andra Vējāna dzejas šīs pāris rindas:

”Mēs tepat vien paliksim un būsim,
Zem tā bērza, kurā svilpo strazds...”

Proti, visi būsim zem tā, bet vēl nav mūsu laiks. Kad man veselības uzlabošanas nolūkā vajadzēja pastaigāties pa mežu, sadzirdēju dzeguzi. “Dzeguzīt, dzeguzīt, cik man atlicis dzīvot?” Ku-ku! ”Muļķe,” nodomāju. Mājās pārnācu dusmīga, bet tādas sportiskas dusmas uz putnu, un tūlīt pat uzrakstīju dzeju.

Juris ROGA