Cerība mirst pēdējā

Ko var pretstatīt pastāvīgi sliktai copei? Tikai meistarību, pacietību un veiksmi, jo cope ir gluži kā narkotika: jo ilgāk makšķerē, jo grūtāk ir apstāties.

Ziema gan velkas neciešami ilgi, bet vasara - nepaspēj izbaudīt siltumu, kad uznāk lietus un kļūst auksti. Vai sen priecājāmies par pirmajām zaļajām lapiņām, bet te jau arī Līgosvētki garām - putni sāk pulcēties baros. Makšķernieku ķibeles sākās kopš agra pavasara, kad Daugavā divas reizes bija lieli pali - martā un maija sākumā. Turklāt arī jūnija otrajā pusē spēcīgas lietavas par pāris metriem pacēla ūdens līmeni upē. Krasas temperatūras svārstības, kā zināms, izjauc zivju pierasto kalendāro ciklu. Viena lieta, pārplūdušie zaļie krasti rada barības pārpilnību zivīm, bet nobarojušos plaužus, sapalus, arī visuesošās raudas grūti iekārdināt pat ar izsmalcinātu ēsmu uz āķa. Otra nelaime - krasas ūdens līmeņa svārstības upē sašķeļ zivju barus, kas ievērojami apgrūtina iebarošanas procedūru noteiktās vietās.

Lūk, arī jūnija pē- dējās dienās upes ūdens līmeņa diennakts svārstības pat sasniedza pusmetru! Zivis šaudās šurpu turpu, nervozē spiningotāji un makšķernieki: gan vieniem, gan otriem ir grūti pielāgoties makšķerēšanai spēcīgā straumē. Šis gads izrādījās neparasti ražīgs uz maija un jūnija vabolēm. Lielas vaboles no rītiem sedza gājēju taciņas zem kokiem, daudz to iekļuva Daugavā. Tikai ar dabīgās barības pārpilnību var izskaidrot sapalu ķērāju neveiksmes. Ļoti reti es saņēmu ziņas par iespaidīga lieluma eksemplāru noķeršanu, bet pirms Jāņu dienas biežāk trāpījās aizliegto izmēru sapaliņi, kurus nācās palaist brīvībā. Tieši tāpat bija arī ar upes līdakām: applūdusī krasta zāle kļuva par “kriminogēnu” līdacēnu uzturēšanās vietu, tie nesmādē nekādu mākslīgo ēsmu. Un būtu ļoti labi, ja katrs spiningotājs negrozāmi ievērotu “Makšķerēšanas noteikumus”.

Zi-ņas par lielu līdaku noķeršanu redakcija saņem aizvien retāk. Pēdējos gados gruntsmakšķernieki pavasarī ir novērojuši, ka upē kļūst aizvien mazāk samēnu, par ko “jāpateicas” milzīgajai trolingistu armijai, kas turpina vardarbību pret dabu. Latvijas likumdevēji, kuri atļāva motorizētu jūras zveju praktiski visās valsts dabiskajās ūdenstilpēs, nedzird masu protestus un turpina sirgt ar dīvainu aklumu un kurlumu. Iztraucēt dabas parka “Daugavas loki” klusumu ar dzinēju troksni ir tas pats, kas ienākt baznīcā ar ieslēgtu magnetofonu. Pašlaik slikti klājas ezeru līdaku un plaužu ķērājiem. Īsts copmanis vispirms dodas baudīt klusumu dabā, bet tikai tad noķert kādu zivi. Nav garšīgāku zivju par tām, kuras pats esi noķēris.

Lūk, arī es 23. jūnijā, kad laiks bija apmācies, rītausmu sagaidīju atbilstoši visiem noteikumiem: gadiem pārbaudītā vietā ar sagatavotu barību. Un jau kuro reizi lieliskie fidera rīki neiepriecināja mani ar pirmo plaudi atklātā ūdens sezonā... Septiņās copes stundās man nācās samierināties ar duci raudu, arī tās viegli nedevās rokās. Jāņu dienas rītā es ar fotoaparātu apstaigāju Daugavas kreiso krastu. Satiku azartisko copmani Ivaru, kurš ērtā vietā ķēra raudas pa straumi. Viņam nelīdzēja nedz sagatavotā barība, nedz meistarība, nedz apskaužamā pacietība. Sešās copes stundās tikai desmit raudas ķeselē.
Pirms nedēļas satiku kaislīgo copmani Viktoru Petrinčiku, kurš arī apgalvoja, ka vasaras sezona ir ļoti neveiksmīga. Nekādi neizdodas izvilkt plaudi, ne jau aiz labas dzīves viņš tāpat kā daudzi upes makšķernieki pārslēdzās uz ezeru un dīķu karūsām. Tikai kluso ūdeņu sidrabainie un zeltainie iemītnieki smalki reaģē uz temperatūras svārstībām, bet laika apstākļi šogad ir kaprīzi. Kolēģis makšķernieks Sergejs Isajevs pastāstīja, cik rūpīgi gatavojās karūsu mak-šķernieku ekspedīcija uz kādu nomaļu ezeru, bet iznākumā nakts cope sagādāja vien-laidus vilšanos.

... Īsts copmanis nekad nezaudē cerību. Tā gribas ticēt, ka jūlijs un augusts visbeidzot iepriecinās makšķerniekus gan ar upes, gan ar ezera plaužiem.

Aleksejs GONČAROVS