...Kur skan akordeons

... Mājiņa ar numuru 13a Vienības ielā paslēpusies šaurā pagalmā. Pārkāpis tās slieksni, es gluži kā atgriezos savas jaunības romantiskajos gados. Šaubu nebija: tas ir viņš, akordeonists no Dieva. Viktors Vorslovs. Muzikants dzīvs!

Pusgadsimta pagāja kopš tiem neaizmirstamajiem laikiem, bet viss vienā mirklī atausa atmiņā, it kā tas bija tikai vakar. Katra cilvēka dzīvē vislaimīgākie un visneaizmirstamākie ir jaunības gadi. Un nemaz nav svarīgi tas, kāda vara valda pilsētā. Ir kaut kas vērtīgāks - tu esi jauns, romantisku tieksmju pilns un... iemīlējies. Mūsu jaunības pēckara gados klusās Krāslavas sirds bija parks pie upes, kur vasaras vakaros deju laukumā spēlēja orķestris. Turklāt tā, ka akordeona un saksofona skaņas skāra dvēseles stīgas. Visi pilsētas iedzīvotāji, apdarījuši ikdienas darbus (laiki bija grūti) pulcējās vecā parka liepu paēnā. Jaunatne dejoja, gados vecāki cilvēki ar bērniem un mazbērniem pastaigājās apkārt skaļajam placim, baudot Viktora Vorslova vadītā orķestra valdzinošās melodijas. Esmu gatavs saderēt, ka katrs Krāslavas vecais iedzīvotājs noteikti piedalījies kāzās, kurās spēlēji muzikanti Vorslovi. Tēvs spēlēja vijoli, dēls - akordeonu, viņi vienmēr bija kāzu orķestra kodols un godam turpināja Krāslavas lielisko kāzu muzikantu tradīcijas, kuri pieteica sevi vēl pagājušā gadsimta divdesmitajos gados.

Manā priekšā viņš, muzikants numur viens Viktors Vorslovs... Tie paši skaistie un artistiskie sejas vaibsti, inteliģenta cilvēka manieres un laika neskarto acu dzirksts. Starp akordeoniem viņš man šķita kā labestīgs burvis. Invaliditāte spiež viņu neiziet no mājas, tāpēc jau sen mēs nesatiekam akordeonistu pilsētas ielās, bet viņš turpina dzīvot savā mūzikas pasaulē.

Drīz vien noskaidrojās, ka viņa īstais vārds ir Vitolds, bet par Viktoru viņu sauca gan Krāslavā, gan Sibīrijā, kurp tika izsūtīts bez tiesas un izmeklēšanas. Pirmā nelaime septiņpadsmit gadus veco jaunieti piemeklēja 1948. gadā. Stipras muguras sāpes, pirmais ārstu apjukums, veiksmīgs vecāku mēģinājums sadabūt penicilīnu, kas tolaik skaitījās deficīts, steidzama izlidošana uz Rīgu ar sanitāro lidmašīnu. Sāpes mitējās, palika paralīze un šausmīgs spriedums - invaliditāte uz visu mūžu.

Otra nelaime atgadījās pēc gada, kad Vorslovi no Daugavas kreisā krasta par diviem desmitiem pašu zemes tika nosūtīti “komandējumā” uz Sibīriju, netika saudzēts arī dēls invalīds. Vitolds nekad neaizmirsīs 1949. gada martu, kad viņš divas nedēļas ceļa uz Omsku, locīdamies sāpēs, vārtījās uz teļu vagona aukstās grīdas. Notika brīnums: viņš izdzīvoja. Un izsūtīto ģimenei palīdzēja divi augstākie spēki - Dievs un mūzika.

Jaunie dzīves saimnieki, izzinājuši, ka Nikodims Vorslovs ir muzikants, atstāja viņu ar ģimeni Sargatskas rajona centrā - kultūras dzīves mērķiem. Viktoram nekas cits nepalika, kā steidzami apgūt akordeona spēli.

“Sākumā īrējām kaktu svešā mājā, bet, sakrājuši naudiņu, nopirkām savu, pieticīgu mājokli,” atceras Viktors. “Mēs ar tēvu un trešais muzikants Miņka izveidojām orķestri. Aģitbrigādes sastāvā uzstājāmies partijas sapulcēs, sniedzām koncertus svētku dienās. Par mūsu transportu kalpoja vērši, vēlāk kravas mašīna. Tēvs spēlēja vijoli, es - akordeonu. Tolaik mēs nepazinām notis - glāba tikai muzikālā dzirde. Viss bija labi, tikai līdz zināmam laikam... Rajona komitejā parādījās jauns sekretārs, kurš proletāriešu kultūru audzināja masās. Viņš paziņoja, ka akordeons ir pakļaušanās Rietumu kaitīgajai ietekmei, tāpēc arī darbaļaužu morāles samaitāšana. Vispār trimdiniekiem nav vietas kultūras namā.”

Ko darīt? Sitiens, kā saka, zem jostasvietas. Viktors aizgāja par mācekli pie pulsteņmeistara uz invalīdu arteli, tēvs uz rūpkombinātu, kur taisīja ratus. Starp Pievolgas vāciešiem un ukraiņiem dzīve viņiem bija ciešama, un drīz vien jauno akordeonistu uzaicināja uz bērnu namu audzinātāja amatā, bet faktiski - par muzikantu. Septiņarpus gadus Nikodims Vorslovs rakstīja sūdzības uz Maskavu un Rīgu, bet iznākumā vēstules nokļuva pie tiem, kuri bija iekļāvuši viņus izsūtāmo sarakstos.
Tad notika brīnums, kārtējā vēstule nonāca pie paša Viļa Lāča, un ar valdības vadītāja iejaukšanos trimdiniekiem Vorsloviem tika atļauts atgriezties dzimtenē, taču bez mantas atgūšanas. Sākumā atbraucēju ģimene apmetās pie ra-diem, un viņus atkal izglāba mūzika. Spēlējot kāzās, Vorslovi lika kapeiku pie kapeikas, rubli pie rubļa un drīz vien nopirka daļu stūra mājas bijušajā Sarkanarmijas ielā. Pašu spēkiem izremontēja to, un sākās salīdzinoši normāla dzīve. Radās iespēja apgūt nošu rakstību. Kad Viktors kļuva par profesionālo muzikantu, viņam izdevās iekārtoties darbā Krāslavas kultūras namā. Tālajā 1959. gadā viņš izveidoja mūsu pilsētā pirmo estrādes orķestri. Slava par talantīgo muzikantu sasniedza Rīgu, kur viņš arī četrus gadus vadīja rūpnīcas orķestri, vēlāk viņu pārņēma skumjas un gribējās atgriezties mājās, ko viņš arī darīja, un kļuva par kultūras nama māksliniecisko vadītāju. Un turpināja vadīt estrādes orķestri līdz 1975. gadam, arī vēlāk piepelnījās par akordeonistu gan restorānā “Daugava”, gan kultūras namā. Skaidri atceros, ka Viktora Vorslova orķestris spēlēja republikānisko sarīkojuma deju konkursā!

Lūk, ko par cilvēku ar iedzimtu muzikanta talantu stāsta viņa kolēģis Edmunds Gekišs: “Viktors Vorslovs, bez šaubam, ierakstīja spilgtu rindu mūsu pilsētas estrādes mūzikas kultūras attīstības vēsturē. Pirmā estrādes orķestra izveidotājs un talantīgais vadītājs, kurā laimējās spēlēt arī man. Akordeons, divas taures, četri saksofoni, trompete, ritma grupa. Tajos laikos tā bija sensācija! Bet cik lieliskas instrumentācijas orķestrim rakstīja talantīgais vadītājs. Mūsu orķestris ar trim četriem solistiem sekmīgi sniedza vieskoncertus, apbraukājot visu Latgali, sevišķi sirsnīgi krāslaviešus uzņēma Daugavpilī. Viktors ir pilsētā pirmais profesionālais akordeonists, kuram visa dzīve - mūzika, mūzika un vēlreiz mūzika...”

... Tam grūti noticēt - pirmās grupas invalīds pārkāpis 80 gadu slieksni. Un turpina cīnīties ar visām kaitēm starp saviem uzticamajiem draugiem - mūzikas instrumentiem. Savu pirmo akordeonu viņš remontēja vēl Sibīrija, bet turpmāk meistars, dodot īpašu priekšroku slavenās firmas “Hohner” mūzikas instrumentiem, nenogurstoši meklēja, laboja un restaurēja Vācijas ražojuma akordeonus. Ar gandarījumu un pat ar baudu: akordeons, akords, noslēpumaina skaņu burvība... Ar gadiem restaurācija un uzskaņošana kļuva par viņa galveno dzīves jēgu. Lai panāktu skaņu harmoniju, par maz būt apveltītam ar muzikālo dzirdi, ir vajadzīgs meistara talants, kas atklājās pēc gadiem. Katrs akordeons vai bajāns - tā ir vesela vēsture, un instrumentam dāvātā otrā dzīve nedrīkst būt sliktāka par pirmo,” uzskata meistars “zelta rokas”. Un piebilst: “Uzskaņojumam jābūt kā rūpnīcā ražotajiem!” Tā viņam arī izdodas, un pasūtījumu netrūkst. Latvijā viņš sen, ļoti sen iemantojis labu slavu. Viktors godīgi atzīstas, ka ilgu mūžu viņam dāvāja mūzika. Palīdzība akordeoniem un bajāniem atgūt skaņu harmoniju meistaram allaž sagādā gan jaunu prieku, gan kārtējo uzvaru pār sevi. Cītīga nodarbe novirza viņa uzmanību no sāpēm, aprimst arī pāridarījuma rūgtums - piecus gadu desmitus viņam nācies dzīvot ar “tautas ienaidnieka” zīmogu. Bez vainas vainīgais. Novēlotā rehabilitācija ir kā izsmiekls. Palicis arī aizvainojums uz ārstiem: kļūt par invalīdu jaunībā ir visbriesmīgākais likteņa trieciens. Kas būtu ar viņu, ja nebūtu uzticamā drauga - akordeona...

Kad sāp sirds un nav vairs spēka, muzikants no Dieva ņem rokās instrumentu, un tad garie, smalkie pirksti ierasti viegli slīd pār akordeona taustiņiem. Plūst apburoša mūzika - tango “Poēma” vai valsis “Skumjas”. Viņa jaunības melodiskās ainas, kas rada smeldzi sirdī. Un pirmā Krāslavas estrādes orķestra dibinātāja slavas apliecinājums.

“Mūzika ir mana laime un mans glābiņš,” uz atvadām man teica apbrīnojamais cilvēks, kura smagais liktenis nav nekas cits kā dzīves mīlestības un vīrišķības pārliecinošais piemērs. Un uzticība iemīļotajam darbam.

Aleksejs GONČAROVS