Viegli nav, bet dzīvo ar smaidu

Kristīne ir jauniete ar īpašām vajadzībām, 2. grupas redzes invalīde. Darbs, kuru viņa ieguva, pateicoties NVA projektam, jaunajai sievietei ir ļoti svarīgs ne tikai, kā pierasts sacīt, sevis pašapliecināšanās nolūkā, bet arī iztikas līdzekļu pelnīšanai, jo viņa viena pati audzina bērnu. Agrāk jauniete jau strādāja centrā kā brīvprātīgā, šoreiz - kā algots cilvēks.

Kristīne nāk no Skaistas pagasta, mācījās vietējā pamatskolā, kur arī pabeidza deviņas klases, neskatoties uz to, ka mācību laikā nācās mainīt dzīvesvietu - ģimene pārbrauca uz Dagdu. Pēc pamatskolas jauniete turpināja izglītoties Rīgā, ieguva vidējo izglītību bez specialitātes Juglas vājredzīgo un neredzīgo internātvidusskolā un atgriezās atpakaļ Dagdā.

Mammas atstātajā dzīvoklī Kristīne tagad viena pati audzina dēliņu, vārdā Alekss, kuram jau apritējuši divi ar pusi gadi. Bērna tētis pirms laba laika ir devies uz ārzemēm un vairs neliekas zinis, nekontaktējas ar ģimeni. Gados jaunā māmiņa var paļauties tikai uz tuvinieku un darbabiedru atbalstu. Viņai vistuvākie cilvēki ir un paliek tētis un mamma, lai gan abi dzīvo šķirti, kā arī par viņu gadu vecākais brālis Artūrs un septiņgadīgā pusmāsa Aļona.

“Mans tētis tagad dzīvo Krāslavā, mēs labi satiekam un kontaktējamies,” turpina Kristīne. “Spilgtā atmiņā ceļojums uz Maskavu ar tēti, kurš mani veda uz acu operāciju. Tas bija pirms gadiem septiņiem, toreiz mums Krievijas galvaspilsētā nācās uzturēties divas nedēļas, tālab bija laiks pastaigām pa pilsētu. Atmiņā palika vieta, kur filmē “Zvaigžņu fabriku” - lai gan iekšā netikām, bet apkārt pastaigājām. Apskatījām Sarkano laukumu, bijām parkā, kura nosaukumu neatceros, bet atmiņā palika ar daudzām lielām un mazām strūkl-akām. Visiespaidīgākā būve, ku-ru redzēju tuvumā un kas pārsteidza ar savu augstumu, ir Ostankinas teletornis. Tās tiešām bija neaizmirstamas un patīkamas emocijas.

Arī operācija, kas man tika veikta toreiz, bija veiksmīga.”

Redzes problēmu dēļ Kristīne nevar iegūt transportlīdzekļa vadīšanas tiesības, tālab viņa nebrauc pat ar velosipēdu. Jauniete nav pievērsusies rokdarbiem, viņai nepatīk lasīt redzes noslodzes dēļ, bet saprāta robežās viņa var lietot datoru, kuru apguvusi, mācoties vājredzīgo un neredzīgo internātvidusskolā. Visvairāk Kristīnei patīk klausīties jebkādu mūziku, lai gan dziedāt pati nedzied. Savulaik viņa labprāt daudz sportoja, patika skrie-šana un tāllēkšana. Viņa pat pārstāvēja savu skolu Baltijas spartakiādē Rīgā. Atgriežoties Dagdā, sportam vairs neatlika laika, jo ir jāaudzina bērns. Kristīne spriež, ka viņas Alekss varbūt arī būs sportists, jo ir gana aktīvs.

Kristīne: “Strādājot pēc NVA projekta jauniešu centrā, es daudz nodarbojos ar bērniem - pieskatu viņus, kopīgi klausāmies audiopasakas, kuras pēc tam pārrunājām un mēģinām uzzīmēt dzirdēto. Ar bērniem ir ļoti interesanti parunāties, redzēt, kā viņi aug un attīstās, kā priecājas par saviem panākumiem. Kad mācījos Juglas skolā, mums pielietoja tādu pašu metodi - klausījāmies audioierakstus vairākas reizes un atstāstījām, atbildējām uz jautājumiem.”

Juris ROGA