Latvāņi uzbrūk

Bīstamais monstrs rada atbaidošu iespaidu. Bet jūlijā — septembrī, kad nogatavojas sēklas, mums jābūt ļoti piesardzīgiem, jo kontakta laikā saules staru ietekmē var dabūt stiprus apdegumus. Īpaša bīstamība izskaidrojama ar to, ka pieskaršanās augam sākumā neizraisa nekādu nepatīkamu sajūtu. Tāpēc es ar prieku uzņēmu laikraksta “Vesti segodņa” paziņojumu par to, ka Vides un reģionālās attīstības ministrija nolēmusi nākamgad pilnīgi nopietni uzsākt latvāņu apkarošanu. Šā gada uzdevums — informācijas vākšana par to, cik lielā mērā šīs nezāles ir izplatītas Latvijā. Bet pagaidām, kā sarkastiski norāda laikraksts, šīs nezāles vēl var augt.

Ja tā nav kārtējā muldēšana, tad apkarošana notiks arī dažos mūsu pagastos. Es bieži braucu caur Šķeltovas pagastu, kur gar ceļu arī nācies redzēt, cik strauji kuplo latvāņu džungļi, kas aizņem lielas platības. Parasti vislabāk latvāņi aug tur, kur zeme vairs netiek izmantota. Vispār nezāles lieliski jūtas visur, nerotājot savas “okupēšanas” vietu.

Es esmu par to, lai mēs tomēr paliktu savas zemes saimnieki kaut vai privātīpašumu robežās. Un nevajag gaidīt, kamēr zeme aizaugs ar šīm briesmīgajām nezālēm līdz tādai pakāpei, kad patiešām būs jāizstrādā nopietni valsts pasākumi. Cik daudz gadu mēs cīnāmies pret Kolorādo vabolēm un “amerikānieti” un nepadodamies! Kam gan gribas palikt bez kartupeļiem un citām dārzeņu kultūrām?

Kādu reizi mēs pamanījām vairākus latvāņu stublājus netālu no savas mājas. Rīkojāmies vienkārši: nocirtām līdz pašām saknēm un labi nokaisījām ar sāli. Arī tagad te ir tīri. Tiesa, šogad divi “iebrucēji” tika manīti avenājā, taču tos piemeklēja tāds pats liktenis. Var arī nopļaut latvāņus pirms ziedēšanas sākuma. Būsim uzmanīgi pret to, kas notiek apkārt, citādi aizaugsim, sāksim nīkuļot un nemanot pārvērtīsimies par mežoņiem... Kurš tad cīnīsies un kāpēc?

Irina ROMANOVA