Zemenīte ar smiltīm jeb Vasarnīcu ciemata ciešanas

Trešo reizi “piebrauca karieti”, un man nebija izejas, nācās iepazīties ar problēmu un palīdzēt to risināt ciemata iedzīvotājiem. Par laimi, ciemats atrodas tuvu - uzreiz aiz pilsētas robežas.

... Zirgezera augstais krasts, vasarnīcu ciemats “Ezerdārzs”. Komunisma ēras norietā cīņā par privātīpašumu te apmēram trīs simti krāslaviešu kļuva par nelielu zemes gabalu laimīgajiem īpašniekiem. Te gluži kā sēnes pēc lietus izauga mazas ķieģeļu kotedžas, koka dārza mājiņas un būdiņas, kas nepretendēja uz lepnu izskatu. Uzziedēja augļu dārzi un ogulāji, parādījās zālieni un puķu dobes, apsildāmas lecektis un siltumnīcas. Te daudzi krāslavieši mācījās tirgus ekonomiku, bet grūtajos deviņdesmitajos gados mazie augļu un sakņu dārzi krietni palīdzēja Latvijas iedzīvotājiem cīņā par izdzīvošanu. Un ne tikai Latgalē. Arī infrastruktūra apmierināja vasarnieku prasības, šajā ciematā tika uzbūvēti ceļi un ūdensvads - laba lieta ir pašorganizēšanās! Vienprātīgie un neatlaidīgie kooperatori, pamatoti novērtējuši privatizācijas procesu, pirms gada panāca, ka pilsētas varas iestādes atļāva veikt iekšējo ceļu remontu, ar to tad arī viss sākās.

Kad zaļajā zonā parādījās gludi ceļi ar grāvjiem, atsevišķiem neapzinīgiem autovadītājiem un autovadītājām radās kārdinājums braukt pa ciematu lielā ātrumā. Tas arī saprotams: uz vakara pusi gribas ātrāk tikt svaigā gaisā - ezera zaļajā krastā. Un tad darba dienas nogalē ciematu ieskauj tāds putekļu slānis, ka nav iespējams ne paelpot, ne atvērt acis, ne ielikt mutē augli vai dārzeni no dobes - zobos čirkst vien. T?d? veid? z?d vasarn?cu sv?tlaimes galven? j?ga - dzīve pie dabas krūts un svaigā gaisā.

Neglābj zīmes “zona” ar ātruma ierobežošanu līdz 30 km, kas uzstādītas vasarnīcu pilsētiņas abos galos. Sacīkstes turpinās: skaļi šķauda gājēji, velobraucēji miedz acis, bet vasarnieki nolād autobraucējus, kuri steidzas uz atpūtu trakā ātrumā. Autorallija cienītāji jau vairākkārt ietriecās vasarnīcu žogos, man parādīja pat sakropļotu vecu bērzu (attēlā), kas paglāba iekarsušo braucēju no piezemēšanās ezerā.

Cīnītāju par vasarnīcu tīru gaisu iniciatīvas grupa pastāvīgi veic izskaidrošanas darbu ar autotransporta īpašniekiem, vēršas Ceļu policijā, taču viss veltīgi. Saulainās dienās putekļu kārta pastāvīgi klāj vasarnīcu ciematu, sagandējot krāslaviešu dzīvību un veselību, kuri nodevās sapņiem par mierīgu un veselīgu dzīvi dabā.

Pēdējās cerības viņi saista ar laikrakstu “Ezerzeme”. Cīnītāji par tīru gaisu lūdz policistus biežāk apciemot viņus, lai, ieelpojot ar pilnu krūti, sāktu saprast, bet tad jau atrisināt ātras braukšanas problēmu ciematā. Ierobežota braukšana ar 30 km ātrumu pilnībā atrisinātu problēmu, tikai mūsu cilvēkus, ārzemju vāģu īpašniekus, vēl būtu pāragri saukt par likumpaklausīgiem eiropiešiem, kas nedara godu mūsu kārtības sargiem: viņu amata pienākums ir reaģēt uz pilsoņu lūgumiem un sūdzībām, nevis tikt vaļā ar atrunām. Ja arī pēc šīs publikācijas izlasīšanas mūsu policisti ignorēs aicinājumu palīdzēt, iniciatīvas grupas dāmas apņēmušās pielietot radikālu līdzekli - izlikt savu patruļu vasarnīcu ciemata krustojumos. Arī es apsolījos, ka laikraksts neatteiks publicēt reidu rezultātus vasarnīcu ciematā, norādot konkrētus ātrgaitas automašīnu numurus. Tā gribas ticēt, ka pēc šī raksta izlasīšanas pilsētnieki uz riteņiem, kuri steidz pie dabas krūts, visbeidzot apzināsies, ka tā dzīvot nedrīkst, un vasarnīcu ciematā valdīs miers un veselīgs dzīves veids.

Aleksejs GONČAROVS