“Ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt” (Mt 19,6)

Tajā sestdienā biju dežurante baznīcā, tāpēc kļuvu par nejaušu šī svinīgā notikuma liecinieci. Nevarēju novaldīt asaras, redzot bērnu un it īpaši mazbērnu uzmanību un rūpes par nevarīgajiem gaviļniekiem: kā nekā abiem vairs nav aiz kalniem apaļie deviņdesmit.

Pēc grēksūdzes, jauniešu kora izpildījumā pacilāti skanot Svētā Gara himnai, prāvests Eduards aizvadīja laulājamos līdz altārim. Lasījumi no Vecās un Jaunās derības Svētajiem Rakstiem atgādināja par laulības galveno mērķi - bērnu dzemdēšanu un audzināšanu, par tās vienību un nešķiramību.

Savā uzrunā ceremonijas vadītājs uzsvēra, ka ar Dievu uzsāktā ģimenes dzīvē Kungs vienmēr stāv klāt - gan priekos, gan bēdās. Aloizijs un Apolonija, kurus 1952. gada vasarā šajā pašā dievnamā laulāja toreizējais dekāns Staņislavs Kokins, uz mūžu ieslēdza savās sirdīs šos Evaņģēlija vārdus: “Ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt!” Tādēļ dimanta jubilejā viņi ar prieku varēja pateikties Dievam par tām žēlastībām, kas palīdzēja 60 gadu garumā izpildīt savstarpējos laulāto pienākumus un kristīgā garā audzināt savus trīs bērnus, sagaidīt un priecāties par deviņiem mazbērniem un astoņiem mazmazbērniem, neskatoties uz daudzajām veselības problēmām, atnākt uz baznīcu, pieņemt svētos sakramentus.

Svinīgajā ceremonijā gaviļnieki atjaunoja laulības zvērestu, solot arī atlikušo dzīves ceļu saskanīgi nostaigāt kopā. Priesteris svētīja dimanta laulāto pāri un kā uzticības simbolu pasniedza viņiem krustiņu, vēlot, lai kopā ar Kristu viņi turpina to nest līdz mūža galam.

Man gribējās “Ezerzemes” lasītājiem vairāk pastāstīt par šiem diviem dievbijīgajiem mūsu draudzes locekļiem, kurus daudzi krāslavieši pazīst un ciena. Tāpēc pēc divām dienām uzprasījos pie Buliem ciemos. Kādreizējā necilā mājiņa Pļavu ielā nr.18 pēdējos gados pārvērtusies līdz nepazīšanai. Tagad tā kļuvusi par mūsdienīgu, skaistu divstāvu kotedžu ar plašu verandu. Viesmīlīgie saimnieki un viņu vidējā meita Regīna, kura bija atļāvusies sev izgādāt papildus vienu brīvdienu, lai palīdzētu sirmajiem vecākiem saimnieciskajos darbos, uzņēma mani ļoti sirsnīgi. Nesteidzoties malkojot tēju, cienājoties ar kūkām un no manas puses nepieklājīgos daudzumos notiesājot saldās zemenes no piemājas dārziņa, runājāmies par dzīvi, par bērnu ģimenēm, par ticību - par daudz ko.

Aloizijs ir asūnietis, dzimis Zeliškos, Ulmaņlaikos mācījies Račevas sākumskolā. Apolonijas dzimtene ir Pļusi Baltkrievijā, 3 km no Latvijas un Kaplavas pagasta robežas. Abi auguši ticīgās ģimenēs. Aloizijs atcerējās, ka tēvs ģimenē bija iedibinājis šādu ēdienreižu kārtību: pienākt pie galda, pārkrustīties, palūgties un tikai tad apsēsties. Piecelties no galda drīkstēja tikai tad, kad visi bija paēduši un pateikušies Dievam. Arī skolotāja bija dziļi ticīgs cilvēks, bieži saviem audzēkņiem organizēja svētvakarus.
Pēdējā kara gadā, dažus mēnešus pirms tā beigām, Aloizijs tika iesaukts sarkanajā armijā. Kareivis no Latgales katru vakaru skaitīja septiņus pātarus Aglonas Dievmātes godam. Lūdzās arī, stāvot sardzē. Dienesta laikā bijis šāds atgadījums. Karavīriem pēc kārtas vajadzēja nedēļu kurināt krāsnis. A. Bula dežūras laikā viens no komandieriem kaut kur bija uzgājis nelielu lūgšanu grāmatiņu latgaliešu valodā un lika to Aloizijam iemest krāsnī.Tas statūtos netiek prasīts. Lai metot ugunī pats.

Dienestā armijā vairākkārt bija situācijas, kad dzīvība karājusies mata galā, taču Dievs viņu ir sargājis. Tiesa, 1950. gadā viņš atgriezās mājās kā 2. grupas invalīds. Vienu gadu dzīvoja laukos, vecāku mājās, nestrādāja, trīs mēnešus nekur negāja, atkopās no karadienestā cirstajām brūcēm. Kolhozā neiestājās, jo gribēja strādāt par kurpnieku. Kad brāli iesauca armijā, 1951. gadā pārcēlās uz dzīvi Krāslavā, iestājās rūpkombinātā par kurpnieka mācekli. Kaut gan viņš kara gados bija apguvis kurpnieka amatu Daugavpils arodskolā, dokuments ar vācu okupācijas varas iestāžu zīmogu bija nederīgs. Par kurpnieku A. Buls nostrādāja līdz pat aiziešanai pensijā. Viena darba vieta - vai nav skaisti?!

Ar Apoloniju, kura toreiz strādāja prokuratūrā par tehnisko darbinieci, Aloizijs iepazinās caur draudzeni, ar kuru sākumā “mīlējās”.

“Kad draudzene mani “pasūtīja”, pārmetos pie Apolonijas. Man viņa jau bija iepatikusies, sapratu, ka būs laba saimniece”, smaidot stāsta sirmgalvis. “Paldies Dievam, nekļūdījos!”

Viņi salaulājās klusi, tikai vedēju klātbūtnē. Arī kāzas netika plaši svinētas, jo rocība neatļāva.

Jaunā sieva atradināja Aloiziju no smēķēšanas, par ko tagad viņš ir pateicīgs. Apavu darbnīcas vīri mīlēja iedzert, pat no rīta mēdza ieliet glāzīti. Dievs arī šajā situācijā sargāja Aloiziju: nenodzērās kā viens otrs.

Atšķirībā no Aloizija Apolonija ir strādājusi dažādus darbus: prokuratūrā, par pavāri slimnīcā, kulinārijā, audēju cehā, ķirurģijas nodaļā par ēdienu dalītāju. Piemēram, no audējām aizgāja, kad sāka sāpēt kājas.

Pasaulē viens pēc otra sāka nākt bērni: meita Anna, pēc četriem gadiem - Regīna, vēl pēc trim - pastarītis Alfrēds. Mājiņu iegādājās vēlāk. Pirms ievācās tajā pēc remonta uz dzīvi, vispirms iesvētīja. Dieva svētība šajās sienās neizpaliek arī tagad.
Paši audzināti ticībā, dzīvesbiedri Buli kristīgā garā audzināja arī savus bērnus. “Mamma mūs pa kluso veda uz baznīcu, lai neviens neredz un skolā nestrostē,” stāsta Regīna.

Jā, ateisma gados ticības dēļ nācies piedzīvot daudz nepatīkamu brīžu. Toties tagad “mīļie vecīši” (tā jubilāri nosaukti emocionālajā, labsirdīgajā vistuvāko cilvēku apsveikumā) var lepoties gan ar bērniem, gan ar mazbērniem un mazmazbērniem - izglītotiem, veiksmīgiem, garīgi bagātiem, materiāli nodrošinātiem. Vectēvs ar prieku rāda mazmeitas Kristīnes dāvinājumus - “klusās dabas”, kas rotā verandas sienas. Viņa nupat kļuva par dizaineri ar Mākslas akadēmijas diplomu. Bet vecāmāte nebeidz jūsmot par patīkamāko pēdējo gadu pārsteigumu - mazmeitu Agnijas un Kristīnes vadībā slepenībā noorganizētajām dimanta laulībām. Tikai sestdienas rītā, pāris stundas pirms svinīgā pasākuma, “mīļajiem vecīšiem” tika pateikts: “Posieties, brauksim uz baznīcu!”

Lielākajai daļai mazbērnu, izņemot trīs Alfrēda meitenes, jau nodibinātas ģimenes. Uz saviļņojošo pasākumu Krāslavā nevarēja ierasties Annas dēls Raimonds ar sievu. Arī Regīnas dēla Jāņa ģimene neriskēja doties tālajā ceļā ar tikko, 14. jūnijā, nākušo pasaulē savu pirmdzimto dēliņu. No Šveices neatbrauca Regīnas audžumeita Anita. Pārējie, lielie un mazie, kopā ar sirmajiem gaviļniekiem šajā svarīgajā dienā atdeva godu žēlsirdīgajam Dievam. Pat mazmazmeitiņa Enija savā 10 mēnešu vecumā baznīcā bija paklausīga un klusa. Vienīgi nešķiramās un grūti atšķiramās trīsgadīgās dvīņu māsiņas Letīcija un Elizabete, ziņkārības vadītas, mēģināja nepazīstamajā dievnamā visu izpētīt.

Apolonija un Aloizijs turpina lūgties par savu kuplo dzimtu, neaizmirst regulāri pieteikt Sv. Mises viņu nodomā. Arī viņu dzimtas atvases - kurš lielākā, kurš mazākās mērā - cenšas dzīvot draudzībā ar Dievu. Vairāki no viņiem ņem aktīvu dalību savu draudžu dzīvē: Rīgā, Ogrē, Ikšķilē, Vācijā, Šveicē. Piemēram, Regīna dzied Kristus Karaļa draudzes korī, bet viņas vīrs katru gadu mēro ceļu no Rīgas uz Aglonu kājām. Arī Alfrēda meitas godina Dievu ar savām skanīgajām balsīm. Bet kopā ar Kungu viņiem vienmēr būs viss, kas vajadzīgs.

Arī par nevarīgajiem, mīļajiem vecīšiem viņi turpinās tikpat sirsnīgi rūpēties. Tāpēc Apolonija un Aloizijs var mierīgi aizvadīt savas vecumdienas. Lai Dievs viņiem aizvien ir žēlīgs!

Genovefa KALVIŠA