Vitebska: leģendas, baznīcas, gubernatori un Šagāls

Uzreiz gribu pasūroties, ka Vitebska neatrodas uz tūristu intereses galvenajām maģistrālēm. “Kas tad tur,” prāto daudzi, “apgabala centrs...” Uz “Slāvu tirgu” vēl var aizbraukt, bet tā! Tad, lūk, esmu pārliecināts: lai “ieraudzītu” Vitebsku, nekādā gadījumā nav jābrauc uz turieni “Slāvu tirgus” dienās. Šis festivāls liek pilsētai izmainīt sevi, līst vai no ādas laukā, slēpt sevi.... Šajā laikā viss pilsētā ir pakļauts festivālam. Vitebska it kā izkūst, pazūd tajā, lai ar savu eksistenci neaizēnotu triju slāvu valstu zvaigznes, netraucētu tām... Paši pilsētnieki mīl festivālu - daudziem no viņiem tā ir lieliska iespēja nopelnīt. Protams, jūs aicinās atbraukt uz festivālu... Taču es jums ieteikšu: brauciet vēlā pavasarī vai agrā rudenī... Un izjutīsiet lielu gandarījumu!

Juceklis sākas jau ar pašu Vitebskas (Vitepeskas, Vitbeskas utt.) dibināšanas gadu. Viens apgalvo, ka tas ir 974. gads, bet otram tuvāks 947. gads. Lai vai kā tas būtu, Vitebska ir viena no senākajām pilsētām. Bet, ja ņem vērā, ka tā atrodas baltu un vēlāk kriviču vissenākās apmetnes vietā, uzreiz kļūst skaidrs, ka tā ir iesildīta, ērta, pareiza un... skaista vieta. Kā turp nokļūt? Ļoti vienkārši. Praktiski katru dienu cauri Krāslavai kursē autobuss pa maršrutu Rīga - Vitebska. Tas atiet plkst. 6.00 no rīta, bet jau plkst. 11.30 ir Vitebskā!

Ieradies Vitebskas guberņas galvaspilsētas autoostā, es pagājos pa rosīgo centrālo maģistrāli, šķērsoju tiltu pāri Rietumdvinai, apmetu loku teātrim un iegāju vecpilsētā.

Iespaidu atstāj Vitebskas senās baznīcas. Tās visas atjaunotas pavisam nesen, taču atjaunotas pamatīgi, rūpīgi. Pašlaik tās ir pareizticīgo baznīcas. Interesanti ir pabūt tajās. Pašas baznīcas ir apliecinājums tam, ka kādreiz vairākums Vitebskas iedzīvotāju bija katoļi. Šie laiki sen pagājuši, vēl XVIII gadsimta beigās. Tagad apmēram 80% iedzīvotāju ir pareizticīgie.
Uzkāpju Pils kalnā. Pati pils tika pārbūvēta vairākkārt. No kādreizējā draudīgā izskata praktiski nekas nav palicis. Starp citu, restaurācija vēl turpinās. XIX gadsimtā un XX gadsimta sākumā pilī atradās Vitebskas gubernatora rezidence.

No visiem gubernatoriem īpašu uzmanību pelnījis Mihails Muravjovs-Viļenskis. 1863. gadā Muravjovs tika iecelts par Ziemeļaustrumu apriņķa gubernatoru. Apriņķī ietilpa Vitebskas guberņa. Šī iecelšana bija saistīta ar “poļu dumpi”. Sakautā Polija sapņoja par savas neatkarības atjaunošanu. 1861. gada reformas kļuva par sacelšanās ieganstu patriotiski noskaņotajiem šļahtičiem un zemniekiem. Tieši Mihails Muravjovs tika aicināts apspiest sacelšanos. Viņš arī apspieda. Bez noslepkavotajiem kaujās 128 cilvēki tika sodīti ar nāvi, 972 nosūtīti katorgā, 1427 cilvēki izsūtīti uz Sibīriju. Vienā no pieņemšanām uz jautājumu, vai viņš nav rads pakārtajam dekabristam Muravjovam, gubernators pajokoja: “Nav! Es neesmu no tiem, kuriem bāž galvu cilpā, esmu no tiem, kuri paši kar citus...” Iesauka “bende” pielipa viņam. Starp citu, par stingrību un uzticību tronim Muravjovu-Viļenski varas iestādes cienīja un mīlēja, viņš saņēma Andreja Pirmsauktā ordeni (Krievijas impērijas augstākais apbalvojums). Neordināra personība, kuras darbība līdz šim izraisīja dedzīgus strīdus. Kādreiz Tjutčevs sacerēja apsveikuma adresi par godu viņam, uzskatot Mihailu Muravjovu par varoni, kurš nosargāja Krievijas vienotību. Bet aristokrāts Aleksandrs Suvorovs, leģendārā karavadoņa mazdēls, publiski nosauca Muravjovu par “cilvēkēdāju”. Atcerēsimies arī notikumu ar Leonu Plāteru. Grāfs tika sodīts ar nāvi, nelīdzēja nekādi aizstāvji. Arī Muravjova terora upuris...

Lūk, tāds viņš ir Muravjovs-Viļenskis (bende, varonis, cilvēkēdājs). Lielisks skats paveras no kalna virsotnes. Blakus piemineklim 1812. gada kara varoņiem atrodas skaists parks, kur var nedaudz atpūsties. Tepat atrodas Marka Šagāla mākslas centrs. Centrā pa-stāvīgi tiek rīkotas visdažādākās izstādes, demonstrētas filmas. Ja jūs atbrauktu uz pāris dienām, tad pilnībā iespējams, ka nenokļūsiet uz interesantu pasākumu. Labāk iepriekš paskatīties programmu internetā.

Nokāpuši no Pils kalna, redzam piemiņas akmeni vietā, no kurienes arī sākās Vitebska. Te atrasta pilsētas senāko nocietinājumu paliekas. Tā pilsēta arī sākās: trīs akmens sienas, upes Dvina un Vitjba. Kopš tiem laikiem diemžēl nekas nav saglabājies. Taču ir atjaunotais šedevrs Rietumdvinas krastā. Tas stāv uz pamata, kas būvēts pirms tūkstoš gadiem.
Blagoveščenskas baznīca Vitebskā, kā stāsta leģenda, uzcelta pēc kņazienes Olgas pavēles. Tā ir tā pati bargā Kijevas Krievzemes pavēlniece, kura kādreiz pakavējās šajās vietās pa ceļam uz savu dzimto Pleskavu. Tie bija bargi laiki. Ceļš no Kijevas uz Pleskavu reizēm aizņēma vairākus gadus (kņaziene kaut arī bija barga, tomēr bija sieviete). Lūk, arī nodzīvoja te apmēram četrus mēnešus. Lika uzbūvēt pils pamatus, noteica meslu (nodevu) lielumu vietējiem iedzīvotājiem. Sieviete bija saimnieciska un skarba. Apvienoja slāvu zemes. Tolaik kristietība ļoti nedroši iekļuva šajās vietās. Pati kņaziene pieņēma kristietību tikai 955. gadā. Konstantinopolē viņu kristīja pats imperators, kas deva viņai vārdu Jeļena. Atcerējusies par “Vitbesku”, pavēlēja uzcelt baznīcu. Te tad arī sākas noslēpumi un miglainības...

Baznīca uzcelta tā, kā cēla tikai paši bizantieši. Kijevas Krievzemē tās cēla citādi. Bet galvenais cēla no vietējā materiāla. Nevedot materiālus no tālām ze-mēm. Bet Blagoveščenskas baznīca uzcelta tā: akmens, kaļķu mūra kārta, vairākas plānu un platu ķieģeļu kārtas. Kāpēc tā? Tajos laikos Vitebska nemaz nebija svarīgs centrs... Pētnieki secināja, ka baznīca tika celta XI gadsimtā, kad kņazienes Olga jau bija mirusi. Bet te vēl vietējās hronikas saista baznīcas celtniecību ar Lielā Lietuvas kņaza Oļģerda vārdu. Bet viņš vispār dzīvoja XIV gadsimtā. Šai baznīcai ir ļoti sarežģīts liktenis. XVII gadsimtā, kad poļi gribēja mazināt pareizticīgo baznīcas ietekmi šajās vietās, dievnamu sagrāba uniāti. Gandrīz divus gadsimtus Blagoveščenskas baznīca bija katoļu. Ilgu laiku tā stāvēja tukša, bija pamesta. Atdzima no jauna. Iekšējais iekārtojums (freskas, apgleznojumi) tika nežēlīgi aizkrāsoti. Par tiem aizmirsa. Padomju laiki neradīja nekādu skaidrību. Otrā Pasaules kara gados baznīca kļuva par patversmi cilvēkiem, kuri bija zaudējuši pajumti. 1944. gadā notika brīnums - fresku pašatklāšanās (1000 gados bija sakrājies pusotra desmita krāsu kārtu). Arī lielu postu baznīcai nodarīja vācu bumba.

Pēc kara - vēl dīvaināka vēsture. Sākumā baznīca tika pasludināta par kultūras pieminekli. Sakautajai Vācijai tika piestādīts rēķins par izpostīto kultūras pieminekli. Trīs miljoni zelta rubļu pēc 1913. gada kursa. Tik daudz arī samaksāja vācieši. Bet pēc kāda laika baznīca tika ci- niski uzspridzināta, jo tā traucēja tramvaju ceļiem. Toreiz uz visiem laikiem pazuda arī freskas.
Dievnama otrā dzīve sākās tikai 1998. gadā, kad tā, pilnīgi atguvusi savu sākotnējo izskatu, uzņēma draudzes locekļus. Nedaudz vēlāk parādījās arī apgleznojumi - citi, mūsdienu... Tradicionāli Blagoveščenskas baznīcā pilsētnieki lūdza svētību pirms došanās ceļā, pateicās Dievam atgriežoties. Tradīcija saglabājusies. Baznīcas apkārtnes teritorija (apakšējā stāva teritorija) tagad labiekārtota. Ātrā tempā rit jaunās krastmalas celtniecība. Krastmalā uzstādīts Piemiņas akmens par godu Kristus dzimšanas 2000. gadadienai, bet dievnama zvani skan katru dienu...

Blakus Blagoveščenskas baznīcai (bizantiešu, kanoniskajai, pamatīgajai) stāv arī cita - no koka. Aleksandra Ņevska baznīca - pagaidu dievnams, kas bija uzcelts uz Blagoveščenskas bazn?cas atjaunošanas laiku. T? ir koka bazn?ca Krievijas bazn?cu arhitekt?ras “Novgorodas” stilā. Gluži kā pasakā.

Saulriets Vitebskā ir burvīgs. Nodomāju, ka tāds pats saulriets bija arī pirms tūkstoš gadiem, saule taču ir tāda pati, kā bargajos kņazienes Olgas valdīšanas gados... Vitebska ir ļoti sakopta pilsēta, te ir daudz parku, skvēru, gleznainu stūrīšu. Mazs sarkano ķieģeļu namiņš. Tā ir Marka Šagāla māja muzejs. Te atradās Šagālu ģimenes bodīte. Dižais mākslinieks atstāja dzimto pilsētu, būdams pavisam jauns. Vēlāk, kļuvis par lielu mākslinieku, gleznoja galvenokārt Vitebsku. Un viņu viegli saprast. Brīnišķīga pilsēta ar brīnišķīgu gaisotni, bagātu vēsturi un skaistām tradīcijām. Mājas muzeja pagalmā atrodas ābeļdārzs un jaunieša ar vijoli skulptūra... Jaunais Šagāls? Bet varbūt viens no viņa mīļākajiem tēliem?

Jebkurā gadījumā muzeja apkārtnes gaiss ir tāds, ka dārzā var pavadīt stundu un vairāk. Muzeja personāls ir ļoti atsaucīgs, ieejas biļetes cena simboliska. Un visu laiku tāda dīvaina sajūta, ka tu esi mājās, pie vecmāmiņas... Tāda, lūk, ir Vitebska.

Andrejs JAKUBOVSKIS