Par politiku un reāliem darbiem

— Jūs bijāt viens no tiem, kurš parakstīja aicinājumu par šīs partijas izveidi, bet šodien gandrīz katrs iedzīvotājs pateiks, ka partiju Latvijā jau tā par daudz. Tad kādēļ bija jāveido vēl viena?

— Partijas valdē lielākoties izvirzīti novadu vadītāji — tie cilvēki, kuri bija partijas izveides iniciatori, vai tie, kuri apvienojās, lai veidotu Latgales partiju. Pēc sākotnējās ieceres — kā reģionālo, bet tad mēs padomājām, ka tā tomēr pārkāps reģionālo slieksni, jo partijas nodaļa būs arī Rīgā un, iespējams, arī citur Latvijā, jo latgalieši dzīvo ne tikai Latgalē.

— Bet kāda ir vajadzība pēc jaunas partijas?

— Nez kāpēc latgalieši vienmēr prasa — kāda vajadzība? Es atbildu, ka Latvijas pārējā daļa, kas nav Latgale, to partiju piedibinājusi krustu šķērsu, bet pie mums līdz šim nebija tādas partijas, kuras pārstāvniecība būtu dzimusi tieši Latgalē. Šī ir pirmā. Visas, kas līdz šim šeit darbojās, nāk no centra. Bet Latgales partija dzimusi šeit, veidota ar šīs puses cilvēku iniciatīvu un spēkiem. Galu galā, ar ko Latgale sliktāka par pārējo Latviju? Ja kāds apgalvo, ka partija — tas ir slikti, tad lai pasaka, kādā citā veidā mūsu valstī demokrātiski bez dūres spēka, bez kaut kāda stihiska mītiņa, kura rezultātā izsit skatlogus, izlaupa veikalus vai apgāž policijas mašīnu, cilvēks var paust savu attieksmi pret notiekošo valstī vai izteikt kādas savas prasības?

— Šī gada janvāra nogalē pēc Valsts prezidenta Andra Bērziņa uzaicinājuma Rīgas pilī uz tikšanos ieradās Latgales reģiona pie-robežas novadu, kā arī Rēzeknes un Daugavpils pilsētu vadītāji. Sarunas mērķis bija identificēt jautājumus un problēmas, kas kavē Latgales un pierobežas teritoriju attīstību. Dagdas novads apkopoja savu deputātu iesniegtos priekšlikumus novada attīstības perspektīvajam plānam un piecus galvenos ierosinājumus. Kāds ir turpinājums?

— Prezidenta iniciatīvu veiksmīgi pārtvēra valdošās partijas un ministru kabinets — visi tagad grib glābt Latgali. Nezinu, pēc kā viņi vadījās, bet, manuprāt, Latgales glābšanas tēma kā tāda ir mums pazemojoša. Tas bija viens no pilieniem, kamdēļ dibinājām savu partiju. Mēs, pašvaldību vadītāji un citi darbinieki, kuri jau daudzus gadus strādājam savos amatos vai citādi pārvaldēs, redzam, ka viss ir tikai runas un sarunas, bet būtībā reālās naudas nav. Finanšu ministrs ar vienu savu lēmumu var uzlikt krustu visiem Latgales plāniem, pasakot, ka naudas nav, vai atsaucoties uz Eiropas Savienības prasību vai regulu, kura nosaka pavisam citādāku attieksmi, un norādot, ka tur nav nekādu iespēju savā valstī ietekmēt šos procesus pat pie labākās gribēšanas. Ar to visi plāni beidzas.

Pēc tikšanās ar prezidentu mēs sagatavojām piecus priekšlikumus, kā tika lūgts — īsus, kodolīgus, bez ūdens liešanas, ļoti konkrētus, kas jāveic tūlīt un neatliekami. Mēs to bijām izdarījuši pēc savas izpratnes un ņemot vērā atšķirības, jo nav divu vienādu novadu. Šobrīd redzu tikai vienu priekšlikumu, kas sācis kustēties un kuru likām pašā augšgalā, proti, ir jāaptur nekontrolētais zemes izpārdošanas process ārvalstu investīciju kompānijām, kuras iegulda naudu Latvijā ilgtermiņā, atņemot mums daļu teritorijas, kuru perspektīvā esam zaudējuši saimnieciskās pārvaldīšanas ziņā. Jau tika ziņots, ka VAS “Latvijas Hipotēku un zemes banka” sāks reģistrēt pieteikumus lauksaimniecības zemes iegādes kreditēšanas programmas aizdevumiem. Kopējā kredītlīnija būšot 10 miljoni latu, kas tiks piešķirti zemniekiem zemes iegādei un saimniecību paplašināšanai. Diemžēl to visu atkal pasniedzam tirgus apvalkā, proti, ka stiprākais izdzīvos, stiprākais būs pircējs, nevis mazais zemnieks, kurš dzīvo pierobežā. Neviens viņam nepalīdzēs to pirkumu veikt, esmu vairāk kā pārliecināts. Te ir jārunā par valsts pieeju, kā un vai tā grib saglabāt apdzīvotību reģionos. Ja vienam jau ir, teiksim, 1000 hektāru, viņš varēs vēl 500 hektārus nopirkt, jo banka viņu noteikti atbalstīs kā lielo ražotāju.

Mazajam ražotājam mēs nekur šobrīd vietu valstī neredzam. Viņam ir nolemtība būt par kalpu, un tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc dibinājām partiju. Ir jālauž stereotipi, kas palikuši vēl no Kārļa Ulmaņa prezidentūras laika: visi nez kāpēc iedomājas, ka Latgale var būt tikai kalpu vieta, no kurienes agrāk jaunatne brauca un strādāja saimnieku tīrumos Vidzemē un Kurzemē, zāģēja mežus. Palicis stereotips, ka šeit ir kaut kāda neizsmeļama cilvēku resursu bāze, kura vienmēr nāks un papildinās lielās pilsētas, kuru atbalstam valdība šobrīd dāsni atvēlējusi naudu. Sanāk, ka Latvijā paredzēta vieta 8 pilsētām, pārējām vietu neredzam. Kas notiks ar pārējām pilsētām un apdzīvotām vietām? Jo tām finansējums nav paredzēts nākamajā plānošanas periodā. Mēs labi apzināmies, ka tas tikai pastiprinās emigrāciju, ka tas dzen projām cilvēkus no dzimtajām vietām. Ja cels nekustamā īpašuma nodokli, tas vēl vairāk pasliktinās situāciju cilvēkiem laukos. Ieņēmumu bāze laukos mazajiem zemniekiem nepieaug, bet nodokļu slogs pastāvīgi pieaug, tāpat kā resursu izmaksas. Līdz ar to cilvēks nespēj nodrošināt savas neatliekamās vajadzības, spiests pārdot savu zemi un meklēt sev citu dzīves vietu. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc dibinājām partiju.

Bet no tās Latgales glābšanas ieceres manā skatījumā nekas nesanāks, jo prezidents vairs neizrāda iniciatīvu, bet, kopš to visu pārtvēra ministru kabinets, ir iestājies pagrimums. Jo beigu beigās, ja plānojam attīstību, tam visam apakšā ir vajadzīgs finansējums. Ja tā nav, tad tas viss ir tikai vēlējuma formā.

— Parunāsim par taustāmām lietām. Vienā no domes sēdēm deputāti atbalstīja pieteikumu iesniegšanu šādiem projektiem: “Latviešu tautas tērpu iegāde kultūras mantojuma saglabāšanai Dagdas novadā” ar kopējām projekta izmaksām Ls 12098,79; “Dagdas vidusskolas sporta zāles vienkāršotā renovācija” ar kopējām projekta izmaksām Ls 48400; “Sabiedriskās dušas pakalpojumu izveide Dagdas pilsētā” ar kopējām projekta izmaksām Ls 24200. Nabadzībā dzīvojošam latgalietim noteikti sažņaudzas sirds — 12 tūkstoši latu tautas tērpiem!

— Projektos pašvaldība piedalās ar līdzfinansējumu, kas ir salīdzinoši neliels procents no šīm summām. Turklāt tautas tērpi tiks nopirkti vairākām novada iestādēm. Gribam, ka mūsu pašdarbnieki brauc uz Dziesmu un deju svētkiem vai kur citur uzstāties, pienācīgi apģērbti, nevis kožu saēstos tautas tērpos, kuru vecums ir nenosakāms, noplīsušās pastalās. Tērpi maksā lielu naudu. Mēs netaisāmies slēgt tautas namus, jo tad mēs slēgtu ceļu uz savu šobrīd vēl saglabāto kultūru. Lūk, tad jau būtu jautājums, ko vispār mēs te darām? Tad zūd jēga saukties par novadu un valsti, tad te vienkārši ir cilvēku apmetne bez nacionālas piesaistes, kuri te dzīvo un dzīvo.

— Ko gan var renovēt sporta zālē par 48 tūkstošiem latu?

— Remontēsim veco grīdu un veiksim telpas kosmētisko remontu, jo cita varianta nav. Grīda nolietojusies tik tālu, ka draud ielūzt, ir bīstami rīkot nopietnākas sporta spēles. Ja kāds gūst savainojumu, vienmēr meklē vainīgos, un pašvaldība negrib piedzīvot situāciju, ka būtu pie tā vainīga. Skola ir prioritāte numur viens. LAD naudu, kas mums vēl palikusi un kuru uz šodienu varam izmantot, esam paredzējuši izlietot izglītības iestādes problēmu risināšanā, jo uzskatām, ka bērniem jādod labākais, un sporta zāle ir jārenovē.

— Taču vienalga atklāts jautājums, vai tik nopietna vidusskola gadiem var samierināties ar būtībā nožēlojamu sporta zāli. Vai kādreiz būs jauna sporta būve?

— Mēs sen bijām iniciatori tam, ka novadā ir nepieciešama sporta skola. Bet valdība un ierēdņi uzskata, ka tādām vietām kā Dagda, Zilupe, Aglona un vēl citiem novadiem perspektīva drūma, ka mums nav jāattīsta nopietna infrastruktūra. Es neredzu iespēju kaut ko nopietnu uzbūvēt par pašvaldības līdzekļiem. Ja atceramies krīzi ar “Latvijas Krājbanku”, mums tur iestrēga vairāk nekā pusmiljona latu. Tas, ka uzrakstījām pieteikumu līdzekļu piedziņai caur likvidācijas komisiju, vēl nenozīmē, ka nauda tiks atdota. Vēsturiskā pieredze rāda, ka jau divas bankas ir likvidētas un neviena neatdeva naudu, kas Dagdas pašvaldībai tur bija palikusi.

— Kur Dagdā būs sabiedriskās dušas?

— Kad pilsētā slēdzām pirti, kas piederēja komunālajai saimniecībai, cerējām, ka uzņēmējdarbības sektors sasparosies un būs šis pakalpojumus. Pagāja daži gadi, redzējām, ka privātais uzņēmējs par šo jomu neinteresējas, bet likumā par pašvaldībām noteikts, ka ir jāorganizē šāds pakalpojums. Izpētījām situāciju, Veselības un sociālo pakalpojumu centrā “Dagda” esošās dušas, kur šo pakalpojumu iedzīvotāji varēja saņemt, neatbilst nekādām prasībām un neiekļaujas labiekārtotajā vidē. Tāpēc tika pieņemts lēmums par sabiedriskās dušas pakalpojumu izveidi centrā “Dagda”. Visus šos trīs projektus plānots realizēt šogad.

— Šobrīd pilsētā rit finansiāli apjomīgi darbi — jaunas siltumtrases izbūve. Vai paspēsiet pabeigt līdz pilsētas svētkiem?

— Nē. Tikai svētku dēļ nedrīkst apturēt darbus, bet svētku norisi haosā arī nepieļausim. Kādu brīdi centrālā Alejas iela būs slēgta braucējiem, un tur neko nevar darīt, jo ir jāizbūvē jauna trase līdz tautas namam, ja gribam dzīves kvalitātes uzlabojumus. Vēl būs jārok pa zaļo zonu no bērnudārza “Saulīte” gar ābeļdārzu un jauniešu centru. Tur transporta kustības nav, pašvaldība atpirkusi nepieciešamo zemes īpašumu, tur rīkosimies brīvāk. Līdz rudenim jātiek ar visiem darbiem galā. Mēs gatavojam vēstuli ministru prezidentam, jo sakarā ar “Latvijas Krājbankas” krīzi mūsu nauda ir pazudusi, un šie ir iecerētie darbi, kurus plānojām finansēt no iekrājumiem. Vai valdība nevar sniegt mums atbalstu no ārkārtas finansējuma resursiem, jo būtībā valdības lēmums par “Krājbankas” darbības apturēšanu un līdzekļu iesaldēšanu radīja mums šo situāciju. Mēs jau nevaram zināt, konkrēti kā naudu piesavinājās baņķieris, bet lēmums bija valdības. Vajadzība nodrošināt apkures sezonu ir un paliek, un tam vajadzīga nauda. Ir daudz piemēru, kad no valsts budžeta tiek atvēlēti miljoni ārkārtas situācijām, mūsu gadījums ir līdzīgs. Mēs lūgsim nepilnus 100000 latu apkures sistēmas sakārtošanai.

— Iedzīvotāji priecājas, ka Daugavpils ielas vienā pusē ir jauns trotuārs, un jautā, vai tāds būs arī ielas otrajā pusē? Interesējas arī par Daugavpils ielas asfalta seguma atjaunošanas iespējām.

— Kamdēļ ielas otrajā pusē būtu vajadzīgs trotuārs? Nav tik daudz gājēju, esošais ir pietiekami plats un nodrošina visu vajadzības — gan gājēju, gan velosipēdistu. Nav taču grūti šķērsot ielu un turpināt ceļu pa trotuāru. Diemžēl abās ielas pusēs trotuāru nevaram uzbūvēt, jo tas ir ļoti dārgs prieks. Ielas asfalta segums tika saremontēts, bet jauns nav paredzēts. Mēs tāpat daudz līdzekļu ieguldījām citās ielās, proti, jauns asfalts ir Liepājas, Pasta un Māras ielā. Būs ūdenssaimniecības nākamā kārta, ko tagad vērtē, un būs jaunas asfaltētas ielas — Ezermalas un Asūnes. Tā ka šajā jautājumā Dagdas iedzīvotājiem nebūtu jāapvainojas.

— Vienmēr gribas labāk...

— Saprotu, taču mūsu iespējas ir tādas, kādas tās ir. Ceru, ka līdz pilsētas svētkiem tiks pabeigts tilts pār Narūtas upi. Tur būs arī jauns trotuārs un apgaismojums — visi kabeļi pievilkti, stabu vietas arī ir. Ar to objektu mums nav nekādu problēmu, tāpat jauniešu centrs līdz pilsētas svētkiem būs pabeigts, daži citi darbi padarīti.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA