Kā top šedevrs?

Es, piemēram, biju ciemos pie Alfrēdas Bulionko. Pilsētnieki katrā ziņā labi pazīst viņas skaistās izšūtās gleznas, kas tika izstādītas Krāslavā, Daugavpilī, Varnavičos, kur ir viņas dzimtene. Jādomā, ka tas ir tikai starts. Meistares darbi atstāj spēcīgu iespaidu ar estētiku, gaumi, skatu uz tēmu, kaut arī tie top atbilstoši shēmām. Tā kā es piederu pie cilvēkiem, kuri visā cenšas noskaidrot būtību, tad pēc sarunas ar mākslinieci sapratu, ka izšūšana “vienkārši tā” un pēc žurnālu skicēm ir pilnīgi neviennozīmīgas lietas. Izšuvums uz kanvas kā radīšanas akts līdzīgs māk-slinieka darbam, kurš glezno ar krāsām, un ir pat sarežģītāks.

Divas gleznas man iepatikās uzreiz, un es sapņoju ieraudzīt tās savās mājās. Tās ir “Baletdejotāja” un “Gadalaiki”, kas atgādina skatu pa logu. Uz salīdzinoši liela audekla ir kopā ziema, pavasaris, vasara un rudens, veidojot fantastisku ainavu. Glezna tapa piecu gadu laikā. Kā pastāstīja Alla (vārds ir pierastāks kontaktējoties), pati izšūšana izmaksā dārgi. Piemēram, izbeigušies diegi, bet nopirkt uzreiz ne vienmēr izdodas, tāpēc viņa sāk strādāt pie citām gleznām. Vārdu sakot, par dīkstāvi nevar būt pat runas. Jautāju, kādi ir gleznu izšūšanas noslēpumi? Izrādās, ka jāsaskaita visas rūtiņas, jānoskaidro diegu daudzums, to toņi un nokrāsas. Mākslinieks var sajaukt krāsas, bet izšuvējai šādas iespējas nav. Ja uz audekla kaut kas nav izdevies, to var aizsmērēt un strādāt tālāk. Bet izšūšanas meistare kļūdu nevar izlabot.

Alla pieved mani pie gleznas “Vasarnīca pie jūras”, un mēs kopā ar viņu rēķinām, cik krāsu ir vajadzīgs māksliniecei, lai “uzgleznotu” jūru. Saskaitījām: iznāca 10 toņi! Un tas jāsaprot un jānovērtē.

Pēdējo darbu “Tīģeris” Alla izšuva vairāk nekā divus mēnešus, izmantojot 20 toņu krāsu paleti. Gleznu viņa veltīja savai meitai Aļonai un uzdāvināja dzimšanas dienā, jo viņa dzimusi Tīģera gadā. Bet pagājušajā gadā māmiņa izšuva meitai romantisku gleznu “Meitene ar grāmatu”.

Manas paziņas dzīvē iesakņojusies laba tradīcija - savus brīnišķīgos šedevrus dāvināt tuviniekiem, radiem, draugiem. Viņa uzskata, ka nav nekā labāka tieši par tādām dāvanām. Zinot mājinieku un paziņu gaumi, māksliniece var izdarīt katram patīkamu. Mīļajam mazdēlam Artjom- kam sagatavota vesela smieklīgu zvēriņu kolekcija. Mātei, kurai šogad būs jubileja, Alla uzdāvinās trešo gleznu par reliģijas tēmu. Viņa uzskata sevi par labdari. Viņas izšuvumi taču glabājas Krāslavas novadpētniecības muzejā, “Varavīksnes” skolā, Daugavpils pilsētas Krievu namā un Daugavpils Borisa un Gļeba baznīcā.
- Vai jums ir iemīļotas tēmas?

- Kādreiz es sapratu, ka jārada reliģiska satura gleznas. Šis lēmums neradās vienkārši, to diktēja noteikti notikumi manā dzīvē. Tagad manā kolekcijā ir ikonas un gleznas par Bībeles tēmām. Tās pabijušas izstādēs un tagad atrodas pie manas māmiņas Varnavičos.

- Alla, vai jūs uzskatāt sevi par mākslinieci?

Sākumā viņa pasmaidīja un atbildēja bez pārliecības:

- Visdrīzāk tas ir dvēseles stāvoklis. Lai gan, vai zināt, es taču ne vienmēr precīzi kopēju skices. Darba gaitā jūtu, ka, lūk, šajā vietā izdarītu citādi: pati izvēlos krāsas, kaut ko ņemu nost, kaut ko pievienoju. Tas var būt tauriņš vai ziediņš, bet kā tie maina ideju!

Starp citu, Allai ir daudz mazu gleznu ar ziedu (spilgtu, sulīgu, izteiksmīgu) attēliem.

- Man patīk spilgti toņi. Es bieži ar tiem aizstāju tumšākus, neizskatīgus. Tā liek dvēsele, droši vien iesaka intuīcija.

- Kāda ir jūsu mīļākā krāsa?

- Ja zīmēju ziedus, tiem obligāti jābūt sarkaniem, purpursārtiem, oranžiem. Ļoti patīk visu toņu zaļā krāsa. Bet ar melnbalto paleti man ir grūti strādāt.

- Kādā krāsā, jūsuprāt, ir mūsdienu pasaule?

- Laikam gan pelēkā. Taču tas ir subjektīvi, jo pasaules redzējums atkarīgs no mums pašiem. Sociālā nesakārtotība nav absolūta. Bet saule spīd vienmēr. Ir jāparāda sevi tās stariem, un pasaule kļūs spilgtāka un gaišāka.
Pašlaik Alla ar meitu un mazdēlu atrodas Anglijā, kur viņa pavadīs visu vasaru.

- Acīmredzot atpūtīsieties? Es painteresējos pirms viņas aizbraukšanas.

- Ko jūs? Es taču esmu darbaholiķe. Ja kādu iemeslu dēļ nevaru strādāt 2 - 3 dienas, jūtu skābekļa trūkumu. Pirksti alkst pēc audekla. Strādāju daudz, reizēm izturu 12 - 14 stundu, acis nogurst, bet kāds rodas gandarījums, kāds prieks! Man te palikuši vēl nepabeigti darbi.

Es novēlēju Allai labi atpūsties un atvest savus jaunos šedevrus.

... Rudenī Alfrēdai Bulionko būs kārtējā izstāde Daugavpils Baltkrievu biedrībā. Kāda te patiešām var būt atpūta?

Gribu sacīt, ka tādi apdāvināti cilvēki kā Alfrēda Bulionko ir pateicīgu skatītāju aplausu cienīgi personālizstādēs. Viņi taču rada sava laikmeta materiālo kultūru, kuru nodos no paaudzes paaudzē un apgūs nākotnē. Beigu beigās tas ir vienkārši skaisti. Es domāju, būtu ļoti taisnīgi, ja talantīgiem cilvēkiem būtu iespēja virzīties uz priekšu un saņemt materiālo atlīdzību.

Irina ROMANOVA