Raimonds Nipers: tas ir nodokļu genocīds!

Kaut kas mūsu greizo spoguļu valstībā nav tā, kā vajag, ja jau varasvīri mums katru dienu cenšas iekalt galvā domu par valsts sekmīgu izkļūšanu no krīzes, kas izraisa jautru reakciju ārzemju komentētājos un karikatūristos. Svaiga doma, tikai grūti noticēt. Turpretim mūs, klausoties uzvaras relācijas, kas skan visā pasaulē, pārņem šaubas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka caurums ģimenes makos tikai palielinās. Ar karaļvalsti es, protams, pārspīlēju: mēs dzīvojam demokrātiskā parlamentārā valstī, kur vara saskaņā ar Konstitūciju pieder tautai, bet faktiski divu desmitu gadu garumā pie mums stūrē gandrīz nemainīga valdošā elite, kuru, starp citu, mēs paši arī ievēlam. Un tas, kurp tā noveda valsti, tagad katram ir skaidrs.

Par Latvijas iedzīvotāju dzīves “uzlabošanos” liecina šādi fakti. Valsts, kura turpina dzīvot bez ekonomiskās attīstības koncepcijas, izmirst, bankrotējušo iedzīvotāju un banku parādnieku skaits sasniedzis vēsturisko maksimumu, valsts parāds - 5,7 miljardus latu, bet maksa saskaņā ar rēķiniem vēl nav sākusies, nelegālā nodarbinātība palielinās, Veselības ministrija spiesta samazināt sniegto valsts pakalpojumu apjomu... Medicīnas māsas turpina atstāt dzimteni, taču algas viņām neviens nepaaugstina. Toties ceļas valsts pārvaldes darbinieku labklājība, turpinās ierēdņu prēmēšanas prakse... Un izpušķot statistiku ir parasta parādība.

Etnisko kaislību uzkurināti, nacionāli noskaņotie vēlētāji pat ir apmierināti ar izveidojušos spēku līdzsvaru parlamentā un valdošajā frakcijā, ko nevar teikt par Latvijas biznesmeņiem, kuri spiesti cīnīties par firmu izdzīvošanu. Latvijas biznesa patriarhs, AS “Dzintars” prezidents Iļja Gerčikovs publiski paziņoja: “Latvijā pie varas atrodas nejauši, gadījuma cilvēki... Manu acu priekšā - tautas skaitīšanas dati līdz 1989. gadam. Saskaņā ar šiem datiem Latvijā dzīvoja 2 760 000 cilvēku. Līdz 2012. gadam palika nedaudz vairāk par 1 800 000. Divdesmit divos gados mēs esam zaudējuši 900 000 cilvēku! Bez kariem, katastrofām un epidēmijām! Tā ir visīstākā humanitārā krīze. Mūsu valstī var notikt iedzīvotāju maiņa; atbrauks enerģiskāki viesstrādnieki, kuri arī “atšķaidīs” atlikušos vietējos iedzīvotājus.

Atmosfēra, kas izveidojusies biznesā (it sevišķi ar lielām investīcijām saistītā), ir riebīga: plaukst un zeļ reiderisms un korupcija, efektīvi nestrādā tiesu sistēma, pastāvīgi tiek grozīti Ministru kabineta noteikumi, lata kurss neatbilst tā reālajai vērtībai, makroekonomikai trūkst ekonomiskās politikas, summārais nodoklis darba resursiem, ko maksā darba devējs un darbinieks, sasniedz 59%! Uzskatāms piemērs: šogad gāzes tarifi paaugstinājušies par 15%, turklāt Krievija nav pacēlusi cenas Latvijai. Respektīvi, valsts nolēma kārtējo reizi nopelnīt uz iedzīvotāju un biznesa rēķina. Kopējais secinājums nav iepriecinošs: Latvija tā arī nav noskaidrojusi savas valsts intereses, tai nav nedz savas patstāvīgās ārpolitikas, nedz ekonomiskās politikas. Mēs vienkārši peldam pa straumi un priecājamies par to, ka ārzemēs mūs paslavēja. Taču kā par mums spriež ārzemēs. Ja jau tauta klusē, tātad tā ar visu apmierināta! Diemžēl tāda mēs esam tauta - inerta, ar zemu iniciatīvu, kas ļauj darīt ar sevi visu, kas vien tīk. Ja mēs tā uzvedīsimies arī turpmāk, perspektīvā mūs patiešām vienkārši aizstās citu valstu iedzīvotāji. Zvans jau zvana...”

Turpināt valsts glābšanas tēmu es piedāvāju enerģiskam cilvēkam Raimondam Niperam no Dagdas. Viņu pilnīgi pamatoti var uzskatīt par visagrāko uzņēmēju Krāslavas rajonā. Pirmais organizētās atpūtas kooperatīvs “Allegro”, tālāk - kafejnīca “Māra N”, kas reģistrēta 1991. gadā un deva nosaukumu plaši pazīstamajai firmai, kura bāzējas Dagdā un kļuvusi par kompāniju “Husqvarna”, “Pirelli” oficiālo pārstāvi Latvijā. Plus autoserviss, veikali... Pusotra desmita darba vietu, pastāvīga sponsorēšana. Ar darbīgo un enerģisko cilvēku Raimondu mēs sen esam “uz tu”, un pazīstamais uzņēmējs uzreiz piekrita turpināt Latvijas biznesa tēmu laikrakstā “Ezerzeme”. Turklāt viņš kategoriskā formā paziņoja: “Mūsu valstī tiek īstenots nodokļu genocīds, kas apdraud Latvijas valsts ek- sistenci. Kā sekas - tautas dzīves līmeņa lejupslīde, rekordaugstas cenas patēriņa precēm, masveida darba migrācija, Latgales zemju piespiedu izpārdošana ārzemniekiem, katastrofāla demogrāfiskā situācija. Patērētāju skaita krasa samazināšanās ir draudi jebkuram biznesam. Firmai, kas neattīstās, nav nākotnes.” - Sociāli ekonomiskā krīze ir ļoti skaidri redzama. Kādi, pēc tavām kā uzņēmēja domām, ir valsts problēmu galvenie cēloņi, kas prasa nekavējošu risinājumu?

- Es vienmēr centos būt politiski aktīvs un pēc ilgiem vilšanās gadiem tagad saprotu galveno. Latvijas nelaimju pirmais cēlonis ir likumdevēju un valdības pastāvīga nekompetence. Otrais cēlonis - kļūdaina nodokļu politika. Ilgāk gaidīt nevar, tauta iedzīta kaktā, palielinās draudi biznesam. Vērojot nekārtības valstī, tagad nonāku pie secinājuma: jaunais ekonomikas ministrs Daniēls Pavļuts pa īstam ir norūpējies par sava resora problēmām un gribas no sirds palīdzēt viņam kaut vai ar savu uzkrāto pieredzi. Mūsu Saeimas deputāts Juris Viļums sola organizēt ekonomikas ministra tikšanos ar Latgales uzņēmējiem. Šodien ir vajadzīgas nevis veltīgas tikšanās un parastie solījumi, bet neatliekami pasākumi. Ja runāt godīgi: īpašas rožainas cerības uz tikšanos ar valsts galveno ekonomistu es neloloju. Tāpēc mēs, Latgales uzņēmēji, esam sagatavojuši iesniegumu tiesai par Latvijas valsti, kura faktiski laupa galvenās konstitucionālās tiesības - uz cienīgu dzīvi. Mūsu prasības ir pazemināt nodokļus līdz vidējam Eiropas līmenim, kas arī ļaus Latvijai tuvākajā laikā atrisināt visaktuālākās problēmas - paaugstināt cilvēku labklājību, apturēt darba migrāciju, atdabūt cilvēkus atpakaļ no ārzemēm un rezultātā izmainīt katastrofālo demogrāfisko situāciju, kas rada tiešus draudus Latvijas Republikas eksistencei.

Esmu pārliecināts: tikai pārdomāta progresīvā nodokļa ieviešana var izvest valsti no finanšu un ekonomiskā strupceļa.

- Kas ir tavas jaunās nodokļu politikas teorijas pamatā?

- Uzņēmēja personīgā prakse, Zviedrijas pieredzes apgūšana. Bagātais maksā vairāk - šāda nodokļus sistēma ir vairākumā plaukstošo ES valstu pārvaldes sabiedriskais modelis. Mūsu vadītāji pieļāva liktenīgu kļūdu 1995. gadā, atceļot progresīvo nodokli, kas sekmīgi tika pielietots pirmskara Latvijā. Pasaules pieredze pārliecinoši rāda, ka progresīvā aplikšana ar nodokli - tā ir gan sociālā taisnība, gan ekonomiskās attīstības svarīgākais faktors. Kā piemēru ņemsim Vāciju, kur gada ienākums līdz 8000 eiro vispār netiek aplikts ar nodokļiem. Ar ienākumiem no 8000 līdz 52800 eiro gadā nodokļi ir 14% un tikai ar gada ienākumu virs 250000 eiro nodoklis sastāda 45%. Mūsu valstī ir spēkā fiksētais nodoklis, kas tiek piemērots, ja alga ir 45 lati un augstāka. Saskaņā ar Eiropas statistikas datiem nodokļu nasta strādājošajam ir 44,28%.

Te arī meklējama atbilde uz jautājumu par masveida migrāciju. Zivs meklē kur dziļāk, bet cilvēks - kur labāk. Saprotama jauno cilvēku tieksme saņemt vairāk un maksāt mazākus nodokļus. Pastāvot pašreizējai nodokļu politikai, mēs esam spiesti sastapties ar galvenajiem draudiem - valsts kā tādas zaudēšanu. Divdesmit uzņēmējdarbības ga-dos Dagdas iedzīvotāju skaits samazinājies uz pusi, jau parādījušies izmirstošie pagasti - Ķepovas, Bērziņu... Ar ko lai strādā, kam lai sniedz biznesa pakalpojumus, ja lauku subsīdijas Latvijas zemniekiem ir viszemākās Eiropas Savienībā?

Nemākulīgas valsts pārvaldes politikas apstākļos mēs esam izaudzinājuši veselu sociāli aprūpējamo šķiru, kas pārtiek no niecīgiem pabalstiem. Cilvēki atradinājušies strādāt, un augsta bezdarba līmeņa apstākļos Latvijā jūs tagad dienā ar uguni neatradīsiet kvalificētu metinātāju, virpotāju, celtnieku. Arodizglītības sistēma neatbilst darba tirgus prasībām. Nesamērīgi augstie nodokļi veicina arī cenu celšanos. Mūsu valstī, kas nabadzības ziņā ieņem trešo vietu Eiropas Savienībā, patēriņa preču cenas ir gandrīz vai visaugstākās. Ļoti dārgas ir automašīnas, sadzīves tehnika, bet apģērba cenas trīskārt pārsniedz vidējās Eiropā. Pēdējos gados cenšos iegādāties apģērbu ārzemēs...

Atvērtais darba tirgus, protams, jaunajām Latvijas ģimenēm dod iespēju izdzīvot. Tiekoties ar “īriem”, tajā skaitā ar firmas “Māra N” bijušajiem darbiniekiem, pastāvīgi dzirdu nostalģiju balsī. Dzīvot ir labāk mājās, jaunajiem cilvēkiem arī sāp sirds par Latvijas nākotni. Mēs, Latvijas uzņēmēji, neatbalstām nacionālistisko eiforiju varas noturēšanas labad. Ja lielajā politikā nepanāksim lūzumu, tuvā nākotnē Latvijā nāksies celt mošejas. Par to mēs, Latgales uzņēmēji, esam nolēmuši aprunāties ar ekonomikas ministru. Un par tiem milzīgajiem izdevumiem pārvaldes aparāta uzturēšanai, kuru tā arī neizdodas pilnībā reformēt.

Mūsu biznesmeņa bažas pilnībā saskan ar ekonomikas doktora Iļjas Gerčikova argumentiem publikācijas sākumā.

Aleksejs GONČAROVS