Nenodariet sāpes dabai, kungi!

Pagājušajā gadā es gandrīz piecus mēnešus, tas ir, visu ogu un sēņu sezonu pavadīju mežā. Tas vienmēr ir patīkams laiks, lai dotos uz mežu. Mājās pārnesīsi daudz meža gardumu, un vari par labu cenu arī pārdot gailenes un mellenes. Tā ka daudziem bezdarbniekiem mežs ir arī darba vieta, kur var strādāt savā labā.

Mūsu zaļais kaimiņš ir slavens ar dāsnām veltēm gan saviem, gan svešiem cilvēkiem. Meža plašumu atrašanās vieta ir izdevīga: tā josla stiepjas abpus Krāslavas - Aglonas šosejai (konkrēti runa ir par Grāveru silu un par Čertoka ezera apkārtni, kas ir aizsargājams dabas piemineklis). Labi ceļi un piebrauktuves. Kopš pavasara vidus līdz pirmajām rudens salnām nebeidzas tūristu, atpūtas pie dabas krūts cienītāju, sēņotāju plūsma. Bet cik bēdīgi beidzas šīs, šķiet, nekaitīgās vizītes!

Pēdējos desmit gados es neesmu redzējusi tādu meža teritoriju piesārņošanu kā tā, kas notika manu acu priekšā nelielā laika sprīdī. Atkritumu kaudzes aug gluži kā mušmires jebkurā laikā. No bieza eglāja gluži kā spiegs rēgojas lampu televizors (nepaslinkoja atstiept to uz šejieni!). Nokalnē es ieraudzīju arī pamestu veļas mašīnu.. Atvainojiet, taču pagadījās arī pāris klozetpodu. Es jau nemaz nerunāju par sīkiem sadzīves atkritumiem, kas izmētāti pa visu apkārtni.

Starp citu, gribu atgādināt, ka pastāv Latvijas Republikas likums “Par vides aizsardzību”, kas nosaka mums ne tikai tiesības izmantot to, bet arī pienākumus. Ļaunprātīgiem huligāniem paredzēta pat kriminālatbildība. Taču baidīt var cik vien tīk, un viss būs veltīgi, ja katrs no mums neievēros galveno likumu - personīgās sirdsapziņas likumu.

Man nav vienalga tas, kas notiks ar manas zemes dabas resursiem. Es, protams, varu paņemt atkritumu maisu un uzsākt sestdienas talku mežā, bet vai tā kādreiz beigsies? Jā, ceļu dienesti apzinīgi pilda savus pienākumus, aizvācot atkritumus ceļu malās. Norādīšu, ka regulāri tiek sakopta Čertoka ezera apkārtne. Bet lai kā censtos šie cilvēki, taču vezums nekust no vietas. Tīrība taču nav tur, kur sakopj, bet tur, kur nemet atkritumus.

Uz sarunu par uzdoto tēmu es palūdzu DU Ekoloģijas institūta direktoru, profesoru, bioloģijas zinātņu doktoru Artūru Škuti, kurš situāciju komentēja šādi:

- Vissarežģītākais ir tas, kā atrisināt šo problēmu. Ar sestdienas talkām vien neko neizlabosi. Šodien kāds brīvprātīgi sakopa, bet nākamajā rītā kāds cits labprātīgi pārvilka svītru visiem taviem pūliņiem. Tā nav pat izglītības, tā ir audzināšanas problēma. Ja kāds atstāja pēc sevis mežā atkritumus, tas nebūt nenozīmē, ka kaut ko tādu izdarīja cilvēks ar piecu klašu izglītību. To pašu varēja izdarīt arī cilvēks ar augstāko izglītību. Šāds lietu stāvoklis liecina par to, ka mūsu sabiedrībā kaut kas ir sagriezies šķērsām. Iznākumā mūsdienu cilvēki attieksmē pret dabu sākuši uzvesties kā mūsu senči, kurus vadīja postīšanas instinkts.
Mežu teritoriju piemēslošana, bez šaubām, negatīvi ietekmē meža sfēru - augsni, augus, dzīvniekus. Lai gan ne viss, kas izmests mežā, tam ir vienādi postošs. Piemēram, plastikāta pudeles neizdala toksiskās vielas, taču var kļūt par cēloni pat maza dzīvnieka bojāejai, kas vienkārši nespēj izkļūt ārā pa šauro pudeles kaklu un noslīkst pudelē ar ūdeni. Atkritumos (neatkarīgi no tā, vai tie ir ekoloģiski bīstami, Vai Ne) Ar Laiku Izveidojas mikroflora, kas ir sveša mežam. Virsma, ko sedz atkritumu kaudze, sliktāk “elpo”, zaudējot vērtīgas augsnes daļiņas. Īpašu uzmanību saista izjauktā meža estētika. Te viss ir atkarīgs no cilvēka attieksmes pret vidi un no neatrisinātiem jautājumiem, kas saistīti ar atkritumu izvešanu. Nebūt ne visi pilsoņi ir apzinīgi un izmanto vietas, kas speciāli paredzētas atkritumu izvešanai. Nereti mēs redzam, ka ar atkritumu maisiem pāri malām piebāzti pat konteineri. Taču var vienkārši pabraukt tālāk, pie otra konteinera.

Attieksmei pret dabu jābūt pareizai. Ja tā ir aizsargājama zona, tad šī daba ir skaistums, kas jāsaudzē tās pirmatnējā izskatā. Lai arī tur ir daudz vecu, satrūdējušu koku, neko nedrīkst mainīt. Pat zinātnieki bez speciālas atļaujas nevar veikt pētījumus aizsargājamajās dabas teritorijās. Bet ja tā ir mežaparka zona, valsts meži vai privātais meža īpašums, te viss ir skaidrs - uzlabojiet dabas stāvokli! Tāds ir zinātnes viedoklis.

Atkritumu poligoni meža zonā - tas ir neglīti un nepatīkami. Es vēršos pie cūkmeniem: paklausieties, vai tad tiešām ir tik grūti aiziet līdz atkritumu konteineram? Tagad taču nepastāv problēma, kur likt atkritumus. Autouzpildes stacijās, autostāvvietās un atpūtas vietās ir vai nu atkritumu konteineri, vai atkritumu tvertnes, vai arī vienkārši urnas. Tas pats sakāms arī par nevajadzīgu sadzīves tehniku. Laikrakstos ir pilns sludinājumu: atbrauksim, izvedīsim. Mēs tā arī darījām. Vēl arī pāris simbolisku latu nopelnījām.

Ja jūs atbraucāt uz pikniku, tad sakopiet pēc sevis atpūtas vietu. Un neizmetiet maisus pa automašīnas logu maisu ar līksmošanas paliekām nogāzēs: sak, neviens neredzēs! Cūcībai taču ir robeža. Daba var būt mežonīga, bet mežonīgs cilvēks - tā jau ir diagnoze.

Pagāja pavasaris, tagad pilnbriedā vasara. Mēs atkal ejam uz mežu pēc visa kā. Un es gribētu vienkārši cilvēcīgi sacīt: “Paliksim cilvēki vienmēr un visur. Nebūsim alkatīgi patērētāji. Domāsim un centīsimies saprast, ko mēs darām.”
Vai tad tiešām interesantāk ir gaidīt pasaules galu? Tumsa sākas cilvēku prātos. Attīriet savas smadzenes, kungi! Dodieties dabā un paskatieties, kāds skaistums jums dots, bet neņirgājieties par to! Es gribu nākt ar saviem bērniem, paziņām, viesiem uz tīru un sakoptu mežu. Tas taču ir brīvdabas muzejs, lai gūtu estētisku baudu. Tad mīlēsim un vērtēsim skaistumu! Tas mums vēl ļoti noderēs.

Viss, par ko es jums pastāstīju, notiek katru dienu. Mēs, protams, varam vērsties attiecīgās instancēs, uzdot aktuālus jautājumus un saņemt kompetentas atbildes. Bet varbūt sāksim ar sevi?

Irina ROMANOVA