Zofija Jonina: “Vajag ticēt, ja neticēt - nekā nebūs!”

4. jūnijā rīkotā dzejas pēcpusdiena Ezernieku pagasta bibliotēkas lasītavā atklāja vietējiem cilvēkiem dzejnieci Zofiju Joninu, kura bija atsaucīga un piekrita sarunai ar žurnālistu, kuras gaitā viņa dzīves spilgtākos notikumus ilustrēja ar savas dzejas vārdiem.

“Atceraties, vienreiz jūs bibliotēku apciemojāt laikā, kad neliela grupa pagasta iedzīvotāju (ar mani tai skaitā) mocījās pie Lidijas datorkursos,” mūsu saruna iesākās ar ekskursu netālā pagātnē. ”Galu galā Lidija kursos mani iemācīja strādāt gan ar skeneri, gan ar printeri, gan sūtīt un saņemt e-pastu, gan daudz ko citu. Agrāk biju gājusi citos datorkursos, bet tik daudz un tik kvalitatīvi, kā Lidija, man neviens cits nav iemācījis. Es pat uzskatu, ka viņa mums iemācīja visu, pilnīgi visu. Biju tik paklausīga, ka pat pildīju mājas darbus, jo mājās ir dators un internets. Kursos iegūtās zināšanas man ļoti noderēja saziņai ar bērniem pa e-pastu un skype, kā arī sāku noformēt savu dzeju. Skatieties, šajā mapītē ir mūsu Ežezerā mītošie baltie gulbji, kurus es novēroju visu vasaru. Viņi peld uz mūsu novadnieces, skolotājas Valentīnas Ivanovskas māju ezera krastā un gaida pa- rādāmies saimnieci, kura nesenā pagātnē aizgāja viņsaulē. Gribat dzirdēt viņai veltītās dzejas rindiņas?”

Jā, protams! Skolotāja Valentīna Ivanovska bija mana skolotāja, un Zofijas dzejas vārdi ir tik skaisti, izjusti dziļi un precīzi. Atmiņu kamols pats attinas desmitus gadu atpakaļ, liekot atkal un atkal atcerēties arī citus bijušos skolotājus, kuri savus audzināmos centušies ievirzīt uz pareizā ceļa, un katrs pats pa to gājis tālāk, kā mācējis, cik pieticis apņēmības, mērķtiecības, arī spītības un citu ne mazāk svarīgu īpašību, tostarp arī dzimtenes mīlestības.

Starp citu, Zofija par savu dzimteni droši var saukt gan Ezerniekus, gan Rietumbaltkrievijas Grodņas apgabala ciematu Svirj. Tieši tur viņa ir dzimusi, pabeigusi vidusskolu. Tajā pusē visi baltkrievi runāja poliski, Zofijas mamma savus bērnus gribēja redzēt ne tikai kā labi audzinātus, bet arī ļoti izglītotus. Vecāko māsu viņa aizvedusi uz Lietuvu stāties Viļņas pedagoģiskajā skolā, lai izmācītos par sākumskolas klašu skolotāju poļu skolā. Bet meita to negribēja, viņa pabeidza tirdzniecības skolu un kļuva par lielisku prečzini. Pienāca Zofijas laiks apgūt profesiju, mamma, protams, gribēja piepildīt savu sapni un arī otru meitu sūtīja uz to pašu Viļņas pedagoģisko skolu.

“Mamma lika akcentu uz skolotājas profesiju tieši poļu skolā,” Zofija dalās atmiņās. ”Viņa mani aizveda uz Viļņu un aizbrauca mājās, bet tajā skolā tieši tobrīd uzņēma pirmo bērnudārza audzinātāju grupu krievu plūsmā. Kas tas tāds bērnudārzs, Baltkrievijas laukos dzīvojot, es tā īsti pat nezināju. Uzņemšanā uz galdiņa gulēja kaudzīte žurnālu “Doškoļnoje vospitanije”, kurus, gaidot savu kārtu, pašķirstīju. Pilnīgi nejauši atvēru lappusi, kurā priekšā bija dzejolis. Tā autoru diemžēl vairs neatceros, bet dzejoli tūlīt pat jums noskaitīšu:

”Predmeti mojej romantiki,
Na solnišķe laskovo šcuritjsa.
Nosjat na makovkah bantiki,
Parami hodjat po ulice.
Ļubopitnih, nelovkih s vidu,
Ja v boļšuju žizņ povedu.
I artistki budut zavidovats,
Vospitateļu v detskom sadu.

Sēžu ar žurnālu rokā un domāju, ko darīt? Izlēmu, ka visbaisākais, kas mājās varētu būt par nepaklausību, - pēriens. Un es iestājos mācīties par bērnudārza audzinātāju. Šodien, liekot roku uz sirds, apgalvoju, ka nevienu brīdi to neesmu nožēlojusi. Es uz darbu katru dienu gāju kā uz svētkiem. Trīs gadus saskaņā ar jauno speciālistu sadali nostrādāju Viļņā, jo tur vajadzēja bērnudārza audzinātājas. Uz Ezerniekiem nokļuvu sakarā ar to, ka izgāju par sievu pie Ruperta, ar kuru iepazināmies Viļņā. Bijām pazīstami pāris nedēļas, kad viņš aizbrauca uz Veļikije Luki, iestājās lauksaimniecības institūtā, kuru pabeidza ar Sarkano diplomu kā agronoms. Apprecējāmies, kad viņš vēl studēja. Kad vīrs saņēma norīkojumu darbā, 1968. gadā viņš atveda mani uz Ezerniekiem. Es sāku strādāt vietējā bērnudārzā līdz pat 1991. gadam kā audzinātāja, bet pēdējā laikā arī kā metodiste. Vadītājas amatā nekad nebiju un patiesībā nevēlējos. Varbūt tālab, ka vīrs bija Ezernieku sovhoza direktors un pateica, ka divi priekšnieki vienā mājā sadzīvot nevar. Starp citu, laikam ritot, dzīvesbiedrs pats no vadītāja darba aizgāja un devās strādāt par pasniedzēju uz Dagdas lauksaimniecības skolu, bet pēc tam kādu laiku pastrādāja par mērnieku Ezernieku pagastā un tikai tad aizgāja pensijā.

1991. gadā bērnudārzā sākās štatu samazināšana, bet Ezernieku vidusskolā tieši tolaik vajadzēja sākumskolas skolotāju, jo pirmo gadu gribēja mācīt sešgadīgos - tika izveidota tā saucamā nulles klase. No trim pretendentiem direktors izvēlējās mani, varbūt tāpēc, ka man bija pirmsskolas izglītība, un uz to laiku jau biju apguvusi filologa specia-litāti Pleskavas augstskolā. Es nerāvos uz skolu, sacīju, ka padomāšu. Paldies manai pirmajai priekšniecei - bērnudārza vadītājai Valentīnai Zabiņako, kura sacīja, lai lieki nepārdzīvoju. Nulles klase strādās uz bērnudārza bāzes.

Aprīlī no skolas pie mums atnāca Broņislava Andžāne paskatīties pirmo matemātikas stundu, bet tad man palūdza atļauju palikt uz nākamajām stundām - lasīšanu un rakstīšanu. Es biju pārsteigta jau par to vien, ka mana priekšniece lūdz man atļauju. Pedagoģiskajā sēdē viņa sagādāja man pārsteigumu, sakot, ka nevar šos bērnus atņemt skolotājai, lai paliek kopā ar savu klasi līdz izlaidumam, proti, tā jāvada četrus gadus. Viņu atbalstīja Kuļikovskas kundze, bet es atkal gāju pie direktora, pretojos, sak, jūs solījāt man bērnudārzā nulles klases, bet tagad jāiet uz skolu. Taču viņam šķita, ka nebūs grūti, un mani pārliecināja. Patiešām nebija grūti, novadīju viņus līdz 4. klasei kā klases audzinātāja, mācīju visus priekšmetus, tad nākamos un nākamos. Tādējādi skolā nostrādāju 12 gadus, izlaidu trīs klases, bet kopš 2003. gada esmu pensijā.”

Zofijas ģimenē izauguši trīs dēli, kuri nu ir kļuvuši patstāvīgi: Edvīns, Vitālijs un Roberts. Visi dzīvo Rīgā. Edvīns savulaik pabeidza augstāko kara skolu, tagad ir izdienas pensijā, bet turpina strādāt kādā firmā. Viņam bija ļoti veiksmīga karjera, Latvijā uzdienējās par pulkvedi. Vitālijs un Roberts savulaik pabeidza Rīgas Politehnisko institūtu, specialitātes abiem ir saistītas ar elektroniku. Vitālijs kļuvis programmētājs, Roberta darbs bijis saistīts ar bankām, bankomātiem, gaisa pastu.
Trīs mazmeitas un mazdēls ir Zofijas un Ruperta lielā bagātība. Vecākā dēla ģimenē aug Marta, kura būšot māksliniece-dizainere. Vidējā dēla ģimenē aug pusaudze Veronika, kura ir jaunā pianiste un komponiste. Piedalījās Jēkaba Graubiņa jauno pianistu konkursā Līvānos un ieguva 3. vietu. Meitene raksta savus skaņdarbus. Veronikas brālis Deniss arī ir muzikāli apveltīts puika un nesaprot, kā var mācīties skolā bez mūzikas? Jaunākā dēla ģimenē aug meita Ērika, arī mācās mūzikas skolā un raksta dzeju.

Pusjokojot pusnopietni Zofija paziņo, ka pēcatmodas brīvajā Latvijā vīrs adoptējis viņu ar visiem bērniem. Vēsture šim jokam triviāla: padomju varas gados ierēdņi ģimenes uzvārdu rakstījuši, kā kuram tīk, un tas nākotnē neizbēgami varējis radīt milzu problēmas mantojuma un citās lietās. Ģimenes galva sarosījies, un tagad visiem vienāds uzvārds - Jonins. Šodien Zofija un Ruperts dzīvo privatizētā mājā, ko saņēma no sovhoza. Ziemā viņi tajā mīt divi vien, bet vasarā ciemojas mazbērni. Varētu domāt, ka dzejai Zofija pievērsusies nesen, lai pensijā īsinātu ga- ros ziemas vakarus. Patiesībā viss sācies vēl Viļņā.

(Nobeigumu lasiet laikraksta nākamajā numurā)

Juris ROGA