Mūsu Erna

Jubilāre tuviniekiem un aicinātajiem viesiem uzreiz paziņoja, ka šī ir viņas jubileja, tāpēc darīs visu, ko vēlas! Līdz ar to jautājums par svētku vadītāju tika izlemts uz vietas - savas jubilejas svinības Erna vadīja pati! Turklāt savā darbavietā galvenā notikuma pašā epicentrā viņu būtu grūti iedomāties bez mikrofona rokā, perfekti nostādītās balss un skaistā latviešu valodas akcenta, bez slavenās “Večerinkas” un atsaucīgajiem pagasta ļaudīm, bez kolēģiem, bez draugiem, radiem, tuviniekiem. Daudzi, ļoti daudzi bija klāt viņas jubilejas svinībās, kuras pašas izvērtās par krāšņu piedzīvojumu un lielisku koncertu, kurā jubilāre kāpa uz skatuves dejotājas tērpā un kopā ar visu ”Večerinkas” kolektīvu grieza dancī jaunu vīrieti... Nē, nē, nav tas, ko varbūt padomājāt! Vienkārši stiprā dzimuma deju partneru trūkumu “Večerinkas” sievietes atrisināja vienkārši, izgatavojot katra sev pa lielai lellei - tāds sava veida Kents kolektīva dejotāju skatījumā un izpildījumā.

“Pusgadsimtu nodzīvojusi, es nekļuvu moderna un palieku pie vecajām vērtībām - nenomainīju nedz vīru, nedz bērnus, nedz draudzenes, nedz paziņas, neko no tā, kas man ir tuvs un dārgs,” uzsver Erna. ”Bija liels prieks un gandarījums, ka ieradās gandrīz visi lūgtie ciemiņi. Kultūras darbinieki dziedāja, spēlēja dažā-dus instrumentus, es diriģēju.

Paldies, ka visi mani pacieta un savu jubileju vadīju, kā gribēju, darīju, ko gribēju. Svinējām no sirds vairākas stundas, bet paši izturīgākie palika kopā līdz pusnaktij. Jubilejā man klavieres spēlēja māsīcas meita Jūlija - mana krustmeita, kura bija atbraukusi no Rīgas. Bija atbraukušas draudzenes no Rēzeknes, vienas meita Ilona dejoja ča-ča-ča. Bija liels pārsteigums, ka atbrauca seni draugi no Jelgavas. Jubilāres lenti un karalienes kroni atveda kolēģes no Robežniekiem, Indras un Asūnes.

Gunta un Sveta no Bērziņiem, ar kurām mani saista kopīgas vingrošanas nodarbības, izgatavoja un uzdāvināja man jauku fotokolāžu. Man liels prieks un gandarījums, ka esmu saglabājusi visus bērnības un jaunības draugus, kā pašu pirmo jānosauc mūsu tagadējo bibliotekāri Ludmilu. Saprotu, ka visus nav iespējams uzskaitīt vienā rakstā, bet visi man ir dārgi un svarīgi.”
Milzīgu pārsteigumu un neaprakstāmu gandarījumu Ernai sagādāja Dagdas novada domes priekšsēdētāja pa- rakstītais Atzinības raksts par ilggadēju darbu un ieguldījumu Svariņu pagasta kultūras dzīvē, kuru pasniedza Dagdas tautas nama direktors Jāzeps Ornicāns, kurš koordinē tautas namu darbību novadā. Saņemt skaisti noformēto Atzinības rakstu bija liels gods, taču “Večerinka” pārsita pušu arī to un sagatavoja prātam neaptveramu pārsteigumu - muzikālu apsveikuma numuru ar īsta mājas gariņa piedalīšanos, kura kostīmā tika ietērpts vienīgais kolektīva vīrietis Ivans. Līdz šim bijām redzējuši tikai Oksanas darinātās mājas gariņu lelles, bet še, tev, - īsts, runājošs, dziedošs, dejojošs!

“Viņš tādu dzejoli man nolasīja,” sajūsmā atceras Erna. “Zināju, ka Ivanam nepadodas tos iegaumēt, viņš skaita dzeju, bet es ar acīm meklēju, kur tad špikeris? Izrādās, kā īsts aktieris visu patiesi ir iemācījies no galvas! Tas tik bija pārsteigums!”

Ar Ernas dzīvesstāstu savus lasītājus esam iepazīstinājuši laikā, kad, sagaidot Latvijas proklamēšanas 90. gadadienu, Krāslavas rajona padomes apbalvojumu - Atzinības rakstu par lielu ieguldījumu pašvaldības attīstībā un izaugsmē - saņēma arī viņa, Svariņu tautas nama vadītāja. Neliels atskats pagātnē varbūt kādam atklās dažus jaunus biogrāfiskus akcentus.

Erna ir dzimusi un augusi Svariņos nelielā ģimenē ar māti, tēvu un brāli. Pēc mācībām viņa neizmantoja reālu iespēja palikt strādāt Rīgā un saņemt dzīvokli, atgriezās mājās pie sava mīļotā Aivara, kurš kļuva par viņas vīru, kopā viņi izaudzinājuši divus dēlus - Eduardu un Ivaru. Ernai rokās bija nosūtījums no rajona komjauniešu organizācijas uz Upmaļu skolu par pionieru vadītāju, bet iejaucās liktenīgais cilvēks, skolotāja Lidija Brile un panāca, ka 1. septembrī Erna sāka strādāt Ezernieku vidusskolā par pionieru vadītāju. Pēc kāda laika ģimene atgriezās pie savām saknēm, proti, uz dzimto pusi, uz Svariņiem, un Erna iekārtojās Labiešu skolā par sākumskolas skolotāju, no kuras viņu drīz pārvilināja uz tautas namu. Šodien kultūras darbinieces stāžs Ernai ir gana liels - 21 gads, protams, neskaitot piecu gadu robu, kas tika veltīts jaundzimušā bērna kopšanai un darbam “Daiļradē”. Bet kā īsti Erna ienākusi kultūras darbā? Ne viņai attiecīgas izglītības, ne pieredzes, bet gūto panākumu dēļ uz viņu ar baltu skaudību noteikti skatās gan tuvi, gan tāli kolēģi.

“Ziniet, bez šiem labajiem, atsaucīgajiem cilvēkiem man apkārt es esmu nekas - nulle!” Erna ir ļoti pieticīga attiecībā uz saviem panākumiem kultūras lauciņā. ”Ienācu kultūrā, pateicoties Svetlanai Kolesņikovai, kura bija Svariņu kultūras nama vadītāja, viņai tika piedāvāts cits amats, bet savā vietā Svetlana ieteica mani. Ar to sākās. Man kā pirmsskolas skolotājai speciālās izglītības kultūras jomā nebija, taču jaunajā darbā man daudz deva tas, ka savulaik biju pabeigusi Rīgas pionieru vadītāju skolu. Esmu studējusi arī Daugavpils Pedagoģiskā institūta Vēstures fakultātē, kuru nepabeidzu dažādu objektīvu apstākļu dēļ. Es nemaz nekautrējos, ka man ir pionieru vadītājas skola, jo tur mācījāmies ļoti daudz labu lietu - dejojām, dziedājām, rakstījām scenārijus visa vecuma grupām, un citas. Jā, bija komjaunatnes vēsture, bija ideoloģija, bet ne tas galvenais. Tur bija dažādi interesanti izklaidējoši pasākumi, gadskārtu svinības, rokdarbi. Visu, ko tur iemācījos, esmu izmantojusi savā darbā. Strādājot tautas namā, esmu apmeklējusi dažādus kursus un seminārus kultūras darbiniekiem. Šajā sakarā ar labu vārdu jāpiemin Rita Barča, kura savas dzīves laikā ir daudz laba izdarījusi mums, kultūras darbiniekiem. Daudz labu lietu realizēts, pateicoties tieši viņai. Arī tagad turpinu apgūt jaunas zināšanas, ir semināri Dagdā, folkloras jomā mūs izglīto Inta Viļuma.

Nekas nestāv uz vietas. Jā, agrāk Svariņos un citur laukos bija daudz cilvēku, bet tagad viņu ir maz. Vai tāpēc nestrādāsim? Vairāk vai mazāk kolektīvu, bet Svariņos vienmēr kaut kas bija, un šogad augustā savam tautas namam svinēsim 60 gadu jubileju. Svariņos visos gados bija radoši cilvēki, kuri darbojās kultūrā, man vienkārši tika labs mantojums, kuru centos saglabāt un attīstīt. Ļena Kubecka, Svetlana Koļesnikova, Olga Boboviča - varu nosaukt vēl daudz citu uzvārdu. Bija laiks, kad Svariņos darbojās stīgu instrumentu orķestris, bet mainās laiki, mainās cilvēki, mainās kolektīvi. Tagad mēs gribam dejot - dejojam, agrāk dziedājām - ļoti labi būtu, ja tagad pieteiktos mūziķis, kurš gribētu braukt uz Svariņiem vadīt vokālo ansambli, bet nav tādas iespējas. Nav mums tagad bērnu kolektīvu “Oma”, “Karuseļ”, “Ne- posedi”, “Vesjolije rebjata”. Nav, bet tā nav nekāda traģēdija, jo vietā ir kas cits. Tā nevar būt, ka gadu desmitiem dzīvo bez pārmaiņām. Ļoti labi būtu gan koris, gan stīgu instrumentu ansamblis, toties mums tagad ir aušanas istaba, parādījās rokdarbi ļoti plašā spektrā, ir novadpētniecības istaba, kuras agrāk te nebija.”

Par sava darba mūža kultūras jomā zīmīgākajiem notikumiem Erna uzskata Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūras direktora Jura Karlsona vizīti Svariņos, kurš kopā ar kultūras un radošās industrijas izglītības centra direktori Agnesi Miltiņu, kā arī kultūras ministrijas bērnu un jauniešu kultūrizglītības speciālisti Ingrīdu Vilkārsi 2009. gada janvārī apmeklēja mūsu rajonu. Pēc viņa vizītes Svariņos ieradās televīzija, pateicoties raidījumam “Province”, par Ernu un viņas kolektīviem uzzināja pārējā Latvija. Pat šodien saviesīgos pasākumos Ernai nāk klāt cilvēki un saka: ”Mēs jūs pazīstam, mēs redzējām par jums raidījumu televīzijā!”. Kolektīvs “Večerinka” kopā ar Šķeltovas ”Zvoņņicu” ir piedalījies starptautiskajā festivālā Baltkrievijā, Vitebskas apgabalā - “Piedņepras balsis Dubrovnā”, kas notika 2006. gadā. Arī šis notikums Ernai ir spilgtā atmiņā.

“Starp citu, ansamblis “Večerinka” nav manis radīts kolektīvs, kā to dažreiz mēģina pasniegt žurnālisti,” stāsta Erna. “Savulaik mēs, vairākas Svariņu sievietes, apmeklējām aerobikas nodarbības, kuras bija, var sacīt, profesionālā līmenī. Mana bērnības draudzene Ļuda pēkšņi nāca klajā ar ierosinājumu: ”Uzstāsimies Jaungada pasākumā!”. Sešas sievietes piekrita, pēc tam pirmos gadus visas sešas mocījāmies ar dejām, jo nevienai nebija tajā jomā nekādas lielas saprašanas, tikai milzīga vēlēšanās. “Večerinka” dzimusi, pateicoties Ļudas to-reizējam ierosinājumam.”
Laikam ritot, arī “Večerinka” mainās, parādījušies jauni priekšnesumi, un Svariņu sporta zāles atklāšanā daži vīrieši neviļus stiepa rokas aptaustīt savus kaklus, kad “Večerinkas” sievietes ap saviem kakliem viegli kā pūciņas grieza sporta vingrošanas riņķus...
Īpaši jāuzsver arī fakts, kopš Erna darbojas kultūras lauciņā, nekad neviens pasākums nav izgāzies, izbraukumos nekad nav aizmirsti mājās tērpi vai rekvizīti, koncertos viņus skatītāji nekad nav izsvilpuši vai kājām balsojuši. Protams, pēc katra pasākuma cilvēki runā visu ko, un pamatotu kritiku Erna pieņem bez ierunām, jo tāda nāk tikai par labu. Bet, ja runā aiz muguras, lai runā!

Erna: “Nesaukšu vārdā, bet es zinu tos cilvēkus, kuri spļauj man mugurā, un tas ir labi, jo es eju viņiem pa priekšu. Lūk, kad spļaus sejā, tad es apstāšos un apdomāšos - varbūt patiešām kaut kas nav tā? Reizēm ne viss atkarīgs no manis vai tikai no manis, ir arī tādi faktori kā laika apstākļi, apgaismojums, apskaņojums, skatītāju kopējais noskaņojums, apkalpojošais personāls un citi.”

Erna nebīstas no gadiem, ar savu piemēru apgāž uzskatu, ka jaunieši pieņem tikai sava vecuma cilvēkus. Pie viņas nāk gan bērni, gan jaunieši, gan cilvēki brieduma gados, un visi saprotas. Ne jau datums pasē nosaka gadu skaitu, bet gan tas, cik tu pats spēj būt iekšēji jauns. Pirms jubilejas Erna domājusi, kā būs, kad apritēs šis apaļais gadskaitlis? Apritēja, dzīve turpinās. Šī saruna notika pirmslīgo laikā, pēc tās Erna steidzās uz mēģinājumu, lai kopā ar pāris desmitiem bērnu un jauniešu sagatavotu interesantus koncertnumurus. Pēc tam vēl mēģinājumi ar “Večerinkas” kolektīvu.”

”Priecājos, ka mani arī šodien visi pieņem, un ceru, ka pēc desmit gadiem būs tāpat,” saka Erna. “Tas, kas patiesi uztrauc, ir cilvēku aizbraukšana. Esmu ļoti pateicīga tiem vecākiem, kuri paši nāk un piedalās kultūras aktivitātēs, kuri sūta savus bērnus pie manis uz mēģinājumiem, kuri vienkārši atbalsta mūs, kā spēj un māk. Nav jau vairs daudz palicis pagastā cilvēku, un bažas ir lielas. Šodien mēģinājumā ir 19 bērni un jaunieši, taču kolektīvu izveidot nevaru, jo katrs apgūst ko savu. Kurš grib dejot - dejos, kurš grib dziedāt - lai dzied, palīdzēšu. Viņiem ir dota lielāka brīvība, jo nav citas iespējas. Katrs nāk sev izdevīgā laikā. Tikai pielāgojoties jaunajai situācijai, varam nodrošināt priekšnesumus.”

Tomēr visgrūtākie Ernai bijuši deviņdesmitie gadi, kad nācās strauji ieviest latviskās tradīcijas. Agrākajos gados Svariņos nesvinēja gadskārtu svētkus, plus nāca klāt valsts svētki. Tolaik Erna meklēja padomu pie kolēģiem, šodien pēc pieredzes var braukt pie viņas.

Juris ROGA