“Pasaku” varoņu ceļojums uz pasaku pilsētu

Svētais Voicehs bija bīskaps, sludinātājs, misionārs. Par savu galveno uzdevumu viņš uzskatīja prūšu pievēršanu Dievam, kuri līdz tam bija pagāni. Tas bija 997. gadā. Eiropa gaidīja pasaules galu. Laika bija pavisam maz, un bīskaps Voicehs devās bīstamā ceļojumā. Vairākas dienas viņš uzkavējās Krakovā, sprediķoja laukumā. Tieši šajā vietā stāv baznīca... Voiceha misija bija nesekmīga: karojošie prūši noturēja misionāru par poļu spiegu un nogalināja, bet galvu nocirta un aizsūtīja uz Poliju.

Karalis Boļeslavs Drosmīgais izteica vēlēšanos izpirkt no pagāniem arī pārējās bīskapa mirstīgās atliekas. Prūši uzskrullēja cenu - tik zelta, cik svēra pati miesa. Karalis piekrita. Un kad mocekļa mirstīgās atliekas bija noliktas svara kausos, izrādījās, ka tām nav svara! Izbiedētie pagāni atteicās no naudas, un drīz vien pieņēma kristietību. Svētā pīšļi glabājās Polijas galvaspilsētā Gņeznā, vēlāk tos izveda iebrucēji čehi. Tie bija smagi laiki...

No pilsētas rātsnama saglabājies tornis vien. Pati ēka tika nojaukta vēl austriešu laikos (bija arī tādi). Torņa pagrabā atrodas teātris, bet pašā ēkā - pilsētas Vēstures muzejs. Katrai mājai, kas atrodas tirgus laukumā, ir sava īpašā vēsture, savas leģendas. Es pakavēšos tikai pie divām, manuprāt, visinteresantākajām...

Boneru nams... Tieši te 1604. gadā notika kāda interesanta saderināšanās, kas tika nosvinēta grezni. Līgavainis bija neglīts, kalsnējs, bāls, taču visai apmierināts ar sevi. Sēdēja galda galā, un pat lielā kārpa uz deguna, šķiet, lepojās ar šādu uzmanību viņa necilajai personai. Līgava izskatījās burvīgi. Taču uz savu līgavaini viņa skatījās ar neīstu laipnību, bet viņas acis slikti slēpa nicinājumu cilvēkam, kas sēdēja blakus. Viesi bija apmierināti, līgavas tēvs vienkārši laimīgs. Notika “cara dēla Dimitrija” un Marinas Mnišekas saderināšanās. Viltvārdis, padzīts mācītājs Griška Otrepjevs domās pielaikoja Monomaha cepuri... Viņam tas izdevās - pielaikot krievu caru kroni... Tiesa, uz neilgu laiku. Vēlāk viņš tiks nogalināts, sacirsts gabalos, ar tiem pielādēs lielgabalu un izšaus uz Polijas pusi - sak, no kurienes esi atnācis, uz turieni arī ej... Parasts nams. Tāda, lūk, vēsture! Bet blakus kādreiz dzīvoja Krakovas Fausts...

Krakovas burvim ir ļoti pazīstams uzvārds - Tvardovskis! Vēstures ironija: poēmas “Vasilijs Tjorkins” autors un burvis, kurš pārdevis dvēseli velnam... Pans Tvardovskis pārdeva dvēseli par tiesībām būt apveltītam ar pārdabiskām spējām. Ko viņš tik nedarīja! Jāja uz milzīga gaiļa naktī pa tirgus laukumu, lidoja debesīs, darīja sevi jaunāku, pārvērta savu kalpu par zirnekli... Bet, kad pienāca laiks nokārtot rēķinus ar nelabo, tomēr prata viņu apšmaukt! Turklāt tik vaļsirdīgi nožēloja grēkus, sāka dedzīgi lūgties. Un pacēlās debesīs. Paradīzē viņš netika ielaists, palika karājamies starp debesīm un zemi, gaidot Pastaro tiesu... Uzticamais kalps zirneklis palika uzticīgs saimniekam. Reizēm viņš nolaižas pilsētā, lai savāktu jaunākās baumas, un lido atpakaļ pie saimnieka, lai visu izstāstītu tam. Zvaigžņotā naktī virs Vislas upes var ieraudzīt melnu punktu.

Tas ir pans Tvardovskis, kurš gaida Pastaro tiesu... Laukuma centrā atrodas “maks” - ziedojumu vākšanas vieta vecpilsētas uzturēšanai un restaurēšanai. Maks nekad nav tukšs. Šajā laukumā pēc kronēšanas uzticības zvērestu Polijai deva karaļi, karalim zvērestu deva Teitoņu ordeņa maģistrs, šajā vietā uzticības zvērestu deva Polijas varonis Tadeušs Kostjuško. Dižais Polijas karavadonis, ASV neatkarības kara varonis visu savu mūžu veltīja Lielās Polijas atdzimšanai. Mēģinājumi bija nesekmīgi. Zinot Kostjuško lielo autoritāti poļu vidū, viņu mēģināja pārmānīt savā pusē imperators Napoleons, piedāvājot Polijas “karaļa” posteni. Imperators Aleksandrs I viņam piedāvāja Polijas valdnieka vietnieka krēslu. Kostjuško ikreiz jautāja: “Atjaunosiet Poliju no jūras līdz jūrai? Uz ko Napoleons atbildēja: “Muļķis!” Krievijas imperators neatbildēja. Kostjuško nomira Šveicē mazā dzīvoklīti pilnīgā vientulībā.

Ejam tālāk pa karaļu traktu. Grodzjkas iela, kas ir viena no vecākajām. Te mēs ieraudzījām apbrīnojami skaistu Pētera un Pāvila baznīcu, kas bija jezuītu misijas centrs Krakovā. Arhitekti izvietoja baznīcu tā, lai to varētu labi saskatīt. Bet skulptūras dievnama priekšā - divpadsmit apustuļi... Iepretim baznīcai sludinātāja Pētera Skargas piemineklis.
Par savu misiju Pēteris Skarga uzskatīja Polijas lielvalsts saglabāšanu. Nežēlojot spēkus, nerēķinoties ar veselību, viņš mēģināja mainīt kārtību valstī, ierobežot šļahtiču tiesības un nostiprināt karaļa varu. Būdams pārliecināts savienības ar pareizticīgo baznīcu piekritējs, viņš mēģināja pierādīt, ka vienotas kristīgās baznīcas atjaunošana nāks par labu visai Eiropai. Viņš guva sev ienaidniekus poļu magnātu personā. Bet karalis palika kurls pret viņa sprediķiem.

Lūk, arī šaurā Kanonu ieliņa... Te kādā veikaliņā es ieraudzīju veselu skatlogu ar mazām mūzikas lādītēm. Tās spēlē vienu melodiju, bet var izvēlēties tieši kādu... Te ir gan mūsdienu hīti, gan klasika... Mana lādīte spēlē Šopēna “Polonēzi”. Jauki...
Mēs nonācām arī līdz Vāvela pakalna, kur viss sākās pirms desmit tūkstošiem gadu. Tas jau ir cits stāsts, atsevišķa vēsture... Beidzās pirmā diena.

Otrā diena sagādāja daudz prieka visiem bez izņēmuma. To mēs pavadījām pie dabas krūts, Tatros... Zakopane ir maza pilsētiņa, kas izskatās pasakaini. Un kalni! Lielisks iespaids...

Trešā diena, bet pareizāk sakot, tikai puse dienas bija ļoti rosīga. Mums bija jānokļūst karaļu kalnā. Patiešām te vajadzīga nedēļa, lai apstaigātu visu. Īsā laikā mums izdevās apmeklēt Katedrāles baznīcu, ieraudzīt tur Svētā Stanislava sarkofāgu, uzkāpt tornī un apskatīt vislielāko zvanu Polijā - Zigmuntu, pabūt Katedrāles muzejā un ieraudzīt Krakovas arhibīskapu dārgos tērpus, pāvesta Jāņa Pāvila II dāvanas. Starp muzeja eksponātiem Svētā Mavrikija šķēps! Vieni devās uz Polijas kroņa dārgumu glabātuvi, lai apskatītu kronēšanas dārgumus, to skaitā Ščerbeca šķēpu. Bet otri uz karaļa apartamentiem ar troņu zālēm, retiem tepiķiem. Laiks ritēja ātri. Mums bija jādodas projām. Daudz kas palika “aiz kadra”. Čartorissku muzejs ar Leonardo da Vinči gleznu, Floriana bazn?ca, kur k?dreiz par vik?ru kalpoja Karols Voitila, n?kamais Romas p?vests. V?l bija palicis tik daudz neapskat?ta, ka vienk?rši nav iesp?jams izst?st?t... Triju dienu ir par maz, katastrof?li maz... Krakova - tā ir vesela pasaule.

Atpakaļceļš mums šķita krietni īsāks. Noguruši, bet apmierināti mēs izklīdām pa mājām. Bet skolotāji jau kaldināja jaunus plānus. Kādus - neteikšu... Redzēsim!

Andrejs JAKUBOVSKIS