... Bet garām traucas vilcieni

Nesen korespondenta gaitas mani atveda uz Izvaldas dzelzceļa staciju, kas uzjundīja atmiņas. Totālā preču deficīta laikā man, tāpat kā vairākumam padomju cilvēku, patika iegriezties dzelzceļa staciju veikalos, kur veiksmes gadījumā varēja iegādāties kaut ko garšīgu, importa mantas, bet kādu reizi stacijā man laimējās nopirkt pat motociklu “Voshod”, ko nekādi neizdevās izdarīt dzimtajā Krāslavā. Gribējās aprunāties ar kādu no vecāka gadagājuma ļaudīm, bet te tev nu bija: kādreiz trokšņainajā stacijā gandrīz nav cilvēku, arī vilcieni pabrauc tikai garām. Uz manu klauvējienu divstāvu dienesta ēkas durvīs tikai ceturtajā dzīvoklī atbildēja padzīvojusi sieviete. Un ātri ievadīja lietas kursā - cilvēku palicis maz, bet pavisam tukšs nav.

Piemērotu sarunbiedru es tomēr sameklēju tajā pašā ēkā - tās dienesta telpā, tikai stacijas dežurante ar 28 gadu gadu stāžu Vera ne uzreiz, tomēr piekrita sarunai. Nostalģisks noskaņojums beigu beigās ņēma virsroku pār vieglu mulsumu - stacijas iedzīvotāji atradinājušies no svešiem cilvēkiem. Vera atcerējās, ka vēl deviņdesmito gadu beigās Izvaldas stacija bija visai rosīga vieta, visādā ziņā preču vilcienu kustības intensitāte bija divreiz augstāka. Kursēja arī pasažieru vilcieni Rīga - Voroņeža, Maskava - Kaļiņingrada, divi piepilsētas vilcieni. Stacijā strādāja kase, un pasažieru netrūka - vietējie, no Daugavpils, vasarnieki, virsnieki no Borovkas. Jau vēlāk savās atmiņās Jadviga Barkovska apstiprinās, ka dažās karstās dieniņās uz perona pulcējās ap simts pasažieru. Tagad biļešu kase nestrādā, jo nav vajadzības: slēgti piepilsētas maršruti. Bet vienīgais Baltkrievijas virziena pasažieru vilciens nepiestāj pat Krāslavā, bet par Izvaldu nemaz nav ko runāt. Tikai pateicoties dzelz-ceļam, šī stacija, bet būtībā pusstacija, nav izmirusi pilnībā. Pieprasīti mehāniķi, ceļu dienesta darbinieki, dežuranti, tā vietējie iedzīvotāji pelna iztiku. Daudzkārt tukšāka kļuvusi apkārtne, kaut kādas dzīvības pazīmes jūtamas stacijā un tuvākajos ciemos - Meļņicā, Lipinišķos, Jaunajā Račinā un Pantelišķos, kur ir Veras dzimtene.

Kas sakāms par dzelzceļnieku kultūras apkalpošanu tolaik, tad mana sarunbiedre sniedza interesantu informāciju. Stingri saskaņā ar grafiku katra mēneša septītajā datumā stacijā ieradās vagonklubs, kas varēja uzņemt ceturtdaļsimta skatītāju, un tas vienmēr bija stāvgrūdām pilns. Bērniem tika rādītas multfilmas un pasakas, pieaugušo seansos - filmas par karu un par mīlestību. Kad tika demonstrētas indiešu kinofilmas, zāle uz riteņiem, tā teikt, “pušu plīsa”, bet lauku dāmas nevarēja novaldīt asaras. Savu pirmo multfilmu Vera noskatījās desmit gadu vecumā vagonklubā, un šie iespaidi palika uz visu mūžu. Štata dežurante paslavēja arī dzelzceļa tirdzniecību, kas pirmām kārtām apgādāja ar precēm savējos, bet pārējiem tika tas, kas palika. Un, lai sīkāk iepazītos ar tēmu, Vera uzstājīgi ieteica apciemot Jadvigu Barkovsku, kura labi pazina to agrāko stacijas dzīvi, ko es arī darīju.

Izrādījās, ka Jadvigas Barkovskas mājiņa atradās blakus - pāris simtus soļu no stacijas ofisa. Ciemiņu no redakcijas saimniece uzņēma laipni: “Kā lai neatceras rosīgo stacijas dzīvi, četrdesmit gadus esmu nodzīvojusi šajā vietā!” Viņas dzīvesbiedrs Vaclavs sešpadsmit gadus bija stacijas priekšnieks, lūk, arī palika dzīvot Izvaldā. Pati nāk no Skaistas pagasta Ekšu ciema, taču tā gadās, ka otrās dzimtenes vilinājums izrādās spēcīgāks. Un nekas, ka tagad viņa ir viena - apciemo bērni un mazbērni. Uz manu piedāvājumu salīdzināt stacijas pagātni un tagadni Jadviga tikai smagi nopūtās: “Izdziest dzīve laukos, apkārtējos ciemos cilvēku palicis piecreiz mazāk. Tie, kuri ir spēka gados, devās uz pilsētām un ārzemēm. Ņemsim kaut vai manu ģimeni, kur visi trīs bērni ar ģimenēm izklīduši kur kurais. Mihails dzīvo Daugavpilī, Ināra strādā Vācijā, Viktors - Lielbritānijā. Labi, ka angļu mazdēliņu Daniēlu uz vasaru uzticēja vecmāmiņai, divatā ir jautrāk”.

Pati Jadviga ORSa veikalā nostrādāja 23 gadus, tikai neizturēja jaunās pārmaiņas, un šis tirdzniecības punkts tika slēgts, atdodot šauro tirgus telpu autoveikaliem. Kādreiz agrāk es arī neaizdomājos, ka ORS ir Baltijas dzelzceļa strādnieku apgādes nodaļa. Un, nemaz negrēkojot pret patiesību, pārdevēja pēc aicinājuma apgalvo, ka apgāde tajos laikos bija laba. Bez ikdienas pieprasījuma precēm piegādāja kombinēto barību, rudzu miltus, bet maizi un baltmaizi veda ar vilcienu ik pārdienām. Maize bija tik lēta, ka ar to baroja pat lopus. Dzelzceļnieki sevi attiecināja lauku ļaudīm, tāpēc viņu kūtīs pastāvīgi māva govis, rukšķēja cūkas, kladzināja vistas. Visu laiku veikala plauktos bija kūpināti gaļas izstrādājumi. Pirms svētkiem bija speciālas uztura devas. Un ne tikai priekšniecībai, bet visiem dzelzceļniekiem. Jaunie lasītāji tagad pasmaidīs: lai kā arī pūlējās padomju vara, taču tā nespēja nodrošināt savu tautu ar zaļajiem zirnīšiem, majonēzi, šprotēm, nemaz jau nerunājot par importa konserviem un citām delikatesēm.

Protams, priviliģēti pircēji bija dzelzceļnieki, viņiem tika piegādāti deficīta produkti, plaša patēriņa importa preces un visā lielvalstī izslavētā Ogres trikotāža. Pēc iepriekšējiem pasūtījumiem tika pievesti televizori, ledusskapji, mēbeles... Alkoholiskos dzērienus dzelzceļnieku veikals plašā sortimentā piedāvāja līdz tam laikam, kad sākās M. Gorbačova pārbūve ar degvīna, vīna un cukura taloniem.

Tagadējie valsts vadītāji, kuri iedzina Latviju ekonomiskajā un demogrāfiskajā strupceļā, cenšas melnās krāsās aprakstīt okupācijas jūgu. Starp citu, agrāk dzelzceļa biļete no Izvaldas līdz Daugavpilij maksāja tikai 45 kapeikas, mēneša braukšanas biļete - 1,9 rubļus. Tagad palikusi tikai autobusu satiksme par 1,2 latiem. Strādnieku apgādes tirdzniecības veterāne atzinās, ka garāmbraucošo vilcienu troksnis netraucē pat nakts atpūtai - pie tā ir pierasts. Vārdu sakot, dzīves vietu, kas dārga sirdij, nemaz negribas mainīt. Kopā mēs izdarījām kopsavilkumu sarunai: dzelzceļa ritms ir zīmīgs valsts attīstības rādītājs. Uz atvadām mīļā sieviete man pateica šādus vārdus: “Gribētos nodzīvot līdz tai dienai, kad mūsu stacijā atgriezīsies lielā dzīve, bet pasažieru vilcieni nepabrauks garām Izvaldai bez apstāšanās.”

Aleksejs GONČAROVS