Pareizajā profesijā

Sarunai ar žurnālistu gan ir cits iemesls, lai gan pastarpināta saikne ar kultūru tam vienalga ir - 25. maijā Leontīne nosvinēja apaļu jubileju. Šajā sakarā Dagdas novada tautas nama direktors Jāzeps Ornicāns ģimenes pasākumā pasniedza jubilārei Dagdas novada domes Atzinības rakstu. Taču drīz vien sarunbiedre man pastāsta, ka viņas ģimenei šis ir vairāku jubileju gads: 1. februārī dzīvesbiedrs Pāvels nosvinēja 60 gadu jubileju, bet 8. aprīlī abi nosvinējuši kāzu jubileju - kopā nodzīvoti 40 gadi!

Grozi kā gribi, arī ģimenes svētki ir kultūras pasākums, turklāt tam ir sava specifika. Taču mūsu saruna vairāk ir par Leontīnes dzīvesceļu no jaunības līdz mūsdienām. Viņas dzimtā puse ir Daugavpils rajona Naujenes pagasts. Tēvs Jānis un mamma Monika bija vienkārši darba cilvēki, nu jau abi kapu kalniņā. Leontīnes brālis Zigfrīds nomira pavisam maziņš, bet māsa Regīna strādā Šķaunē par feldšerpunkta vadītāju. Jaunībā Leontīne gāja vecākās māsas pēdās: mācījās Naujenes astoņgadīgajā skolā, pabeidza Daugavpils vidusskolu, iestājās Daugavpils medicīnas skolā un ieguva feldšeres specialitāti. Jaunā speciāliste tika norīkota darbā uz Kaplavas pagastu par feldšeri, kur nostrādāja gadu. Savu vīru Pāvelu viņa satika, mācoties trešajā kursā, kad nomira mamma.

“Viņš no Šķaunes uz bērēm atveda manu māsu, pēc tam sāka mani apciemot,” turpina Leontīne. ”Pabeidzu skolu, un 1972. gada aprīlī apprecējāmies. Devāmies uz Kaplavu, bet Pāvels gribēja atgriezties dzimtajā pusē un veda mani līdzi. Sākumā uz Muižniekiem, tad uz Šķauni. Muižniekos nebija brīvas feldšeres vakances, sāku strādāt bērnudārzā par medmāsu. Darbu Muižnieku klubā man piedāvāja vēlāk - 1976. gadā, pēc tam, kad ģimenē piedzima otrs bērns. Par Šķaunes tautas nama vadītāju sāku strādāt 1980. gadā un līdz pat šai dienai esmu šajā darbā, izņemot 10 gadu pārtraukumu, kas ilga no 1989. gada līdz 1999. gadam.”

Kāpēc Leontīne mācījās par mediķi, ja paralēli kultūras darbam vairākus pēdējos gadus veic arī kasieres un nodokļu administratores darbu Šķaunes pagasta pārvaldē? Varbūt tālab, ka skola bija turpat Daugavpilī, turklāt četrus gadus vecākā māsa Regīna izvēlējās feldšeres profesiju un Leontīnei tā iepatikās. Regīna arī šodien strādā profesijā - kad Muižnieku feldšerpunktu likvidēja, viņu pārcēla uz Šķauni, bet divām māsām feldšerēm vietas Šķaunes FVP arī nebija. Leontīnei nācās pārkvalificēties par kultūras darbinieci, ko viņa nemaz nenožēlo.

“Kopš skolas gadiem biju aktīva, piedalījos pašdarbībā, man patika būt sabiedrībā, kontaktēties ar cilvēkiem, patika dejot, patika organizatoriskais darbs,” turpina sarunbiedrene. ”Ciema padomes priekšsēdētājs Staņislavs Prusaks noskatījās manas izdarības, vienreiz uzaicināja pie sevis un sacīja aptuveni tā: “Ko tu tajā dārziņā, ej strādāt klubā - jauna, aktīva!” Un es aizgāju. Bet nebija viegli, visu vajadzēja darīt pašai: proti vai neproti. Vajadzēja arī patriotiskus lozungus rakstīt, piemēram, “Da zdravstuvej 1. maja!” Nebiju nekāda māksliniece, bet sēdēju un rakstīju. Ja atbrauks no partijas komitejas un ieraudzīs, ka nav lozungu, ieliks tādu “kloķi”, ka maz neliksies. Tajā pašā laikā bija jāiet palīgā sovhozniekiem visādos lauku darbos, piemēram, siena sagatavošanā.

Laikam ritot, mainījās arī kultūras speciālista darba pienākumi. Nāca Atmoda, nevajadzēja vairs ne lozungus, ne sestdienas talkas, iedzīvotāji paši labprāt nāca rādīt savu talantu, savu izdomu, savas organizatoriskās spējas. Man nebija priekšā grāmatas, pēc kā veidot pasākumu scenārijus, nācās arī pamācīties. Uzskatu, ka kultūras speciālistu izaugsmē ļoti lielu ieguldījumu devusi rajona kultūras nodaļas vadītāja Rita Barča, kura spēja saliedēt kultūras darbiniekus. Mēs ļoti daudz iemācījāmies, daudz braucām uz semināriem un kursiem, pieredzes apmaiņā uz Rīgu, pa citu rajonu tautas namiem, visur. Tagad tas tā vairs nav. Ja gribi, pats piesakies un brauc, bet tik labā organizatoriskā un izglītojošā līmenī, kā tas notika pie Ritas Barčas, tas vairs nav.”

Bijušajā Muižnieku kluba ēkā tagad ierīkota noliktava. Nostalģija? Leontīne, šķiet, labprātāk skatās nākotnē. Šķaunes tautas nams pirmoreiz pamatīgāk tika izremontēts gados, kad ciema padomes priekšsēdētājs bija Mihails Tomilins. Toreiz pat atbrauca kaut kādi mākslinieki, uz sienām zīmēja ornamentus. Tautas nams otrreiz pie liela remonta tika, pateicoties administratīvi teritoriālajai reformai - par pagastu apvienošanās novadā naudu kultūras iestāde diezgan labi izremontēta, vienīgi lamināta grīdas segums īsti neder slodzēm dejošanas laikā.

Leontīne: “Mēs šeit paši bijām dizaineri, paši domājām aizkarus, meklējām internetā, ko un kā labāk izdarīt. Naudas daudz nebija, nācās būt pieticīgiem. Piemēram, nezinātājs pat nepamanīs, ka uz skatuves mums nav īstas kulises, bet imitācija. Aizkarus logiem ļoti kvalitatīvi šuva mūsu vietējā šuvēja, kuru palūdzām paveikt šo darbu, jo atdot šūt kādā ateljē būtu ļoti dārgi - to nevarējām atļauties.”

Šķauniešiem Leontīne pazīstama kā lieliska kultūras darbiniece, arī kā feldšere viņa bijusi ļoti mīlēta un cienīta. Kad ieradās strādāt, sākotnēji dzīvot nācies turpat medpunkta 2. stāvā. Netālu dzīvoja tantiņas, kuras Leontīnei vienmēr atnesa olas, pienu un citu ēdienu, aicināja nākt nakšņot pie viņām, jo varbūt tajā medpunktā nav ērti atpūsties pēc grūtas darbadienas. Tiesa, Leontīne visai ātri, pēc trim mēnešiem dabūja dzīvokli Vecbornē. Gājis ir visādi, jo pie jaunās speciālistes pēc palīdzības nāca gan viegli apslimušie, gan ar sasitumiem un smagākām kaitēm. Vienreiz bijis gadījums, ka kāds cilvēks saēdies nepazīstamas sēnes, viņam vajadzēja veikt kuņģa skalošanu, bet šāda procedūra Leontīnei gadījās pirmo reizi viņas praksē.

Uztraukumā viņa vairs nezinājusi, kā pareizi to zondi ievadīt. Zvanījusi māsai, kura pa telefonu diktēja, ko darīt, tomēr veiksmīgi tikusi galā. Padomju laikos, kad visi dzīvojām vienotajā Padomju Savienībā, cilvēki bija pieraduši, ka feldšerīti no Kaplavas FVP var izsaukt arī uz tuvākajām Baltkrievijas sādžām. Tā vienu nakti Leontīne nokļuva zirga ratos un caur biezu mežu ar pilnīgi svešu cilvēku devās ceļā uz kaimiņzemi pie slima bērna, kuru nācās ārstēt. Vienubrīd ceļā sameties bail, domājusi, ka tādu jaunu meiteni aizvedīs sazini kur. Tomēr viss beidzās laimīgi, Leontīnei Kaplavas puse palika atmiņā ar ļoti labiem cilvēkiem, kuri tur dzīvoja. Toreizējais pagasta priekšnieks Josifs Livča sacīja, ka Leontīnei ir reti viegla roka, špricē pavisam nesāpīgi. Bērni no jaunās feldšerītes nemaz nebaidījās, turklāt pie viņas vienmēr bija kādas interesantas spēlītes. Bija tajā feldšerpunktā arī ļoti laba zobārste, ar kuru Leontīnei izveidojās lieliskas attiecības. Jaunajai paaudzei būs interesanti uzzināt, ka no Kaplavas uz Krāslavas aptieku pēc medikamentiem varēja nokļūt, tikai šķērsojot Daugavu ar prāmi, un tad Leon-tīne lūdza mašīnu sovhoza priekšniekam, lai varētu atvest nepieciešamās zāles.

“Priekšsēdētājs sacīja, ka pareizu profesiju izvēlējos, bet liktenis, redz, lēma citādi,” turpina Leontīne. ”Varbūt paliktu tur, šodien būtu strādājusi savā pirmajā specialitātē. Bet man arī kultūras darbs šķiet interesants, vienīgi nodokļu administratores pienākumi ir garlaicīgi - neesmu papīru žurka. Bet ko padarīsi, ja vienā darbā nesanāk pilna slodze? Savulaik laukos bija daudz cilvēku, jaunatnes - izvēlies, ko gribi: dejotājus, dziedātājus, aktierus. Bet pamazām palika mazāk un mazāk. Mūsu dejotāji izmētāti pa pasauli - kurš Rīgā, kurš Daugavpilī, kurš vēl kur. Mēģinājumi notiek tikai sestdienās un svētdienās. Liels paldies Natālijai Spruktei, ka viņai pietiek spēka atbraukt no Rēzeknes un ņem- ties ar viņiem mēģinājumos.

Lepojamies, ka mūsu tautas nama deju kolektīvs “Dancari” veiksmīgi izgāja skati un atkal piedalīsies dziesmu un deju svētkos. Lai arī vecie dejotāji aizgāja projām, kolektīvs uz pusi atjaunots, izcīnījām 2. kategoriju, kas ir labs rezultāts. No sirds priecājamies, ka mums arvien ir pilns kolektīvs - astoņi dejotāju pāri. Tautas nama paspārnē darbojas arī vokālais ansamblis ”Samtenes”, bet sastāvs bieži mainās - vienubrīd ir trīs cilvēki, tad četri, tad divi. Bet galvenais, ka uzstājas arī novada pasākumos. Teātri mēs nespēlējam, bet kādu ludziņu ar skolas palīdzību uzvedam, dzeju palasām, arī padziedam. Laiku pa laikam sarīkojam kādu interesantu izstādi, piemēram, lieliska izstāde bija veltīta Mātes dienai, kurai I. Puzanova atnesa savas apsveikuma kartiņas, I. Kozlovska - tamborējumus, O. Donga - savas gleznas.”

Leontīnes dzīvē liela loma ir ģimenei. Vecākais dēls Andris dzīvo Rēzeknē, ir Pasienes robežsardzes nodaļas priekšnieks. Edgars dzīvo Rīgā, ir vienas Austrijas sadarbības firmas darbinieks. Jaunākais bērns - meita Inese - dzīvo Rīgā un ir SIA “Baltstor” menedžere. Višņevsku pārim jau ir trīs mazmeitas: Andra ģimenē aug skolnieces Evija un Sigita, Edgara - piecgadīgā Diāna, kura apmeklē bērnudārzu. Starp citu, Evija dejo Šķaunes tautas nama kolektīvā ”Dancari”.

Kā bija izaudzināt bērnus? “Grūti bija,” neslēpj Leontīne. ”Viņi paši daudz mums palīdzēja, jau no mazām dienām vasaras laikā strādāja sovhozā kaltē, lāpstoja graudus, lai nopelnītu. Vāca metāllūžņus, lai nopirktu sev velosipēdu. Gāja palīgā vecmāmiņai Luknicā, kur ir Pāvela dzimtene. Bērni paši izvēlējās savas profesijas. Abi dēli mācījās Malnavas sovhoztehnikumā, pēc tam Andris neklātienē pabeidza studijas Baltijas institūtā Rēzeknē. Inesei ir vidējā speciālā izglītība tirdzniecības nozarē.”

Leontīne un Pāvels dzīvo pārdesmit soļu attālumā no tautas nama. Tā kā Pāvels ir zemnieks, viņiem ir viss: zeme, dārzs, lopi, tehnika. Tikai tagad ar visu jātiek galā tikai un vienīgi pašiem, jo čaklie palīgi - bērni - ir izauguši un aizlidojuši projām no tēva mājām. Bet pats galvenais - viņi tās neaizmirst!

Juris ROGA