Par tiem, kas slīkst bebru purvos

Vajag stipri nodarīt pāri zemniekam, lai viņš ņemtu pildspalvu un rakstītu redakcijai. Tā notika ar 75 gadus veco Česlavu Luni, kurš dzīvo Indrā. Viņa ciešanu pilno vēstuli ar nosaukumu “Kā izdzīvot uz zemes” mēs citējam pilnībā, bez saīsinājumiem.
“Līdz ar pavasara atnākšanu katram vīram prātā viens: kurā vietā iestādīt kartupeļus, kur iesēt vienu vai pāris hektāru graudaugu? Ne jau peļņas, bet izdzīvošanas dēļ. Mežacūku, aļņu un bebru uzbrukums pēdējā laikā pārvērties par draudīgu aicinājumu: bēdz, zemniek, kur acis rāda. Un tas nav pārspīlējums, kādus tik biedējošus iz-gudrojumus izdomā laucinieki, taču viss nesekmīgi. Mežacūkas kļuvušas tik pārdrošas, ka nāk pat uz ciematu. Un tikai Aleksejs Gončarovs viens gavilē, aprakstot avīzē medību kaislības, medījuma dalīšanu un jautrus atpūtas brīžus. Pa to laiku neregulējams bebru skaits kļuvis par īstu postu. Pārpurvotu lauksaimniecības zemju un meža teritoriju platības sasniegušas drau-došus apmērus un, ko teikt mums, latgaliešiem, ja jau bebri sagādā galvassāpes pat Rīgas priekšniekiem. Galvaspilsētas mērija pat izsludināja konkursu, kuram iesniegts arī piedāvājums izvest bebrus ārpus pilsētas robežām, lai tie palīdz sugasbrāļiem laukos iznīcināt mežus, pārvērst auglīgas zemes purvos. Man pieder nedaudz vairāk par diviem hektāriem meža līdzenumā ar melioratīvo grāvi. Kaut arī esmu cienījamā vecumā, esmu spiests strādāt gluži kā algotu darbu katru dienu - izjaukt aizsprostus, tikai spēki nav vienādi. Mežs necieš ilgstošu pārpurvošanu un praktiski iet bojā. Ne tikai man, bet arī daudziem kaimiņiem. Kad parādās apšu atauga, “mežsargi” aļņi jau klāt un bojā jaunaudzes. Gribu uzdot jautājumu: vai tad tiešām tik vienkāršā darbā nevar ieviest pienācīgu kārtību, lai zvēri nenodarītu kaitējumu dabai un zemniekiem? Lūk, arī dēlam ne jau aiz labas dzīves iesaku: ja tas tā turpināsies, bēdz, citādi pazudīsi.

Valsts zemes dienests veic lauksaimniecības zemju izmantošanas pārbaudes, nepiešķir subsīdijas par neappļautām platībām. Varbūt kāda no gudrajām galvām ieteiks, kā appļaut vai apsēt platības, kurās “papūlējušās” mežacūkas un bebri. Tās nav derīgas pat aitu un govju ganībām, un tur, kur pastrādājuši nelūgtie atnācēji no meža, aug nezāles vien.

Atliek pēdējā glābiņa metode - vērsties pēc palīdzības laikrakstā “Ezerzeme”. Varbūt jūs ieteiksiet, kur lai nabaga zemnieks meklē palīdzību, lai kaut kā izdzīvotu uz zemes un izglābtu savas lauksaimniecībā izmantojamās platības nākamajām paaudzēm. Neko nepār- spīlēju, un tas, par ko rakstu, daudziem Latgalē ir katastrofa!”
Bez vismazākā izskaistinājuma tas ir zemnieka dvēseles kliedziens pēc palīdzības. Tiešām negaidīju, ka arī pats dabūšu trūkties. Jāsaka, ka pelnīti, laikraksts bieži vien stāsta par mednieku varonību un trofejām, kuri medību azartā aizmirst galveno - palīdzēt un aizstāvēt zemju un mežu īpašniekus no zvēriem, kas kļuvuši sevišķi nekaunīgi. Tā ka šī vēstule ir akmentiņš mednieku dārzā. Pirms vairākiem gadiem es jau publicēju prob- lēmrakstu par tēmu, kā paglābties no bebriem. Tajā sniegti speciālistu padomi, kā izjaukt bebru aizsprostus. Taču, kā rāda laiks, “nakts mežcirtēji” ir viltīgāki par cilvēku. Jūtot saprātīgas divkājainās būtnes iejaukšanos nakts hidroceltniecības procesā, čaklie bebri sāk būvēt jaunu aizsprostu - dažu metru attālumā no iecienītās vietas. Nebeidzamais konflikts, kas atņem zemes īpašniekam veselību, spēkus un kapitālu. Šos argumentus pilnībā apstiprina arī redakcijas viesis Leonīds Mickevičs, Valsts Meža dienesta Robežnieku apgaitas mežzinis, kura pārziņā aļņu un mežacūku uzskaite un šaušanas limits. Kas sakāms par bebriem, tad Latvijas teritorijā šo grauzēju dzimtas pārstāvju šaušana un ķeršana atļauta bez ierobežojumiem.

Tā ka zemnieku nelaimes ir zināmas arī valsts līmenī, taču tas problēmu neatrisina, tā kļūst par ka- tastrofu. Runa taču ir par simtiem tūkstošu hektāru pārpurvotu lauksaimniecības zemju un meža platību, par milzīgiem koksnes zudumiem. Ir zināmi gadījumi, kad bebri celtniecības azartā bojāja pat pazemes kabeļus. Kā paskaidroja mežzinis, šajā kritiskajā situācijā zemes īpašniekiem, ja jau viņi nav spējīgi pašu spēkiem cīnīties pret bebru uzbrukumu, atliek tikai viena aizsardzības metode - slēgt līgumus ar mednieku kolektīviem, kuros paskaidrotas abu pušu saistības. Mednieku uzdevums ir aizsargāt privātīpašumus no zvēriem, ja tie nodara jūtamu kaitējumu. Taču arī zvēriem nepavēlēsi, tie pastāvīgi migrē, brīvi šķērsojot pat valsts robežu. Tā ka problēmas bija, ir un būs, uzskata mežzinis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mednieki ieinteresēti barot mežacūkas apstiprinātajā teritorijā, kas bieži vien ir pretēji zemes lietotāju interesēm. Ja konkrēts mednieku kolektīvs nepilda saistības attiecībā pret īpašnieku, tad ar viņu var anulēt līgumu, kas ir iedarbīgs mehānisms. Mežacūkas ir limitēti medījamie zvēri, un optimālā skaita pārsniegšanas gadījumā zemnieki var vērsties pēc palīdzības gan mednieku kolektīvā, gan Valsts Meža dienestā. Jo vairāk zvēru, jo augstāks limits. Šis noteikums attiecas arī uz aļņu skaita regulēšanu, kuri nodara kaitējumu skujkoku un lapkoku jaunaudzēm.

Kas sakāms par bebru masveida izplatību (kādreiz tie pat bija ierakstīti Sarkanajā grāmatā), tagad situācija patiešām pārvērtusies par īstu postu. Vaislīgie zvēri, kuriem vienā metienā ir līdz četriem mazuļiem, apgūst aizvien jaunas un jaunas teritorijas. Cīņa ar to hidrobūvēm ir maz efektīva, nelīdz nedz nikni suņi, skaņu un gaismas efekti, nedz citi aizsardzības pasākumi. Visi aizsardzības eksperimenti parasti ir nesekmīgi. Zemnieku likteni var atvieglot tikai bebru sistemātiska apšaušana un izķeršana. Šim nolūkam arī jāpanāk, lai konkrēts mednieku kolektīvs pildītu noslēgtā lī- guma noteikumus.

Bebri kaitē ne tikai privātiem, bet arī valsts mežiem. Purvi ar mirušiem bērziem un apsēm diemžēl kļuvuši par tipisku Latgales ainu. Daudzu miljonu latu zaudējumi krīzes laikmetā... Pēdējā laikā pat parādījies sakāmvārds - “Iznīcināsi bebrus - izglābsi kokus.” Starp citu, mežs ir valsts galvenā bagātība, un tas mums ne tikai jāsaudzē, bet arī jāvairo. Mežzinis Leonīds Mickevičs gatavs dot padomus Indras un Robežnieku pagasta īpašniekiem katrā konkrētā zvēru apkarošanas gadījumā (tālr. 28655040).
Paldies jums, godājamais Česlav Luni, ka atsūtījāt mums vēstuli par Latgales zemnieka izdzīvošanas tēmu, kas tagad ir aktuāla. Slikti vadītajā valstī varasvīri sen un apzināti distancējušies no tautas. Tā vienkāršāk ir krāt bagātību un dzīvot mierīgi, bet slīcēju glābšana ir pašu slīcēju darbs, ko arī nākas darīt nelaimīgajiem lauciniekiem.

Uzskatu par savu pienākumu atgādināt, ka cilvēku attieksmē pret vidi jāzina mērs. Lai nepieļautu galējības, kā tas bija Ķīnā ar zvirbuļu iznīcināšanu. Optimāls bebru skaits nekaitē dabai, bet pat dod labumu ekoloģijai. Nogāztās apses kalpo par barību zaķiem un pārnadžiem zvēriem, kuri apgrauž mizu no stumbriem un zariem. Apgrauzto koku sulu dzer tauriņi un skudras. Bebru ierīkotajos aizsprostos savairojas daudz kukaiņu. Tā ir laba barība putniem, tajā skaitā ūdensputniem, kas ar savām pleznām iznēsā zivju ikrus. Sastrēgumi un aizsprosti gluži kā filtri attīra ūdeni, bagātinot to ar skābekli. Starp citu, Igaunijas nacionālajā parkā “Soomaa” radīta unikāla “Bebru taka”, kas piesaista tūkstošiem ārvalstu tūristu. Šis unikālais ekoloģiskais objekts iekļauts ievērojamāko Eiropas vietu (EDEN) prestižajā sarakstā. Jau kuro reizi mūsu ziemeļu kaimiņi sniedz Latvijas iedzīvotājiem patriotisma un uzņēmības mācību stundas.

Aleksejs GONČAROVS