Laimīgi kopā

Sirmgalvji lepojas arī ar mazbērniem, kuri visi izglītoti un ar darbu. Gan Skaidrītei, gan Zinaīdai pa dēlam un meitai, pavisam nesen pasaulē nācis mazmazbērniņš. Agrāk Valentīnas un Boļeslava bērni pie vecākiem brauca ar mazbērniem, tagad - kā kuro reizi, jo, mazbērniem paaugoties, radušās arī savas intereses.

Valentīna un Boļeslavs kopā sagāja, pateicoties liktenīgai sakritībai. Kolhozā bija kopsapulce, kurai Valentīna iesniedza iesniegumu ar lūgumu, lai viņu palaiž no kolhoza - iešot uz Dagdu tirgoties ar saldējumu. Pēc tās abi jaunieši gājuši mājās un ceļā sarunājušies. Boļeslavs pēkšņi sacīja: “Varbūt precamies!”. Abi jau agrāk bija pazīstami, pateicoties gan večerinkām, gan tam, ka vecāku zemes robežas sagāja kopā. Tā Valentīna netika uz Dagdu tirgot saldējumu, jo piekrita negaidītajam piedāvājumam. Šodien abi pauž nelokāmu pārliecību, ka kopā nodzīvojuši skaistu un laimīgu mūžu. Viņiem netraucēja arī lielā gadu starpība: Boļeslavs dzimis 1917. gada 21. janvārī, Valentīna - 1929. gada 13. augustā.

Par sevi stāstot, Valentīna atceras, ka vecākiem bijuši septiņi bērni: Konstantīns, Janīna, Edvards, Jānis, Anna, viņa pati un Godfrīds. Tā kā tēvs bija izglītots, tad arī visiem bērniem bijusi laba izglītība, lielākoties starp viņiem bijuši skolotāji un pat viens veterinārārsts. Diemžēl Konstantīns, Janīna, Edvards un Godfrīds jau ir kapu kalniņā. Kad Valentīna apprecējās, pārcēlās uz dzīvi pie vīra, kurš bija palicis viens sava tēva mājās, un tajā abi dzīvo šobaltdien. Valentīna kļuva par mājsaimnieci, strādāja arī lauku darbus kolhozā - kurp brigadieris norīkoja, turp gāja un darīja. Tāpat kā jaunības gados, arī vecumdienās Vjateru māja ir ļoti tīri uzkopta. Neskatoties uz lielo gadu nastu, vecīši gādā arī par to, lai pienācīgā kārtībā būtu mājas apkārtne. Protams, mājai būtu vajadzīgs remonts, bet gods un slava tās iemītniekiem. Savulaik Vjateru mājās bijusi stipra saimniecība - govs, zirgs, cūkas, aitas, bet atnāca padomju vara un visu atņēma. Par laimi Sibīrijas mokas šeit mītošajiem gāja secen, jo kalpu nebija, saimnieki ar visu tika galā paši.

Valentīnas jaunība bija salīdzinoši mierīga, Boļeslavs par savu jaunību saka: “Mana jaunība pagāja šurum-burum, jo biju iesaukts dienēt, tad sākās karš un visi jaunības prieki, visas ballītes gāja secen. Lielāko daļu mūža esmu nodzīvojis šajā mājā, kuru uzcēla mans tēvs Jānis Jāņa dēls. Agrāk šaipusē dzīvoja trīs Vjateri un trīs Jāņi. Vecākiem bijām trīs dēli un divas meitas: vecākais dēls Donāts, Pēteris, Leokādija, es - jaunākais no brāļiem, un par mani jau- nāka māsa Antoniņa. Daži no mums jau dus kapos. Kamēr jauni bijām, dzīvojām pie vecākiem, bet karš mūs izšķīra. Pēteris karā guva ievainojumu krūtīs, ārstējās Sibīrijā slimnīcā. Pārnāca mājās, labi ja gadu nodzīvoja un nomira. Donāts arī bija ievainots kājā, apmetās uz dzīvi pie Rīgas, tur strādāja kūdras purvā. Manas māsas sākotnēji dzīvoja pa mājām, vēlāk apprecējās un aizgāja no tēva mājām, bet nekur tālu - Leokādija ieprecējās pie Astašovas Rumakovā, Antoniņa - aiz Konstantinovas Magnusovā. No visiem bērniem dzīvs es un māsa Antoniņa, pārējie atdusas kapos.”

Kad Boļeslavam pienāca dienesta vecums, viņš tika iesaukts Latvijas armijas Kurzemes pulkā, kas bija izvietots Liepājā un kur dienēja arī vecākais brālis Donāts. Kad Latviju okupēja lielā kaimiņvalsts, tā pārņēma Kurzemes pulku, un visi karavīri nonāca svešā armijā. Tā laika fotogrāfijā Boļeslavs ir vēl Latvijas armijas formastērpā, bet cepure jau Sarkanās Armijas.

“Es biju artilērists. Krievi pārņēma Kurzemes pulku, nosauca to, šķiet, par 154. pulku, pievāca un likvidēja visus Latvijas armijas ieročus, iedeva mums savus nekam nederīgos lielgabalus. Mūsējiem lielgabaliem bija bremzēšanas mehānisms, lielgabalu vilka seši zirgi, no kalna bija jāpiebremzē riteņi, lai neuzskrien virsū. Krievu lielgabaliem bremžu nebija, tos nācās piebremzēt, bāžot bomi riteņos. Skaitot dienesta laiku no iesaukšanas brīža Latvijas armijā, pienāca laiks doties mājās, bet mūs nelaida. Jau nodomāju, ka dienesta laiku skaita par jaunu no brīža, kad mūs pārņēma svešā armija. Dienēju kopā ar brālēnu, beigu beigās mājās palaida, taču dokumentus neiedeva, solīja vēlāk atsūtīt un piekodināja, ka atlaiž tikai pagaidām, bet ātri redzēsimies. Piektdien atbraucu mājās, svētdien istabā ieskrien kaimiņš un pavēsta, ka sācies karš. Bet man ne dienesta dokumentu, ne pases - viss palika dienesta vietā.”

Kopš trauksmainajām dienām pagājuši daudzi gadi, Bo-ļeslava atmiņa brīžiem pieklibo, brīžiem ataust spilgti notikumi. Viņš atceras, kā Latvijā ienāca vācu karaspēks, daudzus cilvēkus toreiz sūtīja darbā uz dzelzceļu būvēt otru sliežu ceļu, lai vilcieni var netraucēti samainīties. Būvējuši līdz Indrai, pat kāda fotogrāfija saglabājusies no tiem laikiem. Kad darbs bija pabeigts, Boļeslavu ar pārējiem aizsūtīja uz Rēzekni, atkal darbā uz dzelzceļa. Rudenī divatā ar paziņu aizmukuši no Rēzeknes uz mājām. Policija bēgļus sāka meklēt, saņēma ciet un ielika Daugavpils cietumā, no turienes - uz lēģeri Nīcgalē. Boļeslavs atminas, ka cietumā ēst deva maz, bet lēģerī lika strādāt, un tur jau varēja arī labāk paēst.

Tuvāk kara beigām Boļeslavs nokļuva Kurzemes katlā, kur būvēja aizsargvaļņus.

“Karš cilvēkus mētāja no vietas uz vietu, mūsu darba bataljons nokļuva Igaunijā,” stāstu turpina Boļeslavs. ”Ostā bija noenkurojušies trīs kuģi. Mūs uzdzina uz kuģiem, tikko sākām doties ceļā, gaisā pacēlās krievu lidmašīnas bombardēt. Ar kuģa un krasta lielgabaliem uzlidojumu atsita un nepieļāva mūs sabombardēt. No Igaunijas kuģojām naktī, pavadīja kara kuģi. Jūrā kuģi izšķīrās, mūsējais ienāca Ventspilī. No ostas mūs pa tiešo nosūtīja strādāt Kurzemes katlā. Ierakumus uztaisījām, bet tā tos arī neizmantoja. Vāciešiem bija gudras galvas, bunkuru būvēja tā, lai bumba iekrīt kārklu zaru pinumā un nesagrauj bunkuru. Pašaizsardzībai mums bija izsniegtas šautenes, bet šaut no tām nevajadzēja.

Kamēr būvējām aizsargvaļņus, neviens mājās nezināja, esmu dzīvs vai kritis, jo nebija nekādu sakaru. Arī degvielas nebija, automašīnas brauca ar malkas kurināmo - bija gāzģeneratori. Ar ēdienu bija pavisam slikti: uz visu dienu iedeva mazu gabaliņu maizes - divu pirkstu platumā un puspirksta garumā, un viss. Pirms vieniem Ziemassvētkiem iedeva maizi uz divām dienām un pasolīja, ka būs papildu maize uz svētkiem. Maizi noēdu, pienāca Ziemassvētki - man nav ko ēst. Eju pa ielu Ventspilī, dzirdu, tur vienā mājā akordeons spēlē - šie jau svin. Es viņiem tieši tā arī sacīju: “Nezināt, ka neesmu ēdis divas dienas!” Karā ēdām visu, ko varēja atrast. Mans brālēns, kurš visu kara laiku dienēja pie krieviem, stāstīja, ka vienulaik padomju karavīri koka mizas ēda, jo nekā cita nebija, līdz Sarkanā Armija saorganizējās un sāka dzīt laukā no savas zemes vāciešus, vēl arī amerikāņi palīdzēja.

Sarkanā Armija nāca virsū, vācietis atkāpās, mēs izkārām baltos karogus Kurzemes katlā. Ar to karš man beidzās. Kad krievu karaspēks ienāca, karavīri mums sacīja, ka tur, kur frontē pretī vācieši, tie uzreiz atkāpjas vai padodas gūstā, bet, kur latvieši - cīnās, kā iemūrēti, ne padodas, ne gūstā tiek. Tādi bija tie laiki. No Liepājas brauca mašīna ar ģimeni, kaut kā sarunāju ar viņiem un tiku līdz Rīgai. Pa ceļam kontrolpunktā man atņēma trofejas bikses, bet vairāk nekā man arī nebija. Rīgā dabūju dokumentus, produktus dažām dienām un atbraucu līdz Krustpilij. Tur pārbaudīja pases, bet man pases nav. Izkāpu no vagona, nācās kājām iet līdz Daugavpilij. No turienes kādu gabalu pabraucu ar vienu, tad ar otru, tā tiku mājās. Neviens mani neaiztika, sākumā strādāju uz tēva zemes, tad kolhozā par celtnieku - būvēju fermas.”

Juris ROGA