Cik tautai maksā medicīna?

Vēl jo vairāk tāpēc, ka “ignorētā metāla” cenai atšķirībā no Latvijas iedzīvotāju algām un pensijām ir tendence kāpt uz augšu. Kas tur ko slēpt: mums patīk runāt par savām slimībām kompānijās, lai gan tā nav visinteresantākā tēma. Tikai kur liksies, ja jau esi sasniedzis pensijas vecumu un pēkšņi attopies, ka nebūtu slikti padzīvot mierīgi, neciešot trūkumu un neslimojot. Lai tā būtu... Janvārī, saņēmis tuvas radinieces ielūgumu uz jubilejas svinībām Daugavpilī, es biju mazliet pārsteigts. Pensijas vecuma ciemiņi, no sirds apsveikuši svinību gaviļnieci, pēc vēlējumu tostiem un iemīļoto dziesmu dzie-dāšanas korī kafejnīcas mājīgo zāli nemanot pārvērta par... veselības klubu. Un tad nu sākās: apmaiņa ar padomiem, tautas receptēm, veiksmīgu pašārstēšanās pieredzi. Tie laimīgie, kuri bija apmeklējuši ģimenes ārstus un ārstējušies slimnīcā, deva precīzas un ekonomiskas receptes tiem, kas sirgst ar sirds, kuņģa slimībām, hipertoniju un citām kaitēm. Vairākkārt izskanēja frāze, ka tagadējo pensiju un medikamentu cenu apstākļos daudz praktiskāk ir ārstēties pašiem.

Būdams nelabojams optimists, es no visas sirds ticēju aicinājumam “Kārtojiet pacienta iemaksu, un problēmu ar ārstēšanu nebūs!”, kas izskanēja Krāslavas pensionāru sapulcēs. Īpaši nesteidzoties apmeklēt ārstus, kā to dara vairākums īstu vīru, es visādam gadījumam noformēju “rozā grāma- tiņu” un jutos relatīvi drošs. Protams, līdz zināmam laikam. Gadījums, kas notika ar man labi pazīstamu cilvēku, mainīja manu priekšstatu par mūsdienu veselības aizsardzības pieejamību un faktiskajām izmaksām. Sagaidījis “nodrošinātas vecumdienas”, mans paziņa pamazām saslima un sāka pieklibot, bet, kad jau saņēma pensiju, kas nedaudz pārsniedza iztikas minimumu, visbeidzot iegādājās personīgo “transportu” - spieķi.

Par spīti rožainām cerībām, ka varēs mierīgi un pelnīti atpūsties, radās problēma - pastiprinājās gūžas sāpes. Atzinības vārdus pelnījuši profesionāļi baltajos virsvalkos, kuri noteica pareizu diagnozi un paziņoja, ka nepieciešama plānotā gūžas locītavas en-doprotezēšanas operācija. Ar visu vēlēšanos mūsu pacients, sirgstot ar smagu slimības formu, vienkārši nevarēja gaidīt solīto termiņu. Radās alternatīva - neplānotā maksas operācija (1800 latu), neskaitot pārējos izdevumus. Ko darīt: nekas tā nemobilizē cilvēka resursus kā neciešamas sāpes. Mans paziņa bija gudrs un taupīgs cilvēks, turēja mantojamo īpašumu laukos “nebaltai dienai”, un tās naudas summas, ko saņēma par tā pārdošanu, tieši pietika, lai samaksātu par neplānoto operāciju. Vispārsteidzošākais ir tas, ka “rozā grāmatiņa”, no kuras paziņa nešķīrās piecpadsmit gadus, tikai simboliski atviegloja nelaimē nokļuvušā pacienta finanšu grūtības. Labākajā gadījumā Slimokase sedz izdevumus līdz 30 latiem. Taisnības labad norādīsim, ka par ārstēšanu Rīgas 2. slimnīcā, kā arī par slimnieka kopšanu pēc operācijas manam paziņam nav ne mazāko pretenziju. Bet tagad kārta otrajai gūžas locītavai, tikai jau... ar tukšu maku. Kā dzīvot, uz ko cerēt?

Analoģiskā situācijā nokļūst daudzi slimnieki, un ne tikai solīdā vecumā. Izmantot privātās medicīnas pakalpojumus, kā arī doties ārstēties uz ārzemēm pa kabatai ir tikai elitei, tajā skaitā arī valdošajai. Turpretim mums, parastiem mirstīgajiem, atliek tikai izdarīt secinājumus. Par to, kā varasvīri mīl savu tautu, liecina statistika. Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības vadītājs Valdis Keris publiski paziņoja, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 2010. gadā slimnieku skaits, kuriem nepieciešama neatliekamā palīdzība, palielinājies trīskārt, bet medicīnas darbinieku skaits samazinājies par 20%. Turpinās medicīnas finansēšanas kaitīgā prakse saskaņā ar atlikuma principu. Tagad veselības aizsardzības finansējums sastāda 3,3% no iekšējā kopprodukta, bet Lietuvā un Igaunijā - 4,5%. Naudas izteiksmē tas izskatās šādi: Lietuvā pēdējos trijos gados valsts iedalīja par 480 miljoniem latu vairāk nekā pie mums, Igaunijā, kur iedzīvotāju skaits ir mazāks, par 660 miljoniem vairāk! Pēdējos pāris gados vien medmāsu skaits valstī samazinājies par 2000, bija 10000. Vai jābrīnās, ja medmāsas vidējā pensija pašlaik ir 178 lati, bet jaunā speciālista alga pēc koledžas beigšanas - 148 - 162 lati uz rokām. Tāpēc turpinās medicīnas profesionāļu masveida migrācija uz Vāciju, Īriju, Angliju, Norvēģiju... Un 65 - 70 gadus vecas medmāsas slimnīcu palātās ir visai izplatīta parādība.

Medicīnas nebeidzamās optimizācijas un budžeta konsolidācijas dēļ jau nepietiek līdzekļu pat neatliekamās palīdzības sniegšanai pacientiem, kuru skaits šogad izrādījās lielāks par veselības aizsardzības ierēdņu “plānoto”. Krīzes gados vairākums Latvijas iedzīvotāju tik cieši savilka jostas, ka samazināja vizītes pie ārstiem, tāpēc bieži vien cilvēki nokļūst stacionāros smagā, ielaistā stāvoklī, kas liek slimnīcām tērēt krietni vairāk līdzekļu ārstēšanas procesam. Noslēgtais loks... Maksimāli samazināta finanšu piešķiršana plānotajām operācijām. Rindās uz ķirurģisko ārstēšanu jāgaida nevis sešus mēnešus, kā tas bija agrāk, bet gadus. Slimnieki, kuriem nepieciešama endoprotezēšana, nesagaidījuši rindu, kļūst par invalīdiem. Saskaņā ar traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas pēdējiem datiem steidzamas operācijas nepieciešamas 600 cilvēkiem! Šajā sakarā pat ministru prezidents bija spiests atzīt, ka jārisina problēma: neatliekamie pacienti pēc dažiem mēnešiem kļūs par invalīdiem, kuru uzturēšana valstij izmaksās ievērojami vairāk nekā operācijas. “Žēlsirdīgie” veselības aizsardzības ierēdņi piedāvā savu izeju: ja pacienti vēlas paātrināt operāciju, lai piemaksā... 800 latus. Pārējo summu piešķirs dāsnā valsts, tiesa, endoprotēzes būs lētākās - no cementa. Arī par to paldies, tikai mēs zinām, ka skopais maksā divreiz. Pusmiljona latu endoprotezēšanai valsts nevar atrast, bet desmitus miljonus latu karam Afganistānā - to var gan.

Neviens šajā dzīvē nav pasargāts no nelaimes, un klibs, vecs cilvēks ir plaši izplatīta parādība. Tā gribas ieteikt pensionāriem turēt rezervē pāris tūkstošus latu, tomēr baidos izraisīt vispārēju sašutumu. Bet jaunākā gadagājuma cilvēkiem gan rekomendēju atlikt naudu nebaltai dienai. Pensijas vecuma griesti jums jau ir paaugstināti, par ko paldies varas partijām un dārgajai valdībai. Ievēlējām uz savu galvu... Starp citu, norādīšu, ka Francijā nācās atcelt likumu par pensijas vecuma palielināšanu līdz 62 gadiem, bet Latvijas iedzīvotāji ir spiesti samierināties ar kārtējo pirmsvēlēšanu solījumu.

Bagātie arī raud. Parlamenta frakcijas “Vienotība” (tā, starp citu, pasludināja godīgu politiku) līderis Dzintars Zaķis, iegādājoties auto par nieka 40000 eiro, mēģināja izmantot Latvijas izkopto shēmu, kā izvairīties no pievienotās vērtības nodokļa iemaksas (runa ir par 8800 latiem). Rodas jautājums: kurš pieņēma viltīgos likumus, kas ļauj izvairīties no PVN maksas? Šādas Saeimas izdarības liecina par to, ka nabadzīgajā valstī turpinās dzīves līmeņa noslāņošanās, kad augstie varas kungi bez sirdsapziņas pārmetumiem turpina kapitālistisko sacensību - kuram lepnāks limuzīns. Patiešām automobilis nav pārvietošanās līdzeklis, bet prestižs greznuma rādītājs. Būtu mums tāda pārticība, mēs pierakstītos arī uz titāna protēzēm. Bet vai sagaidītu tā saucamās plānotās operācijas? Uzvaras raporti visā pasaulē par Latvijas izkļūšanu no krīzes iepriecina tikai varasvīrus. Tauta, kuru nebeidzami nomocījušas izdzīvošanas problē- mas, ir spiesta klibojot tikt līdzi saviem vadoņiem. Iecietīgi skatīties no augšas uz leju pie mums pieņemts tikai pirms vēlēšanām, bet tālāk - kā nu iznāks. Pa to laiku panīkusī valsts pārvēršas par vecu un slimu cilvēku valsti.

Aleksejs GONČAROVS